Upe dzimst no avota

Sekcijas darbu ievadīs fizikas doktora Andreja Spektora un filoloģijas maģistres Sanitas Bērziņas-Reinsones stāstījums par informācijas uzkrāšanas un glabāšanas moderno metožu iesakņošanu. LZA goda doktore Lilita Vanaga salīdzinās pagātnes un mūsdienu etnogrāfu ekspedīciju devumu Letonikai, bet vēstures maģistre Ilze Boldāne referēs par latviešu etnisko stereotipu izzināšanas avotiem. Mūsdienīgajā problemātikā iekļausies arī Latvijas Akadēmiskās bibliotēkas direktores Ventas Koceres referāts par Harkovas universitātes un Latvijas sakariem, galvenās bibliogrāfes Guntas Jaunmuktānes stāstījums par grāmatizdevēja Jāņa Rapas devumu latviešu kultūrai un nacionālās apziņas kopšanai. Galvenā bibliotekāre Velga Kince un bibliotekāre Vita Aišpure analizēs Letonikas problemātiku latviešu trimdas 20.gadsimta otrās puses presē, bet vēstures doktore Ilga Tālberga stāstīs par Latvijas zinātniekiem kā sabiedrībā notikušo kvantitatīvo un kvalitatīvo izmaiņu apliecinātājiem.
Latvijas senvēstures avotu problemātikā iedziļināsies vēstures doktori Guntis Gerhards un Guntis Zemītis, vērtējot antropoloģijas datus un arheoloģisko senlietu ornamentu kā Letonikas pētījumu avotu. Guntis Zemītis ieskicēs arī latviešu mitoloģijas senā slāņa jautājumus, kurus ar jaunāku laikposmu materiāliem turpinās Aldis Pūtelis, stāstot par latviešu panteona veidošanas avotiem, Ieva Viļuma, analizējot 17.gadsimta baznīcu vizitāciju protokolus, Sandis Laime, raksturojot Latvijas zīmju klintis, habilitētais mākslas doktors Juris Urtāns, meklējot folkloras iespējas arheoloģisko senvietu izpētē.
Referenti stāstīs par vairāku plašu un visai nozīmīgu Latvijas valsts vēstures arhīva (LVVA) dokumentu kopu izmantošanas iespējām Letonikas pētījumos. Vēstures doktore Īrisa Priedīte analizēs Austrumsēlijas 1782.–1858.gada ļaužu revīziju sarakstus kā etniskās vēstures izzināšanas avotu. Ja revīzijās uzskaitīto ļaužu saraksti ir sastādīti pareizi un precīzi, tad tie stāsta par attiecīgās muižas vai pagasta iedzīvotāju etnisko un sociālo sastāvu, nodarbošanos, muižu un zemnieksētu apdzīvotības blīvumu, ģimeņu skaitu un lielumu, par cilvēku pārvietošanos muižas (pagasta) ietvaros un uz citurieni, tajā skaitā par citnovadnieku un cittautiešu apmešanos uz dzīvi attiecīgajā novadā, par jaunu apdzīvotu vietu rašanos, uzvārdu došanu zemniekiem 19.gadsimta 20.–30.gados un par daudz ko citu.
Vēstures doktors Uģis Niedre raksturos Vidzemes 19.gadsimta pagasta tiesu protokolus kā zemnieku darba un sadzīves norišu atspoguļotājus. Šī milzīgā LVVA dokumentu kopa ir liela daudzpusīguma un vērtības avots Letonikas jautājumu skaidrošanai. Protokolos ierakstītajām norisēm, materiālās un nemateriālās kultūras parādībām ir neapstrīdams datējums, atrašanās (norises) vieta, sociālā un nereti arī etniskā piederība, apvidū lietots nosaukums. Ja ir saglabājušies rūpīgi rakstīti pagasta tiesas protokoli par vairākiem gadu desmitiem (piemēram, Duntē, Liepupē, Skultē, Svētciemā, Vecsalacā), tad paveras iespējas skaidrot dažādu parādību attīstības gaitu un vairāku attīstības jeb kultūrvēsturisko slāņu vienlaicīgu pastāvēšanu, pagasta vai vairāku kaimiņpagastu dzīvesveida un kultūras savdabības. Protokoli ataino pagasta pamatiedzīvotāju un ienākušo citnovadnieku nodarbošanos, sadzīvi, paraduma tiesības, garīgo un materiālo kultūru, sakarus ar citu apvidu ļaudīm, muižu un zemnieku attiecības, jaunumus, kas dažādos gadu desmitos iesakņojās ļaužu dzīvē, attieksmi pret apkārtējo vidi un citu. Protokolos lasāmajos sadzīves ieražu un ļaužu rīcības atainojumos, ticējumos, īpatnēju akmeņu, alu, dabas veidojumu, koku un cita pieminējumos samērā bieži atspoguļojas novadnieku mitoloģiskie priekšstati un tēli.
Visai daudzpusīgs Letonikas avots ir baznīcu grāmatas, t.i., draudzēs dzimušo, iesvētīto, laulāto un mirušo reģistri. Ja ieraksti ir precīzi un pilnīgi, tad to kopa sniedz pārskatāmu ainu par daudziem jautājumiem, piemēram, par apdzīvotu vietu (zemnieksētu) rašanos, par draudzes locekļu nodarbošanos, ģimeņu veidošanas principiem, bērnu skaitu, sadzīvi, slimībām, sakariem ar citām draudzēm un novadiem, citnovadnieku ienākšanu draudzē, ģimenes svētkiem un svinībām, dažādiem etnosiem piederīgu ļaužu sadzīvošanu, sakariem, sabiedriskajām aktivitātēm, izglītošanos, mitoloģiskajiem priekšstatiem un daudziem citiem jautājumiem. Ja baznīcu grāmatas saglabājušās par daudziem gadu desmitiem vai pat par vairākiem gadsimtiem, tad tās ir neaizstājams Letonikas pētījumu avots. Baznīcu grāmatu izmantošanas iespējas demogrāfiskos pētījumos skatīs vēstures doktore Gunita Zariņa, bet integrācijas jautājumu risinājumos – Pāles novadpētniecības muzeja vadītāja Rasma Noriņa.

