
Krievu valodas oficiālais statuss bijušajā
PSRS, kas Latvijā reizē ir arī lielas iedzīvotāju daļas dzimtā valoda, un lielas
latviešu iedzīvotāju daļas brīva šīs valodas pārvaldīšana, kas valodas izvēles
gadījumā nerada ne mazāko psiholingvistisko apgrūtinājumu, ļauj krievu valodas
funkcionēšanu dažādās dzīves jomās saglabāt nemainīgu. Kaut gan 14 gadu laikā
krievi latviešu valodu varēja apgūt vismaz otrajā valodas prasmes līmenī
(iemācīties sarunāties par visvienkāršākajām lietām), inerces spēks, krievu
valodai labvēlīgā ikdienas vide, lielas tautas pašapziņa, krievu valodas
pašpietiekamība un tirgus ekonomikas diktētie noteikumi, kas transformējušies
dažādos starptautiskos cilvēktiesību dokumentos, bieži vien pašu latviešu
nevērīga attieksme pret savu valodu – tas viss ļauj saglabāt krievu valodas nozīmi
pietiekami augstu un šobrīd jau īpaši aktīvi pieprasīt krievu valodai piešķirt
oficiālās valodas statusu. Tātad apmēram 145 miljonu lielas krievu tautas neliela
daļa – ap 664 700 cilvēku – grib panākt savas valodas līdzvērtīgu statusu ar
apmēram 1 390 800 lielas tautas valodas statusu. Pretējā gadījumā krievu valoda
Latvijā kļūšot vienīgi par ģimenes valodu.
Lai gan visi Latvijas krievu politiķi un vairākums krievu atzīst, ka latviešu valoda
Latvijā būtu jāprot, tomēr valsts piedāvātos konkrētos latviešu valodas
nostiprināšanas pasākumus viņi noraida, bet piedāvāt citus mehānismus, kas reāli
darbotos, nespēj. Pats galvenais – notiek sabiedrības dezinformācija par valodas
politiku Latvijā, tādējādi veicinot un pastiprinot konfrontāciju starp latviešiem,
no vienas puses, un krieviem un asimilētajiem cittautiešiem, no otras puses.
Dezinformācija
Ieskatīsimies krievu lielākajās avīzēs “Čas” un “Vesti
Segodņa” viena mēneša numuros un paanalizēsim, kā un ko viņi raksta par latviešu
valodu.
Vispirms par, manuprāt, pamattēzi, kas tādā vai citādā veidā parādās dažādos
tekstos, proti, runājot par izglītības reformas valodisko aspektu, tiek uzsvērts, ka
latviešu plašsaziņas līdzekļos apzināti tiek apmainīts strīdus objekts un
tādējādi apzināti tiek kurināts nacionālais naids. Latviešus pārliecinot, ka
Latvijas krievi cīnās pret latviešu valodu, nevis par savu skolu saglabāšanu [citi
uzsver – tā ir cīņa par nacionālo skolu]. Tādējādi liekot saprast, ka valodu var
iemācīties tikai tad, kad priekšmetu vairākums tiek mācīts šajā valodā. Tāpēc
izglītības reformas pretinieki esot pat prasījuši valdībai palielināt latviešu
valodas stundu skaitu pusotras reizes, lai nevis mācītos atsevišķus priekšmetus
latviešu valodā, bet gan pastiprinātu latviešu valodas mācīšanu. Tieši tā tas
bijis pirmskara Latvijas skolās. Šajā sakarā tiek atgādināts, ka
1) pirmskara Latvijā arī bijušas krievu skolas, tātad tās nav okupācijas sekas,
2) padomju laikā visi teicami apguvuši krievu valodu, kaut gan latviešu skolas nav
bijušas “pamatā” angļu vai krievu valodā,
3) un, visbeidzot, tāpat kā latviešu valodu tagad, padomju laikā
latviešu valodu būtu varējuši mācīt tikai krievu valodā, bet to taču nav
darījuši.
Šo tēzi papildina cits autors: ““Okupācijas vara” bija vairāk nekā humāna
attiecībā pret latviešu valodu”, “padomju varas gados latviešu valoda bija
cieņā” (“Čas”, 2005.g. 9.IV), “…valdošā elite, spēlējot uz latviešu
nacionālajām jūtām, bazūnē par valsts valodu un zaudējumiem, ko nesusi
“okupācija”” (“Čas”, 2005.g. 2.IV).
Vēl citi uzsver, ka
4) režīms atņēmis tiesības uz dzimtās valodas statusu un izglītību tajā.
