Vai Dānijas pieredze derēs arī Latvijai

Savu skatījumu, pilnībā atšķirīgu no pārējo Eiropas Savienības (ES) valstu arodbiedrību redzējuma, pauda Dānijas darba ņēmēju pārstāvis. Dānija, pēc vairāku ekspertu domām pārstāv to ideālo modeli, uz kuru vajadzētu tiekties arī pārējai Eiropai. Proti: šī mazā Ziemeļvalsts ir spējusi apvienot augstus sociālās aizsardzības standartus ar ļoti liberālu darba likumdošanu un elastīgām darba attiecībām. Jo diemžēl pārējās ES valstīs tās ir nošķirtas lietas. Piemēram, Lielbritānijā ir zems bezdarbs – ap 5% – un diezgan zema sociālā aizsardzība (mazi pabalsti, problēmas ar pensiju sistēmu), savukārt Francijā un Vācijā ir augsta gan strādājošo, gan bezdarbnieku sociālā aizsardzība, bet arī ļoti augsts bezdarba līmenis – 10%. Dāņu kolēģi to skaidro ar neelastīgu darba tirgu un nepietiekamām investīcijām cilvēkos. Kims Knudsens stāsta, ka Dānijā darba likumdošana ir ļoti liberāla, darba devējiem ir viegli cilvēkus gan pieņemt, gan atlaist. Katrs trešais Dānijas strādājošais ik gadu maina darbu, un bezdarba procents šajā valstī ir 4%. Tas tikai nozīmē to, ka tur ir uzņēmējdarbībai un tās attīstībai labvēlīga vide. Dāņi vēlas ne tikai strādāt algoto darbu, bet paši būt par uzņēmējiem. Un arī Latvijai, domājot par nodarbinātības stratēģiju, būtu jāatceras, ka viena no prioritātēm ir jaunu darba vietu rašanās. Savukārt Vācijā, kur atlaist strādājošo ir ļoti sarežģīti, vieglāk ir ļaut uzņēmumam bankrotēt nekā, piemēram, atlaist trešdaļu darbinieku. Dāņi apšauba arī to, vai ilgstošā bezdarba problēmas palīdzēs atrisināt Vācijas iecere samazināt bezdarbnieku pabalstu proporcionāli tam laikam, kad cilvēks ir bez darba. K.Knudsens uzskata, ka padarīt cilvēku aizvien nabadzīgāku vēl nenozīmē motivēt to atkal iekļauties darba tirgū. Dānijā bezdarbnieku pabalsts ir 90% no iepriekšējās algas, kuru iespējams saņemt četrus gadus. Kā liecina statistika, šajā valstī ir niecīgs skaits ilgstošo bezdarbnieku. Kā uzsver K.Knudsens, bezdarbnieki jāmotivē atkal atgriezties darba tirgū, nevis manipulējot ar viņu ienākumiem, bet gan dodot tiem nepieciešamās zināšanas un prasmes. Nevis vienkārši maksāt pabalstus, bet piedāvāt iespējas pārkvalificēties, apgūt to, ko pieprasa darba tirgus. Dāņu arodbiedrību pārstāvis arī ar skaitļiem pārliecinoši pierādīja, ka, pieaugot investīcijām jau strādājošo profesionālās kvalifikācijas paaugstināšanā (to veic darba devēji sadarbībā ar valsti), pieaug arī nodarbinātība un samazinās bezdarbs. Vērtējot to, cik ES valstis pašlaik tērē izglītībai un jau strādājošo kapacitātes veicināšanai, K.Knudsens atzīst, ka tas ir daudz par maz un, ja “Eiropa vēlas izveidot uz zināšanām balstītu sabiedrību, tad pašreizējais ceļš uz to neved”.
Arī Latvija cenšas īstenot šādu pieeju bezdarba mazināšanai, taču, kā intervijā “LV” atzina labklājības ministre Dagnija Staķe (“LV” 21.09.2005.) vissarežģītākais ir bezdarbnieku aizdabūt līdz šiem pārkvalifikācijas kursiem. Tā ka mūsu uzdevums atšķirībā no dāņiem ir ne tikai dot iespēju apgūt darba tirgum nepieciešamās zināšanas, bet arī pārliecināt nestrādājošos atkal tomēr sākt darba gaitas.

Vispirms aizsardzību, tad liberalizāciju

Citu valstu arodbiedrību pārstāvji dāņu kolēģa teiktajam, īpaši par likumdošanas liberalizēšanu, īsti negribēja piekrist. Tika arī uzsvērts, ka Dānijas priekšrocība ir tā, ka tā ir maza valsts ar līdzsvarotu reģionu attīstību. Pārsvarā arodbiedrību līderi pauda pārliecību, ka par jebkādu darba tirgus elastīgumu var runāt tikai tad, ja ir nodrošināta pietiekama iedzīvotāju sociālā aizsardzība un panākts, ka gan valsts, gan darba devēji investē savu darbinieku izglītošanā un profesionālās kvalifikācijas paaugstināšanā.
Latvijas nozaru arodbiedrību pārstāvji atklāti pauda, ka Latvijas situācijā, viņuprāt, ne par kādu darba likumdošanas liberalizāciju un darba tiesisko attiecību elastīgumu runāt nevarot, jo jau tagad valda darba devēju patvaļa.
Runājot par brīvu pakalpojumu plūsmu, “veco” Baltijas jūras reģiona valstu arodbiedrības pauda, ka tām nav nekas pret to iebilstams, bet tomēr algām konkurēt nevajadzētu. Zviedrijas darba ņēmēju pārstāvis palika savā pārliecībā nelokāms: lūdzu, lai nāk ārvalstu uzņēmumi un sniedz savus pakalpojumus, bet tikai iepriekš pievienojoties nozares koplīgumam. Šo valstu arodbiedrības arī pieskārās ļoti būtiskam jautājumam, par kuru diemžēl Latvijas brīvo arodbiedrību savienība līdz šim runājusi visai maz. Proti: ja mēs vēlamies izveidot vienoto darba tirgu Baltijas jūras reģionā, vispirms ir jātuvina izglītības sistēmas, lai strādājošo prasmes un kvalifikācija derētu arī citu valstu darba tirgus prasībām.

Rūta Kesnere, “LV”
ruta.kesnere@vestnesis.lv