Arī līdz šim neapjaustas bagātības

Letonikas avotu kopas būtiska sastāvdaļa ir tautskaišu dotumi, kuru sākums Latvijā saskatāms jau 19.gs. 60.gados, kad Kurzemes guberņā tās īstenošanai bija sagatavoti nepieciešamie dokumenti un tika iegūti arī daži līdz mūsdienām arhīvā saglabāti dati. Diemžēl Krievijas impērijas augstākās varas iestādes neļāva ieceri īstenot. Pirmā vispārējā tautas skaitīšana notika tikai 1897.gadā. Tās pareizi aizpildītās anketas par katru cilvēku sniedz 23 ziņas, kas pieļauj dažādus aprēķinus un sakarību meklējumus par atsevišķām ļaužu kopām, apdzīvotām vietām un teritorijām. Diemžēl līdz mūsdienām saglabājusies tikai daļa Latvijā aizpildīto ankešu. 1897.gada un turpmāko gadu tautskaišu dotumu izmantošanas iespējas Letonikas pētījumos aplūkos habilitētā ekonomikas doktore Pārsla Eglīte un vēstures doktors Ilmārs Mežs.
Līdz šim novārtā atstāta latviešu īpašvārdu, it īpaši vietvārdu pētīšanas virziena – vēstures dokumentu izmantošanas iespējas ieskicēs habilitētā filoloģijas doktore Ilga Jansone. Kultūras vēstures studijām LVVA un citu arhīvu dažādos fondos esmu atradis daudzus zinātnieku līdz šim neizmantotus vietvārdu pierakstus. Muižu un zemnieksētu inventarizācijas aktos un citos saimnieciska rakstura dokumentos līdzās mājvārdiem parādās biržu, grāvju, ezeru, mežu, pļavu, strautu, tīrumu, upju, zemes strejgabalu un citādi nosaukumi, pat amatnieku un citu savdabīgu ražotāju sētu, etniskā ziņā atšķirīgu cilvēku dzīvesvietu, mežu un pļavu stūru, ezeru, strautu, upju līču, atvaru, salu un citu sīku objektu vārdi. Tūkstoši vietvārdu izlasāmi ļaužu revīziju un tautskaišu uzskaites lapās, tiesu aktīs, upju tīrīšanas, arī citas saimnieciskas darbošanās aprakstos un tamlīdzīgos dokumentos. Vairāku gadu desmitu plūdumā pierakstīti apvidu vietvārdi parāda to maiņu, pārveidošanās gaitu, jaunu nosaucamu objektu rašanos, kā pamatā bija saimnieciskās darbības attīstīšanās, no citurienes atnākušu cilvēku nomešanās uz pastāvīgu dzīvi, nosaucamo vietu īpašnieku vai izmantotāju maiņa un citi apstākļi. Jebkuram dokumentos minētajam vietvārdam parasti ir precīzs datējums, plānos iezīmētajiem arī atrašanās vieta. Atšķirīgu etnosu saskares joslās un apvidos ar iedzīvotāju jauktu etnisko sastāvu vietvārdi sniedz bagātas ziņas latviešu etniskās vēstures un kultūras sakaru vēstures skaidrošanai.
Kultūrainavu kā līdz šim neapjaustu Letonikas pētījumu avotu raksturos habilitētā ģeogrāfijas doktore Aija Melluma, ģeogrāfijas doktore Inese Stūre un maģistre Anita Zariņa.
Ļoti bagāts un vispusīgs salīdzinošu Letonikas pētījumu avots ir Vidzemes un Igaunijas draudžu apraksti. Ārsts un novadpētnieks Otto Hūns 18./19.gadsimta mijā lūdza draudžu mācītājus iesūtīt atbildes uz 13 viņiem uzdotiem jautājumiem. 1802.gadā Hūns saņēma šīs atbildes, kas LVVA 6810.fondā saglabātas līdz mūsdienām. 1815.gadā viņš sastādīja un 1816.gadā iespieda plašāku aptaujas lapu un lūdza mācītājus sagatavot atbildes uz 41 jautājumu. Šīs atbildes tika sistematizētas pēc noteiktas shēmas ar 90 iedaļām un sakārtotas pa draudzēm kā apriņķu statistiski topogrāfiski apraksti. Kaut arī par visām draudzēm nav iegūtas un sakārtotas vienāda dziļuma un plašuma ziņas, šie vācu mācītāju vēstījumi kopā dod Letonikai visai daudz. Apraksti stāsta par iedzīvotāju etnisko un sociālo sastāvu, par nodarbošanās galvenajām un palīgnozarēm, par novadu dabas un ainaviskajām bagātībām un vērtībām, vēstures pieminekļiem, zemnieku materiālo kultūru (it īpaši par apģērbiem, darbarīkiem un paņēmieniem, mājokļiem), darba un sadzīves ieražām. Letonikai īpaši svarīgas ir ziņas par latviešu amatnieku prasmīgo darbu un spējām, par zemnieku tiekšanos pēc labākiem dzīves apstākļiem un zināšanām, par jaunumiem, kas ļaužu dzīvē ienākuši 19.gadsimta sākumā, par mitoloģiskajiem priekšstatiem un tēliem. Ir izlasāmas visai izvērstas un daudzpusīgas mācītāju domas par zemnieku dzīves apstākļu un labklājības uzlabošanas iespējām un priekšlikumi konkrētām rīcībām tajā jomā. Aprakstus bagātina labi izprotami zemnieku apģērbu, celtņu un citādu objektu zīmējumi. Ar draudžu aprakstu analīzi sekcijas darbu noslēgs Saulvedis Cimermanis. Ar šo analīzi sasauksies LZA goda doktores Māras Vīksnas stāstījums par Saldus novadu arhīvu kultūrvēsturisko dotumu atainojumā un vēstures doktores Renātes Blumbergas jaunatradums – “Ziņas par lībiešiem Igaunijas avotu krātuvēs”.

