Jaunais un interesantais

Jānis Streičs “Rudens rozēs” labu aktieru kompānijā turpina klasikas ekranizāciju, notikumus gan pārceļot mūsdienās un ierakstot scenārijā laikmetam raksturīgās sociālās iezīmes. Varis Brasla tandēmā ar scenāristu Alvi Lapiņu radījis lustīgu gabalu bērniem un vecākiem “Ūdensbumba resnajam runcim” – to apliecināja kases rādītāji “Coca-cola plaza” pilnajās zālēs. Jauna parādība latviešu kino industrijā ir kopprodukcijas filma “Krišana”, ko ar latviešu aktieriem, operatoriem un citiem kino profesionāļiem uzņēmis vācu režisors Freds Kelemens, kurš starptautiskajā apritē pazīstams kā autors ar savu kino valodas rokrakstu. F.Kelemens ir veicinājis arī Kultūras akadēmijas Kino fakultātes studentu diplomdarbu tapšanu, strādājot ar viņiem kā pasniedzējs. Interesanta parādība ir mazbudžeta spēlfilmu veidošana īsos termiņos – gan Streiča “Rudens rozēs”, gan Jāņa Cimermaņa “Pērku jūsu vīru”, gan Armanda Zvirbuļa “Tiritombā jeb zelta zivtiņā” vērojami atzīstami aktieru darbi, un filmas guvušas pozitīvas skatītāju atsauksmes. Tās veidotas humorīgā noskaņā, aizpilda pašmāju kvalitatīvas izklaides nišu un ļauj pasmieties par ikdienas parādībām, kuras varētu uzlūkot arī kā nopietnas drāmas.
Mākslas īsfilmu žanrā sastopami jaunu režisoru vārdi – Ņujorkas filmu skolu absolvējis Gatis Šmits (“Aģents iemīlas” – atmosfērisks kino darbs par “mazo cilvēku”), Pēterburgas Teātra un kino institūta diplomande Ilze Kunga mācību darbos “Randevouz” un “Priežu bērni” demonstrē savu nopietno, it kā blaumanisko interesi par cilvēku attiecībām un latviešu pēdējā laika kino reto spēju lieliski strādāt ar aktieriem.
Interesants izņēmums ir Unas Celmas (režisores trešā pilnmetrāžas filma) “Augstuma robeža”. Filma tapusi par samērā nelielu naudu, tā uzfilmēta ar kustīgu kameru (operators Jānis Eglītis). Daces Rukšānes scenārija skici aktieri pirms filmēšanās nebija lasījuši un atveidoto varoņu dialogus improvizēja darbības gaitā saskaņā ar savu izpratni par tēlu psiholoģisko portretu. Rēzijas Kalniņas, Jāņa Paukštello, Harija Spanovska, Leonardas Kļaviņas un citu aktieru radītie varoņi uz ekrāna sarunājas ticamā un psiholoģiski pamatotā valodā, kas latviešu mākslas filmās ir liels retums. Filma uzrāda mūsdienu tipiskas, atpazīstamas situācijas un problēmas, kuras sabiedrība mēdz noklusēt.

