F.Candera prestižs šodien

2004.gada nogalē “Latvijas Avīzes” rosinātajā balsojumā par 100 izcilākajām Latvijas personībām raķešu konstruktors un astronautikas celmlauzis Frīdrihs Canders (1887–1933) ir ticis ierindots 80.vietā. Viņš ir vienīgais Baltijas vācietis un (līdzās Gidonam Krēmeram un Mihailam Tālam) viens no trim nelatviešiem, kas iekļuvis “Latvijas simtniekā”, arī vienīgais diplomētais inženieris šajā sarakstā. Starp citu, arī vienīgais Latvijas cilmes inženieris starptautiskajā inženierzinātņu enciklopēdijā. Meklējot internetā (“Google”), joprojām atrodam Candera vārdu (Fr.Tsander, F.Zander) mūsdienu astronautikas, astrobioloģijas, astronomijas enciklopēdijās, Kosmiskās beisbola asociācijas aktivitātēs, Starptautiskajā Ņūmeksikas Visuma muzeja Slavas zālē (Hall of Fame) līdzās kosmosa apgūšanas agrīno projektu radītāju Konstantīna Ciolkovska, Hermaņa Oberta, Roberta Godarda, Robēra Peltrī uzvārdiem. Joprojām tiek izcelta šo cilvēku loma pirmo reālo Sergeja Koroļova un Vernera fon Brauna vadīto kosmosa iekarošanas programmu praktisko pasākumu pamatošanā un sagatavošanā. Turklāt Canderu dēvē kā par krievu, tā arī par Baltijas vācu un Latvijas inženieri, gan piemetinot, ka viņa veikums pašreiz ir gandrīz piemirsts.
Tiesa, rīdzinieka Frīdriha Candera vārds dots apvidum uz Mēness otras neredzamās puses (līdzās apvidiem, kas nosaukti E.Maha, S.Koroļova, P.G.Dirihlē, E.Hercšprunga un S.Vavilova vārdos), tāpat arī viena no mazajām planētām. Taču nav arī noliedzams, ka mūsdienu sabiedrības apziņā Candera vārds šodien ir mazāk dzīvs nekā pirms gadiem 40–50, kosmosa iekarošanas apogeja laikmetā, kad to daudzināja vietā un arī nevietā, gandrīz vai obligātā un rituālā saistībā ar Sergeju Koroļovu, Juriju Gagarinu un PSRS kosmosa programmām. Tiesa, toreiz netika aizmirsts, ka viņš ir dzimis Rīgā, taču labs tonis skaitījās noklusēt faktu, ka Frīdrihs Canders ir Baltijas vācu cilmes. Laiks visu nostāda savās vietās. Objektīvam vērtētājam arī šodien būtu jāatzīst, ka Canders ir bijis neparasts, avangardisks, pat futuristisks izgudrotājs, kurš tālu apsteidzis laiku un dažā ziņā palicis laikabiedru nenovērtēts, un ka viņa pētnieciskā darbība aizsākusies Rīgā, Latvijā, un bijusi cieši saistīta ar “zelta laikmetu” Rīgas industrijas, kultūras, arhitektūras, zinātnes augšupejā Rīgā pašā 20.gs. sākumā.
Tautiskās atmodas rītausmā Juris Alunāns izdeva rakstu krājumu “Sēta, daba, pasaule”, iztirzājot jomas, kuras būtu aktuālas latviešu tautai. Pašreiz mūs vairāk nodarbina “sētas problēmas”, daudzmaz interesējamies par dabu, taču pasauli, lielo zinātni, globālās problēmas stipri vien esam piemirsuši. Šis ir laiks, kad katram vispirms jāsakārto paša lietas un tikai tad var domāt par pasaules problēmām. Taču gluži piemirst arī tās nevajadzētu, lai drīkstētu sevi apzināties par kopējas civilizācijas daļu, lai mēs ne tikai pārņemtu svešas inovācijas, bet arī paši tādas ģenerētu.
Šādas pārdomas izraisa pēdējie sasniegumi Marsa pētniecībā, ieceres divdesmit gadu laikā sasniegt un “apgūt” noslēpumaino planētu. Un, lasot par jaunajām amerikāņu programmām, prātā nāk arī vīrs, kurš dzimis tepat Rīgā un kura mūža devīze ir bijusi: “Uz priekšu, uz Marsu!”, kurš pirmais (jau Rīgā) rēķināja starpplanētu lidojumu trajektorijas, īpaši detalizēti – ceļojumam uz sarkano planētu. Jā, tas ir Frīdrihs Canders, kura vārdu vēl pirms gadiem divdesmit Latvijā daudzināt daudzināja, svinīgi atklājot viņa muzeju Zasulaukā, bet kurš nu ir puslīdz piemirsts, tāpat kā tiecamies aizmirst visu, kas saistījās ar padomju sasniegumiem kosmosā. Tiesa, Latvijas Zinātņu akadēmija joprojām piešķir Frīdriha Candera balvas par zinātnisku veikumu mehānikā un astronomijā. Taču īpatnējais 1987.gadā dibinātais Candera muzejs Pārdaugavā neizprotamu privatizācijas līkloču gaitā pērn ir slēgts, tikai tā atliekas patvērušās Latvijas Universitātes vecajā ēkā. Un te nu nelīdz pat “tautas balsojuma” cerīgie rezultāti.

