Lai neizputinātu pašmāju kino censoņus, valsts aģentūra “Latvijas Nacionālais kino centrs” strikti neuzstāj uz filmēšanas un filmu nodošanas termiņu ievērošanu, kas ierakstīti līgumos par valsts līdzekļu piešķiršanu. Pagaidām Latvijā varam runāt tikai par kino nozari, ne par veselu industriju. Tomēr dokumentālā kino skatē “Lielā Kristapa” ietvaros piedalās piecas vai sešas pasaules līmeņa filmas, uzskata Andrejs Apsītis sarunā ar “Latvijas Vēstnesi”.

Režisoriem traucējot producentu diktāts

– Festivāls “Lielais Kristaps” kā tradīcija kopš 1977.gada galvenokārt ir svētki latviešu kinoskatītājiem, lai redzētu visu vietējā kino ainu vienuviet. Šī ir retā iespēja skatītājam atrast to filmu, ko viņš savulaik palaidis garām. Manuprāt, māksla nav sports, kur sadala pirmo, otro un trešo vietu, tāpēc balvām nevajadzētu pievērst tik lielu uzmanību. Protams, režisoriem ir patīkami saņemt balvas, un šī spēlīte aizrauj… “Lielais Kristaps” nav tieši saistīts ar citiem Eiropas festivāliem, jo, paldies Dievam, mēs dzīvojam atvērtā pasaulē. Vairākums no šeit demonstrētajām filmām jau ir pabijušas starptautiskos festivālos un pat savākušas balvas. (2004.gadā 118 filmas piedalījušās 162 starptautiskos festivālos un ieguvušas 18 balvas – A.D.).
Katrs režisors un producents var brīvi sūtīt savus darbus, kur viņš grib. Nacionālais kino centrs finansiāli palīdz turp aizbraukt filmēšanas grupai, ja filma ir atlasīta izrādīšanai festivālā. Spēlfilmu ziņā latviešiem joprojām ir pieticīgi rezultāti, toties ir cerības un vērienīgi uzsākti projekti. Festivālā redzējām tās spēlfilmas, kas pabeigtas pērngad. Dokumentālā kino autori spēj piekļūt tuvu cilvēkam un ar viņa dzīves parādīšanu pateikt to, kas ir būtisks daudzu skatītāju cilvēciskajā eksistencē, tai pašā laikā saglabājot ētisku attieksmi un nenodarot pāri filmas varoņiem. Pasaulē pierasts filmas vērtēt pēc vairākiem parametriem – formas, stilistikas, skatījuma svaiguma utt.

– Precīzi – tā tas ir. Mēs vairs nedrīkstam runāt, ka nav tādas profesijas kā filmu producents, jo patlaban sekmīgi darbojas vairāki producenti. Agrāk vienīgais producents (pasūtītājs) bija padomju valsts. Tagad producentam ir jāorganizē viss filmas uzņemšanas process, tomēr nevaram atradināties no priekšstata, ka producenta prombūtnē pati svarīgākā persona ir režisors. Diemžēl kino biznesā galvenā persona ir un paliek producents, ar ko režisori bieži vien nevēlas samierināties.

– Jā, tā nav privāta nauda, bet tā ir pastarpinātā veidā atnākusi atpakaļ no pašiem kinoskatītājiem. Īstenībā, kaut sadalām no budžeta kopējā katla, nozares atbalstam līdzvērtīga summa ir skatītāju samaksāta par biļetēm Latvijas kinoteātros. Tāpat savulaik uzplauka franču kino uz amerikāņu kino izrādīšanas ienākumu rēķina, dāsni atvēlot šo naudu saviem filmdariem.

Nākotne pieder digitālajam (ciparu) kino

– Viens no risinājumiem būtu atjaunot kino izrādīšanu kultūras namos, kur tam ir tehniskās iespējas. Tikai tas būtu digitālais kino, nevis 35 mm filmas. Ņemot vērā Latvijas mazo kinoauditoriju, vienkārši neatmaksājas taisīt kinofilmu kopijas par aptuveni 2 līdz 3 tūkstošiem latu gabalā. Līdz ar to mēs labākajā gadījumā knapi atpelnītu kopijas izmaksas.

– Par nožēlu man jāsaka, ka ar latviešu filmām tā nenotiek. Kad tās sāks zagt, būšu priecīgs, jo pieaugs kino pazinēju interese par mūsu filmām. Mums ir pāragri runāt par kinoindustriju, jo valsts institūcijas negrasās dibināt jaunu valstij piederošu kinostudiju vai atvērt kinoteātrus. Valsts iespēju robežās atbalsta vārās privātās iniciatīvas. Tikko ir saņemta vēsts, ka beidzot apvienojušies visi Latvijas kinoizplatītāji – kinoteātru saimnieki.

Kopprojekti nav visu problēmu atrisinājums

– Nē, jo nekad nedrīkst visas olas likt vienā grozā! Jūs Latvijā varat uztaisīt ģeniālu filmu un, aizbraucot ar bundžu padusē uz Rietumeiropu, atklāsit, ka tur tā nevienam kinoteātrim nav vajadzīga. Kannu festivālā jūs paņems prestižam, taču Kannas vēl nav kinotirgus. Kino nomas tirgus reāli ir pārpildīts. Labi, ja bagātas valsts pārstāvji piedalās kopprojektā, jo tādā gadījumā viņi noteikti pacentīsies ieguldīto naudu atgūt no savas valsts kinomīļiem. Viņiem būs nodibināti labi kontakti ar izplatītājiem, tādā veidā vienā Vācijā vien jau iespējams ar uzviju atpelnīt kinolentes uzņemšanas izdevumus.
Kāpēc Holivudā no desmit uzņemtām filmām astoņas ir mīnusos, bet divas atnes kolosālu peļņu, kas nosedz visas pārējās* Ja amerikāņi ir tik gudri, kāpēc veido šīs astoņas liekās filmas* Atbildēšu, ka viņi nezina iepriekš, kuras būs skatītāju neparedzamās gaumes pieprasītas un izrādīsies pelnošas. Latvijas Nacionālais kino centrs ir labdari, jo finansējam filmas izmaksu lielāko daļu un uz iespējamo izrādīšanas peļņu nemaz nepretendējam. Šobrīd vietējās filmu studijas vēl nav apaugušas ar miesu.

