Kad makus tukšo inflācijas spirāle

Katras valsts tautsaimniecības attīstību raksturo plašs statistisko rādītāju kopums. Viens no šiem rādītājiem tieši iespaido nacionālās valūtas pirktspēju un līdz ar to iedzīvotāju dzīves līmeni. Runa ir par patēriņa cenu indeksu (PCI), par inflācijas kāpumu vai mazināšanos.

Inflācija nerimstas

Atjaunotā Latvijas Republika savā neilgajā vēsturē pārdzīvojusi gan hiperinflāciju – 1993.gadā patēriņa cenas pieauga par 951%, gan “normālās” inflācijas periodu – no 1999. līdz 2003.gadam PCI svārstījās 1,9% – 2,9% robežās. 2004.gadā jauns inflācijas uzliesmojums, tās apogejs augustā, salīdzinot ar iepriekšējā gada atbilstošo mēnesi, sasniedza 7,8%. 2005.gada pirmajos astoņos mēnešos, salīdzinot ar iepriekšējā gada otro pusi, inflācija nedaudz mazinājās (PCI – mīnus 0,8 procentu punkti). Septembra rādītājs šo pozitīvo mazumiņu pārsvītroja – patēriņa cenas gada skatījumā no jauna pieauga par 7,2 procentiem, tātad inflācija bija tādā pašā līmenī kā pērngada pēdējā ceturksnī.
Septembra patēriņa cenu kāpums ir nepārprotams trauksmes signāls. Salīdzinājumā ar augustu inflācija pieauga par 1,5 procentiem, kas ir augstākais mēneša kāpuma rādītājs aizvadītajos astoņos gados.
Kas noteica šo īsajam laika sprīdim ievērojamo pieaugumu? Vispirms minēsim galveno vaininieku – degvielu cenu rekordaugsto lielumu. Mēneša laikā šis universālā pielietojuma produkts sadārdzinājās par 8,8%, tai skaitā benzīns – par 10%, kas šogad ir straujākais cenu pieaugums. Īpatnēja ir pārtikas cenu dinamika. No vienas puses, rudenī likumsakarīga ir daudzu dārzeņu un augļu cenu pazemināšanās (–8,6%); no otras puses, turpinājās cenu kāpums maizei (+1,8%), gaļai un tās izstrādājumiem (+1,4%), zivīm un zivju izstrādājumiem (+1,4%), cukuram (+0,6%), tējai un kafijai (+0,8%); pēc īslaicīgās cenu stabilitātes augustā no jauna plašāk bija jāatver maks pienam un piena produktiem (+2,8%). Kopējais pārtikas cenu indekss septembrī pat nedaudz pazeminājās (–0,1%). Realitāte ir tā, ka sadārdzinājās ēdināšanas pakalpojumi, īpaši skolu, iestāžu un uzņēmumu ēdnīcās.
Vēl viena sezonas iezīme: beidzoties vasaras preču izpārdošanai, tirdzniecība rudens apģērbam un apaviem noteica augstākas cenas – attiecīgi +5,8% un +10,7%. Jaunais mācību gads raksturīgs ar to, ka dārgāki kļuvuši visi izglītības pakalpojumi (+8%), it īpaši maksa par bērnudārzu (+12,5%).
Kopsavilkumā, ievērojot preču grupu īpatnējo svaru patēriņa grozā, cenu līmeņa izmaiņas septembrī visvairāk ietekmēja: degviela (+0,44 procentu punkti), apģērbs (+0,24 procentu punkti), ēdināšanas pakalpojumi (arī +0,24 procentu punkti).

Inflācijas spirāles darbība

Jāatšķir pieprasījuma inflācija un izmaksu inflācija. Pirmo vērojam tad, kad preču augošais pieprasījums apsteidz to piedāvājumu. Izmaksu inflācija saistīta ar to, ka ražojumu izgatavošanas un pakalpojumu sniegšanas izmaksas dažādu iekšējo un ārējo apstākļu dēļ aug, rezultātā neizbēgams kļūst šo preču cenu kāpums. Tautsaimniecības stabilitāti grauj un iedzīvotāju dzīves līmeni pazemina šo divu inflācijas formu savīšanās inflācijas spirālē. Šis inflācijas darbības mehānisms ir gaužām vienkāršs. Analizēsim reālu situāciju: aug degvielas cenas, līdz ar to visā aptverošā sakarību ķēdē palielinās ražošanas izmaksas un preču cenas; tas nosaka darba samaksas un pensiju pieaugumu; tirgus izjūt augošu pieprasījuma spiedienu, un ir vērojams jauns patēriņa cenu kāpums; darba samaksas pieaugums ražošanas un pakalpojumu sfērā ir izmaksu palielināšanas faktors; augstākā līmenī atkal aug cenas, kas tālāk iedarbina gan pieprasījuma, gan izmaksu inflāciju; veidojas sakarība, ko var raksturot kā inflācijas spirāli; katra tās jaunā vītne saistīta ar patēriņa cenu jaunu kāpumu. Latvijas PCI dinamika pēdējos divdesmit mēnešos ir inflācijas spirāles reālās darbības jaušamā izpausme.

