Uzrunā Aleksandra Čaka 42. logs Rīgā, Bruņinieku ielā:
Sirds citā priekā trīc kā dzīvsudrabs uz plīts

Nav nekā tāda, ko pamazām vien neskartu un nepārveidotu laika zobs. No tā netiek pasargāts pat ūdens un akmens, kam tautas dainās paredzēts saules mūžs. Varbūt mūžīgas ir vienīgi cilvēka ilgas pēc laimes. Un vēl cerība, ka tieši rītdiena atnesīs to, pēc kā visvairāk dzīvē kārots.

Līdz ar atvadām no 20. gadsimta ardievas teic arī Aleksandra Čaka logi "Latvijas Vēstnesī". Tie lasītājus uzrunājuši gandrīz trīs gadu garumā, paverot mazzināmas vai reizēm pat pilnīgi nezināmas dzejnieka dzīves un daiļrades lappuses un mudinot palūkoties uz notikumu attīstības kopsakarībām no cita skatupunkta.

Dzejolis "Atvadīšanās" šādā veidā vēl nekur nav iespiests. Jo 1991. gadā Kopoto rakstu 1. sējumā sniegta cita šī darba autora redakcija bez virsraksta un ar citādu pantu izkārtojumu. Tātad "Atvadīšanās", kas sacerēta pirms gandrīz trim gadsimta ceturkšņiem — 1926. gadā:

Ak, diezgan saldējums kā austeres jau rīts

Un osti putekļi, ko saceļ auto riepas,

Ardievu, jaunavas un raibās zeķēs švīts,

Ardievu, bulvāri un safrizētās liepas!

Sirds citā priekā trīc kā dzīvsudrabs uz plīts.

Es zemi piespraužu kā balonu pie pogas.

Un, tikko man ar gaismu logā iekāps rīts

Pēc krāsas maigi sārts kā labas zemeņogas,

Es pārceļošu pats kā mierīgs parazīts

Uz sauli dievišķo, no visiem apdziedāto,

Un ceļošu tur viens neviena nepazīts,

Cēls savā dvēselē kā Japānas mikado.

Te nu atliek vēl vienīgi paskaidrot, ka mikado ir senākais Japānas imperatora tituls. Un var jau būt, ka dzejnieka nemirstīgais gars tik tiešām ir apmeties uz Saules, jo uz Mēness viņa vientulīgo ceļojumu varētu iztraucēt kāda cilvēku ekspedīcija no Zemes.

Pārlūkojot Aleksandra Čaka rakstu darbus, nākas secināt, ka bieži vien gada nogale viņam ir bijis tukšais laiks gan publikāciju ziņā, gan jaunradē. Kaut, protams, ir arī izņēmumi. Atšķirībā no citiem dzejniekiem un saviem laikabiedriem A. Čakam nav neviena dzejoļa par Ziemassvētkiem. Ir divi par gadumiju, bet abi tapuši padomju laikā un tiktāl atpaliek no autora dzejas caurmēra līmeņa, ka ieskatam pietiek ar 1946. gada sacerējuma vienu pantu:

No tālā sala ciema,

Kur apžilbst sniegā skats,

Mums atnākusi ziema,

Tai līdzi jaunais gads.

Bet tieši pirms 67 gadiem, 1933. gada 29. decembrī, laikrakstā "Dienas Lapa" iespiests Aleksandra Čaka dzejolis "Slēdziens", ko autors pēc tam vairs nav iekļāvis nevienā no savām grāmatām. Jāpiebilst — četrrindes, domājams, radušās laikā, kad dzejnieks 1933. gada novembrī iepazinās ar savu nākamo dzīvesbiedri Anitu Bērziņu:

Labāk izdzert glāzi un sasist to

Nekā mūžīgi laimi gaidīt.

Draugs, vai tu spētu ubagot,

Lai par to viens varētu smaidīt?

Mums no pirkstiem visiem asinis pil,

Vai nu pašu, vai citu — vienalga.

Kas mīla? Nakts. Viens grib gaismu šķilt,

Bet tam jautā, cik maksā malka.

Es jau esmu par vecu, lai ticētu vairs.

Lūpas? Pārvilkt plaukstu pār viņām.

Tikai šaubās vēl palicis man kaut kas,

Man, kas atdevies dziņām.

Manus pirkstus klāj āda, viņā maigums zaigs,

Bet zem tās miesa, rūgtuma pilna:

Es vairs nevaru būt savā dvēselē maigs,

Kas par to, ja kur sēri svelpj dzilna.

Mazliet vairāk ziemas saulgriežu un gadumijas noskaņās Aleksandram Čakam sekmējies ar prozas darbiem. 1937. gada Ziemassvētkos žurnālā "Atpūta" iespiests rakstnieka stāsts "Lielā egle". Vēl pēc gada krājumā "Aizslēgtās durvis" lasāms arī stāsts "Ziemsvētku kaujā", kas lasītāju aizved 1916. gada nogalē Pirmā pasaules kara kauju laukos Latvijā gandrīz Rīgas pievārtē, Tīreļpurva apkaimē, kur cīnās latviešu strēlnieki. Tā ir viela, kas tolaik jau veļas pāri sākotnējām iecerēm un rūgst, lai galu galā pārtaptu tautas gara spēku slavinošajā poēmu ciklā "Mūžības skartie".

Tomēr arvien jauno gadu patīkamāk sagaidīt ar apziņu, ka laiks nav aizskrējis tukšgaitā, ka ik diena devusi ko būtisku gan katram cilvēkam, gan tautai un valstij kopumā. Šo atzinumu Aleksandrs Čaks ņēmis par vadmotīvu, aptaujājot 1935. gada nogalē vairākus Latvijā ievērojamus cilvēkus, lai izdibinātu viņu domas par it kā vienkāršu jautājumu: "Vai pasaule iet uz priekšu?". Laikrakstā "Pēdējā Brīdī"1936. gada 1. janvārī lasāma arī filozofa un literāta profesora Paula Dāles atbilde:

"Cilvēces attīstības gaita virzās spirālveidīgi, bet šī spirāle bieži ir lauzīta un deformēta, kas iezīmē pagrimumus, katastrofas un regresu atsevišķos laikmetos un tautās.

Mums jātic, ka cilvēce un vispirmā kārtā latvju tauta iet un spēji iet uz priekšu un augšu. Šai ticībai cilvēces un tautas radošajiem spēkiem jāsaistās ar ražīgu kultūras darbu - katram savā vietā un veidā. Mums nav pasīvi jāgaida, ko nesīs jaunais gads, bet, cik mūsu spēkos stāv, arī jātaisa, jāveido jaunais gads, jāpilda tas ar pozitīvas darbības saturu."

Ir mainījušās paaudzes, sen citā saulē gan profesors, gan viņa atbildes pierakstītājs dzejnieks, kam 2001. gadā atzīmēsim simto dzimšanas dienu. Bet uzdevums palicis tas pats — ticēt savas tautas un cilvēces radošajiem spēkiem. Un ar savu darbu sekmēt visgaišāko un cēlāko mērķu sasniegšanu. Nu jau nākamajā gadsimtā un nākamajā tūkstošgadē.

Andris Sproģis, "LV" nozaru virsredaktors