Par F.Candera veikuma būtību

Ko paveica Frīdrihs Canders? Savelkot īsumā – viņš bija viens no pirmajiem pasaulē, kas jau 20.gadsimta sākumā sāka reāli īstenot idejas par ceļojumiem kosmosa telpā ar raķešu palīdzību. Candera projektētais kosmosa kuģis ir “spārnota raķete” – raķetes un lidmašīnas oriģināls apvienojums. Viņš kā degvielu ieteicis izmantot raķetes metāliskos elementus – gan degvielas tvertnes, gan raķetes korpusa sastāvdaļas, kas lidojuma tālākajās stadijās kļuvušas nevajadzīgas. Viņš pamatojis domu par kosmosa kuģa planējošo nolaišanos un izvirzījis ideju par gaismas spiediena izmantošanu raķetes virzīšanai, koncentrējot Saules gaismu ar milzu spoguļu palīdzību (“Saules bura”). Viņš matemātiski aprēķinājis (nelietojot toreiz vēl neizgudrotos datorus!) visdažādāko starpplanētu lidojumu trajektorijas, visprecīzāk ceļojumam uz Marsu. Candera sasniegumu vidū minams “gravitācijas manevrs”, par kuru izgudrotājs savā autobiogrāfijā (1927) izteicies: “Cik man zināms, man pieder prioritāte priekšlikumam aplidot planētu iekšpus vai ārpus tās atmosfēras, lai palielinātu lidojuma ātrumu (iegūt papildenerģiju lidojumam uz citām planētām).” Šo manevru īstenoja automātiskā starpplanētu stacija “Mariner–10”, aplidojot Venēru, lai gūtu paātrinājumu tālākam ceļojumam uz Merkuru (šī lidojuma rezultātā gūti pirmie Merkura virsmas fotoattēli). Arī stacijas “Voyager–2” lidojuma laikā īstenoti trīs gravitācijas manevri (pie Jupitera, Saturna un Urāna), lai turpmāk tuvumā izpētītu gan Neptūna, gan arī triju iepriekš minēto planētu pavadoņu sistēmas. Tādējādi pusgadsimtu pēc izgudrotāja nāves ir tikušas īstenotas Candera 1926.gadā izsacītās idejas (pirmpublicējums 1961.gadā).
F.Candera vadībā konstruēta pirmā raķete ar šķidro degvielu PSRS, kas viena no pirmajām pasaulē startēja jau 1933.gada nogalē, pāris mēnešu pēc izgudrotāja nāves. Viņš aizmetnī devis vēl daudzas spožas idejas, kas daudz vēlāk šādā vai tādā veidā īstenotas Visuma apgūšanas mūsdienu programmās, to pirmatklājēju gan nepieminot.
Tādēļ nebūs lieki atgādināt šī leģendārā un augstākā mērā ekscentriskā cilvēka mūža gājumu, viņa veikumu un viņa fantāzijas.