Inflācijas upuri

Ja ieskatāmies Latvijas statistikas pēdējos ikmēneša biļetenos, gūstam informāciju, ka strādājošo reālās darba samaksas izaugsme 2005.gada pirmajā pusgadā pret iepriekšējā gada atbilstošo periodu, neraugoties uz inflāciju, līdzinājusies gandrīz 10 procentiem, reālā vecuma pensija pieaugusi par 4,5 procentiem. Lasītājam ir tiesības taujāt, kur tad ir inflācijas upuri. Kroņa statistika aprēķina vidēji svērtos rādītājus, kā rezultātā plusi konkrētā gadījumā spēj pārsegt mīnusus. Reālā dzīvē mīnusi, tas ir, inflācijas tiešie cietēji, ir un paliek neatkarīgi no tā, kas melns uz balta drukāts statistikas biļetenos. Darbojas šādas likumsakarības: pirmkārt, katrai ģimenei ir savs individuāls patēriņa preču grozs ar attiecīgo pirkumu svariem; līdz ar to ikvienai ģimenei ir savs konkrētais inflācijas līmenis; otrkārt, jo mazāks ir ģimenes ienākums, jo lielākā mērā tā cieš no patēriņa cenu kāpuma. Minēsim piemērus. Jaunajā apkures sezonā sakarā ar gāzes cenu pieaugumu vairāk jāmaksā par siltumu. Kas vairāk cietīs – ģimene (nosacīti viens pelnītājs), kuras ienākums mēnesī ir 400 latu, vai 150 latu? Atbilde nepārprotama: mazāks ienākums – lielāks robs ģimenes budžetā. Nav papildus jāpierāda, ka apkures maksas pieaugums lielākā mērā sašaurina patēriņa iespējas pensionāriem, kuru pensija ir 60 latu, nekā pensionāriem ar 150 latu pensiju.
Statistiķi aprēķinājuši, ka šā gada otrajā ceturksnī strādājošo vidējā neto darba apmaksa mēnesī, salīdzinot ar pērnā gada attiecīgo periodu, pieaugusi par 25 latiem jeb par 17 procentiem. Vai šis ievērojamais sasniegums vienādā mērā skāra visus strādājošos? Nebūt ne! Vieni saņēma vairāk, citi mazāk, trešajiem bija jāsamierinās ar līdzšinējo darba samaksu. Tieši šie pēdējie ir nepārprotami inflācijas upuri. Vēl viens apsvērums. No inflācijas griezīgā zoba nebūt nav pasargāti “bagātie” pensionāri. Pieņemsim, ka 2000.gadā kādam lielpelnītājam tika noteikta branga vecuma pensija 400 latu (bez ienākuma nodokļa). Visus šos gadus šī pensija netika indeksēta. Četros gados un astoņos mēnešos patēriņa cenas pieauga par 22 procentiem. “Bagātā” pensionāra pirktspēja samazinājās par 49 latiem.
Latgale ir reģions ar zemāko iedzīvotāju ienākuma līmeni. Inflācijas negatīvais iespaids te jūtams sevišķi asi.
Sākot ar šā gada septembri, inflācijas upuri ir tās ģimenes, kur jaunā paaudze mācās maksas mācību iestādēs, tai skaitā bērni apmeklē bērnudārzu.
Lata pirktspējas mazināšanās inflācijas dēļ negatīvi iespaido Latvijas iedzīvotāju dzīves līmeni, mazina ekonomikas augšupeju.

Inflācijas “čempiona” apšaubāmais gods

Tāds jutīgs instruments kā pircēju kabata fiksē, ka Latvijā inflācija ir relatīvi augsta. Bet kāds ir inflācijas līmenis Eiropas Savienībā, tai skaitā Baltijas kaimiņvalstīs? Latvijas statistikas ikmēneša biļetena pēdējā lappuse sniedz atbildi uz šo jautājumu. 2005.gada augustā (pēdējā informācija), salīdzinot ar iepriekšējā gada atbilstošo periodu, patēriņa cenu indekss ES (15 valstis) līdzinājās 2,3%, ES (25 valstis) – 2,2%. Otrajā valstu kopumā viszemākais cenu pieaugums konstatēts Somijā un Zviedrijā – 1%, visaugstākais Latvijā – 6,1%, kam seko Luksemburga – 4,3%, Igaunija – 4,2%, Lietuvā šis indekss bija 2,3% līmenī, Polijā – 1,8%, Čehijā – 1,4%, Slovākijā – 2,1%, Slovēnijā – 1,8%, Ungārijā – 3,5%. Droši var apgalvot, ka septembrī Latvija Eiropas Savienības negatīvi vērtējamā inflācijas “čempiona” vietā nostiprinājās. Izvirzās jautājums: kāpēc Latvijas kaimiņiem, kam izmaksu inflācijas ārējie apstākļi ir vienādi (degvielu cenu kāpums), patēriņa cenu pieaugums ir ievērojami zemāks (sevišķi Lietuvā)? Šī nenormālā situācija ilgst jau pusotru gadu. Šinī laikā ne Ekonomikas, ne Finanšu ministrija, ne Latvijas Banka, ne Statistikas pārvalde nav sniegušas atbildi uz šo aktuālo un sasāpējušo jautājumu. Nepieciešama rūpīga analīze, jo tās secinājumi var palīdzēt Latvijā apturēt inflācijas spirāles darbību.