Izglītības iegūšana krievu valodā tiek likvidēta,
5) krievu izglītības liktenis nav šķirams no jautājuma par krievu valodas statusu,
nepilsoņiem un atkarīgs no Latvijas valsts etnokrātiskās politikas,
6) krekliņi ar štābistu simboliku grauj pastāvošo sistēmu. Par to ir pārliecināti
ne tikai 33. vidusskolas pedagogi un vadība, bet arī daļa skolēnu un vecāku. “Kad
sāksi iet pirmajā klasē, krekliņš būs jāvelk nost.” Kaut gan, ja pieļaujam, ka
..baltie krekliņi ar uzrakstu “Krievu skolai būt!” tik tiešām var dot neatvairāmu
triecienu Latvijas trauslajiem demokrātijas pamatiem… Šķiet, ka Tēvzeme ir tik
lielās briesmās, ka ir jāizšķiras: valstiskums vai demokrātija.” (“Čas”,
2005.g. 4.IV)
7) “ar saldo vārdu “integrācija” mūsu bērniem un mazbērniem tiek gatavota
nabadzīga dzīve un pazemojoša asimilācija” (“Čas”, 2005.g. 6.IV ),
8) Izglītības likumā ietvertās valodu proporcijas mazākumtautību skolās ir
pretrunā ar 7 starptautiskiem dokumentiem minoritāšu tiesību jautājumos (“Čas”,
2005.g.16.IV).
Neapšaubāmi visi šie izteikumi saistās ar izpratni par izglītības reformu, kas tiek
apzīmēta kā rusofobiska, nevienam nevajadzīga, vardarbīga skolu reforma.
Protams, visprecīzāk situāciju ap reformu atspoguļo pedagoģijas doktors J.Pliners:
“Joprojām “svētā govs” ir “reforma – 2004”, šajā jautājumā valda ne
vairs loģika, ne pedagoģija, ne ekonomika, bet politika, diemžēl. Tā arī ir mūsu
valsts traģēdija” (“Čas”, 2005.g. 6.IV).
Tieši šie minētie uzskati ir pamatā Krievu skolu aizsardzības štāba darbībai, kas
par savu mērķi sākotnēji izvirzījis cīņu pret izglītības reformas valodisko
aspektu jeb valodu proporcijām vidusskolas klasēs.
Īpaša loma šajā situācijā ir skolotājiem, kas veic reformu, –
viņu informētībai, tolerancei un pedagoģiskai prasmei. Patiesību sakot, skolotājs,
kas uzskata, ka reforma nav vajadzīga, ir daudz bīstamāks nekā skolotājs, kas
sastopas ar grūtībām, ir neapmierināts ar trūkumiem un skaļi protestē pret šiem
trūkumiem. Bet skolotāja un direktore, kas apzināti runā par tādām lietām kā,
piemēram, rakstā “Skandāls uz līdzenas vietas. Stundas latviešu valodā kaitina
krievu skolēnus” (“Čas”, 2005.g. 27.IV), skolā vispār, mūsuprāt, nedrīkstētu
strādāt. Ja jau vēstures skolotāja var apgalvot, ka skolēni latviešu valodu protot
labi, bet vēstures tekstus nevarot izlasīt, jo nesaprotot, viņiem jūkot vārdi un
gramatika, tad jājautā, kā kvalificēt skolotājas teikto, ka skolēni latviešu valodu
prot labi. Vai direktore ir tiesīga teikt, ka krievu valoda ir liela valoda, bet,
neskatoties uz to, krieviem, kas šeit dzīvo, mēģina to atņemt un atstāt tikai
lietošanai mājās? Pēc tādiem vārdiem gandrīz katrs krievu skolēns vēlēsies iziet
uz ielas, lai protestētu pret reformu.
Abi jau minētie krievu laikraksti uzsver, ka “vardarbīgās skolu reformas”
šībrīža sekas esot:
1) izglītības līmeņa kritums, kas perspektīvā novedīs pie alkoholisma,
narkomānijas un noziedzības palielināšanās nelatviešu vidū,
2) 44,5% krievu skolēnu nevarot mācīties latviešu valodā,
3) skolās pasliktinoties mācību kvalitāte. Šai sakarā izskan arī patiesas rūpes
par to: “Nav pieļaujams, ka mācību kvalitāte tiek reducēta uz mehānisku materiāla
atkārtošanu un konkurētspējas kritēriji – līdz pašiem minimālākajiem, faktiski
līdz spējai tikai lasīt un rakstīt, tagad gan – latviešu valodā.” (“Čas”,
2005.g. 5.IV).
Protams, J.Pliners, kas ir viens no pretreformas apoloģētiem, jau tagad uzskata, ka
krievu skolu reforma ir izgāzusies.
Negatīvi tiek vērtēta arī “izglītības reforma – 2005”, jo tiekot mainīti
apgūstamie priekšmeti. Pamatdoma šiem rakstiem saistīta ar pretdarbību 2004.gada
izglītības reformai jeb tā saucamajai vardarbīgajai reformai:
1) zināma agresivitāte izpaužas pat kāda raksta virsrakstā – “Ja nevarēsi –
iemācīsim, ja negribēsi – piespiedīsim”. Jauni priekšmeti tiekot ieviesti uz
dzimtās valodas rēķina (“Čas”, 2005.g. 21.IV),
2) šī reforma “nīcina dzimto valodu jau pirmajās klasēs” (“Vesti Segodņa”,
2005.g. 23.IV).