Par izgudrotāja bērnību stāsta māsa Margarēte

Canderu dzimta cēlusies no Kandavas, tai piederīgo skaitā bija arī pazīstamais inženieris – fortifikators grāfs Eduards Totlēbens, kurš vadīja Sevastopoles aizstāvēšanu Krimas karā. Pats Frīdrihs Canders dzimis Rīgā. Viņa vectēvs Konstantīns (1827–1897) te bija prominents tirgonis, Lielās ģildes eltermanis, Biržas komitejas priekšsēdētājs, Rīgas–Tukuma dzelzceļa direktors, tēvs Arturs Canders (1854–1917) – izslavēts ārsts, kurš aizrāvās arī ar dabaszinātnēm, faktiski vadīja dabzinātņu nodaļu Rīgas Doma muzejā. Izšķirīga ietekme dēla audzināšanā, rakstura un interešu veidošanā bija tēvam, kurš, starp citu, iepazīstināja dēlu ar Otto Lilientāla, Žila Verna, Kamila Flamariona darbiem (Rīgas reālskolā, 1904. gadā kosmogrāfijas skolotājs F.Vestbergs pastāstīja arī par Kalugas Ciolkovska kosmogrāfijas iecerēm. Tomēr ļausim par to stāstīt izgudrotāja māsai Margarētei Jirgensenei (1898–1974), kura savā laikā (1966) pēc mūsu lūguma Minhenē tika uzrakstījusi aizkustinošas atmiņas par savu dzimtu, tēvu, brāli.¹ Sāksim ar Margarētas liecību par savu tēvu un Zasulauka mājā valdošo gaisotni:
“Mans vectēvs Konstantīns Canders dāvināja [Arturam Canderam 1897.gadā – J.S.] māju Zasulaukā, Bārtas ielā 1 [tag. Fr.Candera ielā], tēvs to pārbūvēja un uzcēla otro stāvu. Tā radās vienpadsmit istabas, virtuve, divas verandas un balkons, zemesgabals ar brīnišķīgu kalnainu dārzu, “kalns” ar vīnogu stīgām apaugušu lapeni, spēļu laukums, divi sakņu un augļu dārzi, pagalms ar škūņiem, staļļiem un trim vistu sētām, “parks” ar sapņainiem celiņiem un četrām lapenēm. Tā bija manu bērnu dienu paradīze, nekad neaizmirstama un neatgūstama. (..)
Tēvs bija vienmēr nodarbināts. Patiesībā viņš dzīvoja vienlaicīgi sešas dzīves! Pirmajā vietā viņam, protams, bija ārsta pienākumi. Domāju, viņš bija ļoti labs ārsts. Daudzi pacienti dzīvoja ļoti tālu, tādēļ mājas vizītēs tēvam vajadzēja braukt ar ormani. Viņu mocīja ateroskleroze, pieņēmās sāpes kājās, kam vēlāk pievienojās arī sirdskaite. Taču viņš līdz pat diviem mēnešiem pirms nāves (1917.gada 24.decembrī) nekad neatteicās apmeklēt savus pacientus, arī nakts laikā ne. Tēvs bieži noturēja priekšlasījumus par tautas veselību, pirmo palīdzību nelaimes gadījumos, slimo kopšanu mājās utt. Viņš bija arī dabaszinātnieks, prata labi zīmēt, cienīja mākslas darbus un muzicēja, projektēja mēbeles un dažādas iekārtas. (..)
Brīvajā laikā tēvs labprāt strādāja dārzā, kārtoja savas mākslas priekšmetu un tauriņu kolekcijas, apmācīja savus dēlus dažādos sporta veidos, kā arī mācīja apieties ar ieročiem. Viņš vienmēr centās atbildēt uz jautājumiem un piedalīties dažādu problēmu risinājumos. Visvairāk viņš necieta maziskumu, visdažādākā veida sīkumainību, melus un negodīgumu. Tādas lietas varēja tēvā izraisīt nesavaldīgas dusmas. Arī neprecizitāte darbā un nekārtība tika smagi nosodīta, bet tīrība un biedriskums bija pašsaprotami jēdzieni. Tēvs mēdza teikt, ka būt krietnam nenozīmē būt izglītotam. Diemžēl ne visi izglītotie ir krietni. Ja kāds ir izaudzis bez izglītības, bet ir kļuvis par krietnu un pieklājīgu cilvēku, tad – cepuri nost! Ja kāds vislabākajos apstākļos audzināts vēlāk izrādās lupata, tad tas ir divkārt pretīgi.

Vēres