Ķeizara karapulkos

J.Buivida dienesta gaitu sarakstā, kas glabājas Latvijas Valsts vēstures arhīvā (5601.f., I.apr., 1032.l.), teikts, ka viņš dzimis 1864.gada 8.septembrī Kauņas guberņā, bet ir “piederīgs pie Bēnes, Kurzemes”. Biogrāfiskajā vārdnīcā “Latvijas armijas augstākie virsnieki” (Rīga, 1988) paskaidrots (127.lpp.), ka nākamais ģenerālis nācis pasaulē minētās guberņas “Alkiķu pag. zemn. ģimenē (vecāki – ienācēji no Bēnes pag.)”. Jādomā, ka viņa vecāku rocība bija knapa, ja pirmo izglītību vajadzēja iegūt mājās. Taču tas neatturēja jauno kurzemnieku pašam mācīties tālāk. Tā teikt, pa militāro līniju, lai nākotnē iegūtu virsnieka uzplečus. Bet vispirms divus gadus vajadzēja pavadīt kā savvaļniekam (1885–1887) 114.Novotoržokas pulkā Jelgavā. No turienes ceļš veda uz ne tik tālo Viļņas junkurskolu, kuru absolvējot 1889.gada augustā tika iegūta podporučika pakāpe. Sekoja rutīnas dienests Jelgavā un Kauņā, iekams pienāca ilgi gaidītais 1896.gada augusts, kad poručiku J.Buividu komandēja mācīties uz Nikolaja Ģenerālštāba akadēmijā Pēterburgā. Iepriekš citētajā viņa dienesta gaitas sarakstā sacīts: “Divas klases beidzot par I šķ., pārcelts uz akadēmiju papildošo kursu. Papildoša kursa darbus izpildījis, atkomandēts uz savu pulku” (LVVA, min.1., 22.lp.). Tas notika 1899.gada jūnijā. Akadēmiski izglītoto latviešu virsnieku jau nākamajā gadā paaugstināja par štābkapteini, 1905.gadā – par kapteini, 1907.gadā – par apakšpulkvedi.
Pirmo globālo tautu slaktiņu J.Buivids sagaidīja jau pulkveža pakāpē. Rietumu frontē komandēt vajadzēja bataljonu, tad pulku, pēc tam brigādi un divīziju. Tas tika darīts prasmīgi, par ko liecināja augstākais cara armijas apbalvojums – Sv.Jura ordenis un divi Sv.Vladimira ordeņi. Vislielākais gandarījums gan laikam tomēr bija 1917.gada jūnijā piešķirtais ģenerālmajora rangs. Taču tas nebūt nekavēja pēc lielinieku oktobra apvērsuma ieslodzīt J.Buividu Pētera un Pāvila cietoksnī Petrogradā. Raibs kā dzeņa vēders bija ģenerāļa turpmākais kara ceļš. Izkarojies Ukrainas hetmaņa armijā un Deņikina balto karaspēkā, J.Buivids nokļuva Turcijā, kur viņam vien zināmu iemeslu dēļ ģenerālis nodzīvoja līdz 1922.gada aprīlim.