Ieceres, kas draud neīstenoties

2004.gada 17.augustā Latvijas Ministru kabinets akceptēja Tautsaimniecības vienoto stratēģiju. Plašajā dokumentā definēta valsts politika stabilas, sabalansētas un ilgtspējīgas izaugsmes nodrošināšanai. Šajā nolūkā sasaistīti ilgtermiņa mērķi un prioritātes (10–30 gadiem) ar vidējā (5–10 gadiem) un īstermiņa (1–3 gadiem) ekonomiskiem mērķiem un pasākumiem. Stratēģijā norādīts vairāk nekā 60 rezultatīvo rādītāju, kuri sasniedzami noteiktā laika periodā. Viens no šādiem rādītājiem, kas saistīts ar Tautsaimniecības vienotās stratēģijas makroekonomiskās stabilitātes mērķiem, ir harmonizētā patēriņa cenu indeksa pārmaiņa pret iepriekšējo gadu, kas raksturo inflācijas līmeni. Tā 2004.gadā PCI bija jāsasniedz 5,5 procentus (īstermiņa uzdevums), bet vidējā termiņā (līdz 2010.gadam) patēriņa cenu pieaugumam bija jāatbilst Māstrihtas kritērijiem. Pērn inflāciju noturēt iecerētos rāmjos neizdevās – PCI līdzinājās 6,2 procentiem.
Uzdevums vidējā termiņā sasniegt patēriņa cenu pieticīgo pieaugumu atbilstoši Māstrihtas kritērijiem prasa konkretizāciju. Iestāšanās nosacījumi Eiropas Savienībā paredzēja Latvijai sagatavot savu tautsaimniecību iestājai Eiropas Monetārajā savienībā (EMS) ar perspektīvu pievienoties eirozonai. Šai sakarībā jāievēro Māstrihtā formulētie kritēriji jeb obligātas prasības. Viens no šiem kritērijiem noteic, ka inflācijas līmenis nedrīkst pārsniegt vairāk par 1,55 procentiem inflācijas vidējo līmeni, kas ir trijām ES valstīm ar viszemāko gada cenu pieaugumu.
Latvijas valdība un Latvijas Banka (LB) pieņēma lēmumu panākt Māstrihtas kritēriju ievērošanu līdz 2007.gada 1.janvārim. 2006.gada PCI vidējais zemākais līmenis trijām ES valstīm varētu līdzināties ap 1,2 procentiem; summējot šo rādītāju ar 1,55 procentiem, iegūstam inflācijas pieļaujamo līmeni ap 2,75 procentiem. Ievērojot inflācijas spirāles darbību, Latvijai teicams rezultāts būtu 2006.gadā PCI pazemināt līdz aptuveni 4 procentiem. Tas nozīmē, ka iecere nodrošināt Māstrihtas kritēriju ievērošanu paredzētā termiņā neīstenosies. Inflācijas pazemināšanas perspektīva atkarīga no valdības un LB pretinflācijas pasākumu efektivitātes.

Inflācija jāiegrožo

Vai inflācija ir ekonomiska kataklizma, kuru nav iespējams mazināt? Izmaksu inflācijas ārējos faktorus (kā naftas cenu kāpums pasaules tirgū) patiešām novērst nekādi nevar. Toties iekšējos faktorus pieprasījuma jomā iegrožot var un vajag. Varbūt vienkārši paļauties uz tirgus pašregulējošo spēku, kas bez valsts piepūles uzveiks inflāciju? Tirgus ir visai efektīvs ekonomikas regulators, kas diemžēl nav visspēcīgs. Teorija pieļauj tautsaimniecībā situācijas, kad jāatzīst “tirgus fiasko”. Konkrētā gadījumā šī atziņa ir jāattiecina uz inflācijas spirāles darbību pašreiz Latvijā. Valdībai kopā ar Latvijas Banku jāīsteno detalizētā antiinflācijas programma. Vispirms nedrīkst paaugstināt tos pakalpojumu tarifus, kuru līmeni regulē valsts. Pieprasījuma iegrožošanas nolūkā visā tautsaimniecībā un it sevišķi valsts sektorā jāīsteno stingrs taupības režīms, saprātīgi jāmazina izdevumi. Uz laiku jāierobežo kreditēšana, gan nekaitējot ekonomikas attīstībai.
Zem guloša akmens ūdens netek.

Georgs Lībermanis,
LU Dr.h.c., Latvijas Valsts emeritētais zinātnieks