Lieti der arī mūsdienu izpratnei

Ar aplūkotajām un citām avotu kopām pievērsīsim dažādu jomu speciālistu un interesentu uzmanību tām dokumentālajām bagātībām, kas izmantojamas Latvijas mūsdienu sabiedrības integrācijas jautājumu risināšanai un skaidrošanai. Tās ir ziņas, ko pirmavoti sniedz par Latvijas iedzīvotāju etniskā un konfesionālā sastāva veidošanos vairāku gadsimtu plūdumā (par baltkrievu, ebreju, igauņu, pareizticīgo un vecticīgo krievu, lietuviešu, poļu, vāciešu un citu etnosu pārstāvju apmešanos uz dzīvi Latvijā, par latviešu pārvietošanos no viena apvidus uz citu), par iedzīvotāju sociālo struktūru, izglītību, nodarbošanos, par ģimeņu formu, sastāvu, par novadu tradicionālo kultūru kopībām, atšķirībām un par daudz ko citu. Integrācijas sakarā šie dokumenti stāsta par cittautiešu ienākšanu un apmešanos uz dzīvi Latvijā, par pašu latviešu dzīvesvietas maiņām, par tradicionālo kultūras vērtību pārnešanu no viena novada vai zemes uz citu, par dažādas etniskas un konfesionālas piederības ļaužu līdzāsdzīvošanu un sadarbošanos, kultūras un valodas sakariem un mijiedarbību, par etniskā, konfesionālā un novadnieciskā ziņā jauktu ģimeņu dibināšanu un sadzīvi, par starpetnisku un starpnovadniecisku darba un sadzīves tradīciju veidošanos un par daudz ko citu, piemēram, par kādam etnosam savdabīgu nodarbju līdzāspastāvēšanu citām – kopetniskām nodarbēm, par Latvijas pamatiedzīvotāju – latviešu un lībiešu – kultūras un saimnieciskajiem sakariem ar tuvāku un tālāku zemju iedzīvotājiem. Šo dažādos gadu desmitos un pat gadsimtos izstrādāto noturīgo un tautā atzīto tradīciju pazīšana, prasmīga izmantošana un popularizēšana mūsdienu Latvijā atvērtu daudzas snaudošas acis un ausis, sekmētu tik nepieciešamās etniskās, kultūras un sociālās integrācijas jautājumu sekmīgu risināšanu un skaidrošanu.
Ceram, ka Letonikas avotiem veltītie referāti un izstāde dos kongresa dalībniekiem jaunas atziņas un ierosmes. Uz referātu bāzes sagatavotus zinātniskus rakstus publicēsim žurnālā “Latvijas Zinātņu Akadēmijas Vēstis”.

Saulvedis Cimermanis,
LZA akadēmiķis