– Eiropas mērogā mazbudžeta filma ir ar izmaksām līdz vienam miljonam eiro jeb 700 000 latu. Tomēr filmas attīstīšana un kopiju izgatavošana jau notiek pēc Eiropas augstajām cenām. Joprojām ietaupām uz radošo cilvēku algām, honorāriem, tāpēc vēl spējam izgrozīties un turpināt uzņemt mazbudžeta filmas.

– Kino valoda vispār ir universāla. Ja jūs atslēgsit skaņu, nevarēsit noteikt, ka konkrētā ir, piemēram, serbu filma. Jums tā šķitīs normāla filma. Es šaubos par svešzemju ietekmi. Mums, protams, ir tādas filmas, kas ieintriģē tikai latviešu skatītājus, apelējot pie mūsu dzīves pieredzes un kultūras bagāžas, taču tie ir atsevišķi izņēmuma gadījumi.

Prēmijas arī turpmāk nedos par skaistām acīm

Kā informē NFF preses sekretāre Kristīne Matīsa, konkursa skatei šogad bija veidota atlases komisija – Latvijas Nacionālā kino centra eksperti, kuri noskatījušies visas festivālam pieteiktās filmas, izveidoja nomināciju sarakstu – trīs līdz piecas nominācijas katrā no 23 kategorijām (16 kinoprofesijas, 7 filmu kategorijas). Tādējādi konkursā piedalījās 8 spēlfilmas, 11 animācijas filmas un 19 dokumentālās filmas, ko analizēja kompetenta žūrija šādā sastāvā: Sarmīte Ēlerte, kinokritiķe un spēlfilmu eksperte, Laima Slava, mākslas zinātniece un animācijas filmu eksperte, Edgars Kots, LTV ģenerāldirektora vietnieks un dokumentālo filmu eksperts, Valentīna Freimane, filmu kritiķe, Ināra Slucka, Nacionālā teātra aktrise, Ivars Seleckis, dokumentālo filmu režisors un operators, Aldis Ermanbriks, mūzikas redaktors.
Laimīgie uzvarētāji tika paziņoti 1.oktobrī. Savukārt naudas balvas visās kategorijās vienlaikus ir kā prēmijas producentiem nākamo projektu attīstīšanai – 2000 latu katram. Šāda kārtība ir spēkā jau kopš 2000.gada. Tos Valsts kultūrkapitāla fonds izmaksās tikai tad, ja būs reāla filmas iecere. “Mēs neesam ieinteresēti ļaut režisoriem, operatoriem un citiem vēl gadu dzīvot dīkā,” atzina A.Apsītis.
Balvu par mūža ieguldījumu kinomākslā šogad saņēma kinorežisors Rolands Kalniņš.

Nacionālā filmu festivāla “Lielais Kristaps”

2005.gada laureāti

* Labākā pilnmetrāžas filma:
“Ūdensbumba resnajam runcim (F.O.R.M.A./ Allfilm, producenti Gatis Upmalis un Arturs Tallviks, režisors Varis Brasla)

* Labākā īsmetrāžas spēlfilma: “Aģents iemīlas” (“EHO filma”, producenti Jānis Vingris un Marta Almi, režisors Gatis Šmits)

* Labākā pilnmetrāžas dokumentālā filma: “Tārps” (Vides filmu studija, producente Elvika Ruka, režisors Andis Mizišs)

* Labākā īsmetrāžas dokumentālā filma: “Leiputrija” (Vides filmu studija, producents Ildis Cekulis, režisore Laila Pakalniņa)

* Labākā aninmācijas filma: “Bezmiegs” (filmu studija “Rija”, producents Vilnis Kalnaellis, režisors Vladimirs Leščovs)

* Balva par labāko debiju: režisore Inese Kļava (“Eksāmens”)

* Labākais scenārists: Alvis Lapiņš (“Ūdensbumba resnajam runcim”)

* Labākais spēlfilmas režisors: Gatis Šmits (“Aģents iemīlas”)

* Labākais spēlfilmas operators: Baiba Lagzdiņa un Freds Kelemans (“Krišana”)

* Labākā aktrise: Akvelīna Līvmane (“Rudens rozes”)

* Labākais aktieris: Rūdolfs Plēpis (“Baltais zvērs”)

* Balvas saņēma arī: aktieris Jānis Paukštello (“Augstuma robeža”), mākslinieks Ēriks Božis (“Hoņka”), kostīmu māksliniece Sandra Sila (“Rudens rozes”), grima māksliniece Sarmīte Balode (“Ūdensbumba resnajam runcim”), komponists Ģirts Bišs (“Bezmiegs”), režisors Andis Mizišs (“Tārps”), operatori Gunārs Bandēns un Elīna Bandēna (“Tramvajs vārdā Kalpotājs”), režisors Vladimirs Ļeščovs (“Bezmiegs”), animācijas filamas māksliniece Ieva Jurjāne (“Doktora D. sala”), skaņu režisors Anrijs Krenbergs (“Leiputrija”) un montāžas režisore Liene Bāliņa (“Svētku anatomija”)