Dienests nacionālajā armijā

Iespējams, šī ilgstošā aizkavēšanās sava veida emigrācijā bija par iemeslu, ka J.Buividu pēc atgriešanās dzimtenē 1923.gada janvārī pieņēma darbā par grupas vadītāju Latvijas armijas Vecāko virsnieku kursos (bataljonu un pulku komandieru papildu apmācībai). Vienīgi uz brīva līguma pamata. Aktīvajā karadienestā viņu ieskaitīja tikai pēc gada – 1924.gada 29.februārī, ar kara ministra Friča Birkenšteina pavēli ieceļot par armijas štāba priekšnieka v.i. Jau pēc mēneša – 26.martā – sekoja Valsts prezidenta Jāņa čakstes pavēle apstiprināt J.Buividu šajā augstajā amatā.
Līdztekus kārtējiem šā posteņa “saimnieka” uzdevumiem jaunajam štāba priekšniekam vajadzēja stāties pie divu nesen pieņemtu normatīvo aktu realizēšanas. Saeima 1924.gada rudenī nostiprināja likumu par papildinājumiem un pārgrozījumiem 1923.gada kara klausības likumā. Jaunajā dokumentā bija precizēts pants par iesaukšanas atlikšanu izglītības turpināšanai. To varēja atļaut vidusskolu un arodskolu audzēkņiem līdz pilnam 22. dzīvības gadam; augstskolu studentiem; medicīnas fakultātes – līdz pilnam 29. dzīvības gadam, bet pārējo fakultāšu – līdz pilnam 28. dzīvības gadam; jūrskolu audzēkņiem – līdz pilnam 26. dzīvības gadam; augstskolu un valdības komandētiem zinību papildināšanai ārzemēs – līdz pilnam 29. dzīvības gadam; visu konfesiju garīgo semināru audzēkņiem un skolotāju institūtu audzēkņiem – līdz pilnam 25. dzīvības gadam. Armijas vadībai, prognozējot bruņoto spēku attīstību, bija jārēķinās ar šīm prasībām.
Parlamentā akceptēto likumu par virsnieku un kara ierēdņu pārbaudīšanu valsts valodas prašanā J.Čakste izsludināja 1924.gada 17.novembrī. Tā kā šī problēma ir aktuāla Latvijā arī mūsdienās, īpaši runājot par Nacionālo bruņoto spēku kareivjiem, šķiet, būs interesanti izlasīt šo seno dokumentu pilnīgā veidā.
“1. Visiem aktīvā kara dienestā esošiem, līdz turpmākam rīkojumam atvaļinātiem un rezervē vai zemessargos ieskaitītiem virsniekiem un kara ierēdņiem jāprot valsts valoda.
2. Valsts valodas nepratējiem jāiztur pārbaudījums valsts valodā divu gadu laikā, skaitot no šī likuma spēkā nākšanas dienas. Programmu kara dienesta nepieciešamām valsts valodas zināšanām un pārbaudīšanas kārtību nosaka kara ministrs. Valodas nepratējus pārbaudīšanai nozīmē daļu komandieri, ar ne mazākām kā pulka komandiera tiesībām, un kara apriņķu priekšnieki.
1.piezīme. Kara ministrija organizē virsniekiem un kara ierēdņiem pie divīzijas štāba vai atsevišķās daļās latviešu valodas kursus, ja to dalībnieku skaits nav mazāks par 15.
2.piezīme. No pārbaudījuma atsvabināti tie virsnieki un kara ierēdņi, kuri izturējuši pārbaudījumu valsts valodas prašanā citā resorā.
3. Tie virsnieki un kara ierēdņi, kuri šinī likumā noteiktā laikā neiztur pārbaudījumu, ar Valsts prezidenta pavēli pārskaitāmi Latvijas armijas kareivju kategorijā (drakonisks noteikums, bet laikam jau tā vajadzēja. – R.T), attiecinot uz viņiem likumos paredzētos noteikumus par kareivjiem.
4. Iepriekšējā pantā minētās personas ieskaitāmas par jaunu Latvijas armijas virsnieku vai ierēdņu kategorijā ar agrāko dienesta pakāpi tikai pēc pārbaudījuma izturēšanas valsts valodā.”
Latvijas armijas komandierim esot atvaļinājumā, komandējumā, slimojot u.tml., viņa pienākumus parasti izpildīja štāba priekšnieks. J.Buividam to vajadzēja darīt ilgāk nekā mēnesī – no 1924.gada 12.decembra līdz 1925.gada 17.janvārim. Arī tā bija vērtīga skola, kas lieti noderēja Virsnieku akadēmisko kursu priekšnieka amatā, kurā J.Buividu ar J.Čakstes un jaunā kara ministra ģenerāļa Rūdolfa Bangerska pavēli iecēla 1925.gada 7.martā. Viņš pēc būtības darīja to pašu darbu, tikai augstākā līmenī, ko bija darījis Vecāko virsnieku kursos, kas tagad bija pārdēvēti par akadēmiskajiem (vēlāk – Kara akadēmiskie kursi). Minētie, sākumā divgadīgie, kursi, lai kā tie arī sauktos, bija Latvijas augstākā militārā mācību iestāde jeb Augstākā kara skola (kopš 1937.gada). Sākumā tajā uzņēma visu ieroču šķiru virsniekus līdz kapteiņa dienesta pakāpei, kas izturēja eksāmenus, vēlāk – līdz pulkvežleitnanta pakāpei, ne vecākus par 38 gadiem. Kursi bija padoti Galvenā štāba priekšniekam, vēlāk – armijas štāba priekšniekam.
J.Buivids kursus vadīja godprātīgi, taču neatturami tuvojās vecums. Būdams disciplinēts un akurāts virsnieks, viņš 1926.gada 10.jūlija ziņojumā Galvenā štāba priekšniekam ģenerālim Mārtiņam Peniķim rakstīja:
“Sakarā ar maksimālo vecumu ziņoju, ka man 62 gadi piepildās šogad 8.septembrī.
Tā kā es savā dienestā neesmu slimojis vai palaidis garām kādu mācības stundu, jūtos arī tagad spējīgs turpināt savu dienestu, kurš ir mans vienīgais uzturas līdzeklis, lūdzu Jūs nozīmēt ārstu komisiju, kura pārraudzītu manu veselības stāvokli un noteiktu man termiņu dienesta turpināšanai līdzšinējā amatā.” (LVVA, min.1., 18.lp.)
M.Peniķis savukārt 1926.gada 3.septembrī informēja R.Bangerski, ka J.Buivids “savus dienesta pienākumus izpilda teicami un var vēl arī uz priekšu tos izpildīt, kāpēc lūdzu Jūsu rīkojumu atstāt viņu vēl dienestā uz 1 gadu”. (Turpat, 96.lp.)
Priekšniecība bija saprotoša pret veterānu. Par to liecina J.Buivida atestācijas vērtējums, kuru 1927.gada 25.novembrī bija parakstījis M.Peniķis. Lūk, tas:
“Fiziski attīstīts labi, veselība laba un miera apstākļos pilnīgi spējīgs panest kaŗa dienesta gŗūtības, bet jāšaubās vaj vecuma dēļ to spēs kaŗa apstākļos. Garīgās spējas labas, bet vecums atsaucas uz atmiņu. Moraliskā ziņā nevainojams. Alkohola dzērienus nelieto. Ārpus dienesta nav nodarbošanās, kas varētu iespaidot tiešo pienākumu ispildīšanu. Sava amata dienesta pienākumus pārzin labi un arī godīgi tos ispilda. Raksturs nav pietiekoši stingrs, pat mīksts, saticīgs un disciplinēts. Pats strādā daudz, bet sava mīkstā rakstura dēļ nevar piespiest tāpat strādāt arī sev padotos. Attiecībā pret padotiem korekts, bezpartejisks un taisnīgs. Spējīgs vadīt savas daļas audzināšanu un apmācību. Ļoti labs, bet kā pārsniegušu maksimālo vecumu, tad atvaļināms no aktīvā kaŗa dienesta.” (Turpat, 32.lp.)
Atestācijas komisijas priekšsēdētājs kara ministrs ģenerālis Eduards Kalniņš bija tādās pašās domās:
“Ļoti labs, atstājams ieņemamā amatā līdz atvaļināšanai maks[imālā] vecuma sasniegšanai.” (Turpat, 33.lp.)
J.Buividu atvaļināja no kara dienesta ar Valsts prezidenta Gustava Zemgala 1928.gada 21.aprīļa pavēli, piešķirot tiesības valkāt karavīra ietērpu. (Turpat, 21.lp.) Taču dzīve ar to nebeidzās.