Dokumentālā kino trumpis – daudzveidība

Latvijā tapušās dokumentālās lentes no gada uz gadu kļūst aizvien profesionālākas un ir saistošas ne vien pašmāju skatītājam, bet arī ārvalstu kino auditorijām. Dokumentālā kino lielais trumpis ir interesantās un daudzveidīgās tēmas, kas, kopīgi uzlūkotas, paver plašu mūsdienu dzīves ainu gan reālistiskā, gan filozofiski vispārinātā vīzijā. Tīri filozofiska filma ir Ulda Tīrona debija režijā “Filozofs iemīlējies”, kas vieliski fiksē Aleksandra Pjatigorska domas rašanos un vārdu izskanēšanu izplatījumā. Ivara Zviedra “Kamēr” tikpat vieliski portretē Māri Sirmo – šķiet, ka esam līdzdalīgi mūzikas brīnuma dzimšanai. Portretžanram pieskaitāma arī krāsu prieku un par mākslinieka likteni pārdomas rosinošā Ināras Kolmanes “Vijay” – iepazīšanās ar fantastisko dejotāju Viju Vētru. Vecmeistara Herca Franka dokumentālista kamera, kā vienmēr, ar vienkāršu novērojuma metodi pēta cilvēku emocionālos stāvokļus – “Dārgajā Džuljetā” darbība noris Džuljetas pagalmiņā Veronā, bet “Lielā piektdiena” fiksē cilvēkus senas reliģiskas procesijas laikā Pročidas salā. Filmās pietrūkst Hercam Frankam raksturīgā diktora teksta – skatītājiem ļauts brīvi veidot savas asociācijas un secinājumus. Pētera Krilova “Dina” ir ļoti inteliģenti, skaisti un neuzbāzīgi veidots stāsts par kādreizējo Liepājas teātra aktieru Jāņa Makovska un Dinas Lācares dzīvi lauku mājā, pārvarot ar Jāņa slimību saistītās problēmas. Filma, kura palīdz saņemties, sakopot garaspēku un atzīt, ka dzīve ir tik skaista ar visām tās sāpēm. Vides filmu studija pašlaik ir dokumentālistu izlases radošā un tehniskā laboratorija. Tur tapušas Lailas Pakalniņas “Leiputrija”, Daiņa Kļavas “Piejūra”, debitanta Kaspara Gobas “Purva ļaudis”, Māra Maskalāna “Kurš redzējis vārnu”, Anda Miziša “Tārps” – tehniski un mākslinieciski atzīstamā kvalitātē veidots stāsts par divu cilvēku kopdzīvi “normālajai” sabiedrībai grūti izprotamā vidē, filma ar spēcīgu pēcgaršu, ko vēl vairāk pastiprina skatītāju brīžiem šokējošie secinājumi. Tā ir filma – pārbaude skatītāju cilvēcīgumam.
Liriskā dokumentālā kino tradīcijas lieliski turpina idejas autores Liānas Langas un režisora Gunāra Bandēna kopdarbs “Tramvajs, vārdā Kalpotājs” – skaisti veidota filma par nakts tramvaja maršrutiem, tā uzzīmē mūsu apkārtējo līdzcilvēku patiesus portretus bez krāšļiem un grima.
Ciets rieksts kinoteorētiķiem ir Viestura Kairiša “Romeo un Džuljeta” – formāli ieskaitīta dokumentālo filmu kategorijā, šī neparastā starpžanru filma uzdod daudz jautājumu, kas tad ir dokumentālais kino. Žanru pārklāšanās jūtama arī Anetes Šutces (arī vācu režisore) filmā “Moskačka”, kurā Maskavas ielas nesaudzīgie ikdienas dzīves novērojumu garās epizodes atstāj mākslas filmas iespaidu.

Daudzveidība arī animācijā

Animācijas filmu žanrā savu tradīciju attīstīt bērnu tēlaino domāšanu latviskā mentalitātē kopj Roze Stiebra studijā “Dauka”, īpaši aizkustinoša ir Māra Čaklā aiziešanai veltītā dziesmu filmiņa “Pirms aizmieg ūdeņi visi”. Prestižākajā īsfilmu festivālā Klermonferānā galveno balvu saņēma Vladimira Leščova “Bezmiegs”, “AB” studija savas lellītes šogad veidojusi Minhauzena, Skudrulauvas un ventiņu izskatā, Nila Skapāna plastilīna varoņi čemodānā brauc uz Londonu, Signe Baumane iet pie zobārsta. Aija Bleja, līdz šim pazīstama kā dokumentālā un īsfilmu spēlfilmu autore, atzīstami debitējusi animācijā ar “Eža kažociņu” un “Doktora D.Salu”.
“Lielā Kristapa” laikā norisināsies arī alternatīvā skate “Kristaps lūko”.

Ieva Pitruka,
Latvijas Nacionālā kinematogrāfijas centra ārvalstu sakaru speciāliste