Vērojumi mežniecībās

2001.gada rudenī LVM Dienvidkurzemes mežsaimniecības Alsungas iecirknī izbūvēja 2,4 km garu meža autoceļu nelielā meža masīvā. Būve atstāja pat grandiozu iespaidu un vairāk līdzinājās jaunas autostrādes būvniecībai nekā nelielam meža autoceļam. Izcirstās trases platums bija 25 – 30 m. Iespaidīgie kūdras un grunts pārvietošanas apjomi, ceļa klātnes veidošana ar pievestu grunti un caurteku iebūvēšana uz zemes virsmas pārsteidz jebkuru meža meliorācijas speciālistu.
Kuldīgas virsmežniecības Alsungas mežniecībā 2004.gada tika izbūvēts vairāk nekā 2 km garš meža ceļš, kura braucamā daļa bija tikai 4 m plata, turklāt tā ir augsti uzbērta un daļēji bez uzbrauktuvēm. Šāds ceļa izveidojums apgrūtina kokmateriālu transporta mašīnu uzbraukšanu uz ceļa.
Apsekojot Gulbenes virsmežniecības Lejasciema un Stradu mežniecībās (pēc pašreizējā iedalījuma) 60.gados un tagad būvētos un restaurētos ceļus, nākas secināt, ka pašreizējā darbu izpildē ir tendence paaugstināt mežu ceļu brauktuves klātnes virsmu un tās platumu samazināt līdz 4 m, kā arī veikt nevajadzīgu grāvju padziļināšanu. Tas sevišķi uzkrītoši bija konstatējams Lejasciema mežniecībā. (1.attēls)
Kā tas iespaidos meža transporta pārvietošanas drošību, par to nav domāts. Salīdzinājumā (2.attēls) ir redzams 60.gados būvētais meža autoceļš Stradu mežniecībā un rekonstruējamie ceļi ar sašaurinātu un paaugstinātu klātni, izveidojot gan transporta apmaiņas laukumus. Ar uzplūstošo ūdeņu novadīšanu nav problēmu, jo ceļi virzīti pa jau agrāk nosusinātām platībām.
Lejasciema mežniecībā izbūvētais meža autoceļš gan nav saistīts ar esošo kvartālu tīklu, bet ir līkumains.
Nākamie apskatāmie objekti bija Daugavpils virsmežniecības Nīcgales, Sventes un Dvietes mežniecību (pēc pašreizējā dalījuma) meža autoceļi. Nīcgales mežniecībā apskatītie objekti atradās pagājušā gadsimta 60.gados susinātās platībās, tā ka ceļu sāngrāvju nosusināšana jau izsenis ir atrisināta. Bet ir dažas iebildes saistībā ar pašreizējo darbu norisi. Pirmkārt, vai meža autoceļu klātnes būtu jāsašaurina līdz 4 metriem. Jau tagad lietus ūdeņi tos sāk izskalot, radot briesmas autotransportam.
Otrkārt, ja klātņu malās noraktā grunts tiek aizvesta un uzbērta uz novadgrāvju atbērtnēm, būtu jādomā par to, ko darīt, lai nepārpurvotu blakus esošās meža platības. Jāatzīmē, ka nekāda vērība nav veltīta kādreizējo ugunsdzēsības baseinu saglabāšanai, kas ir svarīgi, jo Daugava ir 17 km attālumā.
Apskatot meža ceļu stāvokli Sventes un Remtes mežniecībās (pēc pašreizējā iedalījuma), jāsecina, ka celtniecības organizācijas ir izvēlējušās vienkāršāko variantu – esošo ceļu sašaurināšanu un grantēšanu, kā arī nevajadzīgu sāngrāvju rakšanu pat sausās smilšu gruntīs. Meža darbinieku vēlme gan nav bijusi būvēt ceļus tur, kur tie ir vairāk nepieciešami.
Savukārt meža autoceļu Aizkraukles virsmežniecības Seces mežniecībā var uzskatīt par savdabīgu paraugu, kā nevajag ne projektēt, ne būvēt. Ceļa projekts ir realizēts, kopējot bijušo līkumaino meža ceļu (3.attēls), un pilnīgi tiek ignorēts kvartālu tīkls. Ceļa klātnes platums ir 4 m, un, ja ir rakti divi sāngrāvji, smagajam kokmateriālu transportam braukšana var būt bīstama. Autotransporta apmaiņas laukumi nevar pildīt savu lomu, jo aiz daudzajiem ceļa līkumiem neko nevar saskatīt. Projekta izpildītājam SIA “Aronas meliorators”, kurš citos objektos savus uzdevumus veicis godprātīgi, šis objekts gan godu nedara.

Daži novēlējumi nākotnei

Acīmredzot akciju sabiedrībai “Latvijas valsts meži” nepietiek vien lepoties ar investīciju apjomiem meža autoceļu rekonstrukcijā un jaunbūvēs, bet ir jādomā arī par kvalificētu mežsaimniecības prasībām atbilstošu projektu sagādi, kā arī racionālu un taupīgu finanšu izlietošanu, tos būvējot. To savukārt var nodrošināt tikai kvalificēti, meža apstākļus un meža meliorāciju pārzinoši speciālisti. Tāpat arī mazāk censties rekonstruētos ceļus pārdēvēt par jaunbūvētiem. Mazāk atsaukties uz Somijā esošajiem šaurajiem ceļiem, jo tur ir pavisam citi grunts apstākļi. Meža ceļi tur veidoti galvenokārt uz granīta un bazalta pamatnēm un lielāko tiesu ir bez grāvjiem. Un šādā gadījumā braukšanas apstākļi jebkurā gadalaikā nekļūst bīstami.
Diemžēl Valsts meža dienesta iespaids uz meža infrastruktūras attīstību līdzinās nullei, jo tās centrālajā aparātā attiecīgā speciālista nav. Arī virsmežniecību un mežniecību iespējas ietekmēt šo procesu ir vairāk nekā minimālas, turklāt realizējamās reformas tālākajā gaitā tās var izzust pavisam.

Dr. silv. Gunārs Ģērķis