Vēl viens jautājums, kam pieskaras abas minētās avīzes, ir jautājums par valodas
prasmi noteiktajās profesijās. Krievu autoru skatījumā:
1) “Valodas kritērijs, kuru ieviesa sabiedrības segregācijas nolūkā,tādējādi
atšķeļot pusi no darbaspējīgajiem, izglītotajiem iedzīvotājiem, krasi pazemināja
profesionālos standartus valstī” (“Čas”, 2005.g. 13.IV).
2) Sakarā ar obligāto valsts valodas atestāciju tiek ierobežotas nepilsoņu tiesības
uz darbu (“Vesti Segodņa”, 2005.g. 21.IV).
Kā zināms, Saeima imigrācijas likumā gatavojās ielikt normu, kura paredz
ārzemniekiem, kas ilgstoši uzturas Latvijā, uzlikt par pienākumu iemācīties
latviešu valodu un zvērēt lojalitāti Latvijas valstij; abās avīzēs šī norma tiek aktīvi kritizēta. Rakstā “Striptīzs … valsts valodā”
tiek apspēlētas Profesiju klasifikatorā minētām profesijām noteiktās valodas
prasmes pakāpes (“Čas”, 2005.g. 26.IV), bet citviet prasība ārzemniekiem prast
latviešu valodu tiek uzskatīta par prasību, kas iziet ārpus saprāta robežām
(“Čas”, 2005.g. 21.IV).
Šī attieksme pret latviešu valodu kā profesionālisma kritēriju izriet no attieksmes
pret latviešu [un citu nelielu tautu] valodu vispār. Par to varam pārliecināties,
lasot atsevišķu autoru rakstus. Diemžēl, ne vienmēr tulkojot var precīzi atdarināt
un saglabāt autoru indīgo intonāciju, piemēram:
1) “Mērķis viņiem ir “cēls un gaišs” – iemācīt krievu Piedņestras
Republikai moldāvu valodu, turklāt iemācīt rakstīt noteikti latīņu alfabētā.”
“Mēs kā Moldāvija, aizņemti ar augstiem ideāliem, 58% latviešvalodīgo atdodam
visus savas dvēseles spēkus, lai īstenotu savu mērķi – iemācīt 42% krievvalodīgo
latviešu valodu. Bet krievvalodīgie visiem spēkiem cenšas no tā izvairīties. Arī
cēls mērķis” (“Vesti Segodņa”, 2005.g. 6.IV),
2) nav pieļaujama krievu diskriminācija, īpaši pēc valodas pazīmes (“Čas”,
2005.g. 1.IV),
3) kādas jauniešu sabiedriskās organizācijas nikno vēstuli varot arī nenodot Rīgas
mēram, jo tā esot uzrakstīta krievu valodā (“Vesti Segodņa”, 2005.g. 20.IV),
4) Rīgas galva ar krieviem sazināsies – atbilstoši [Valodas] likumam (“Čas”,
2005.g. 11.IV),
5) bet, lūk, ar krievu valodu – Latvijas galvaspilsētas lielākās iedzīvotāju
daļas valodu – Sociālās komitejas vadītājai pagaidām ir pavisam “švaki”. Ja
uz pieņemšanu atnāks sociāli norūpējusies vecenīte, būs jāsauc tulks,
6) sarunas ar Solanu tomēr notika ar latviešu – angļu tulka starpniecību (“Vesti
Segodņa”, 2005.g. 23.IV),
7) iespējams, ka ““tēvzemietis” izjūt diskomfortu, kad uz ielas dzird
“svešu” valodu. Tā var būt – daudziem cilvēkiem mēdz būt dažādi
“kompleksi” (..) Civilizētajā pasaulē tādu diskomfortu attiecībā uz citiem
cilvēkiem (ar citu ādas krāsu, pases krāsu, citu dzimto valodu utt.) parasti pieņemts
neizrādīt. Tāpat kā slēpj kleptomāniju, klaustrofobiju un citas kaites” (“Vesti
Segodņa”, 2005.g. 29.IV).
Rakstā “Politiskais narcisms” (“Čas”, 2005.g. 9.IV) Valsts valodas centrs
saņēmis zināmu kritikas devu par latviskās vides faktora izvērtēšanas kritērijiem.
Izteikta nožēla sakarā ar to, ka no valsts budžeta nav paredzēta to mazākumtautību
privāto skolu finansēšana, kas strādā pēc vispārizglītojošām izglītības
programmām (“Čas”, 2005.g. 13.IV).
Tomēr visvairāk tikusi kritizēta izglītības reforma, kas nozīmīguma ziņā,
neapšaubāmi, šobrīd ir visaktuālākā.
Lai mani atzinumi, par to, ko dara abas krievu avīzes, nebūtu izteikti tikai apgalvojuma
formā, minēšu argumentus, kas pamato šo manu viedokli.
Nobeigums sekos
Dr.philol. Dzintra Hirša