Pie rakstāmgalda

J.Buivids, būdams no galvas līdz kājām īsts militārists šā vārda labākajā nozīmē, protams, pirmām kārtām rakstīja par savas profesijas problēmām, kur literatūras latviešu valodā trūktin trūka. 1925.gadā iznāca viņa 210 lappušu biezās grāmatas “Militārā pedagoģika” pirmā daļa “Audzināšana”. Tā sākās ar nodaļu (pavisam to bija 8) “Karavīra morāle vēstures gaitā” un beidzās ar nodaļām “Virsnieki” un “Vadība”. 1928.gadā lasītāji saņēma izdevuma otro daļu “Apmācība”, kuras gandrīz 200 lappuses papildināja 70 (!) zīmējumi. Autors grāmatas uzrakstīšanai bija izmantojis literatūru vācu un franču valodā.
Atšķirībā no “Militārās pedagoģikas”, kur dominēja teorētiskas problēmas, divdaļīgajai rotaprintētajai grāmatai “Armijas aizmugure un apgāde” bija praktisks raksturs. Ne velti to 1926.gadā bija izdevuši Virsnieku akadēmiskie kursi.
Žurnāls “Militārais Apskats” 1933.gadā četros numuros ievietoja A.Buivida publikāciju ciklu ar dažādiem virsrakstiem “Psihisko spēku vispārējā nozīme karā”.
J.Buividu interesēja ne tikai militārās audzināšanas teorija un prakse, bet arī karu vēsture. Viņš kopā ar Aleksandru Zaļumu (profesiju nav izdevies noskaidrot; varbūt lasītāji var palīdzēt), izmantojot literatūru franču, vācu un krievu valodā, uzrakstīja vairāk nekā 230 lappušu biezu monogrāfiju “Napoleons Bonaparts”, kuru sērijā “Pasaules slavenākie vīri” 1930.gadā izdeva A.Raņķa grāmatu tirgotavas apgāds. Tiesa, ģenerāļa spalvai gan piederēja izdevuma mazākā daļa – puse no ievada, nodaļa “Napoleona kara vadība” un kopā ar A.Zaļumu 4.daļa “Varas riets”. Bet ne tas ir svarīgākais. Svarīgākais ir tas, ka šī bija pirmā grāmata par dižo franču tautas dēlu latviešu valodā. To uzsvēra arī recenzents Ž.Unāms. Viņš gan vienlaikus norādīja arī, ka tas ir “stipri kompilatīvs darbs. No daudziem un dažādiem avotiem autori nav varējuši apvienot viengabalaini noskaņotu apcerējumu. Bez vajadzīgā kritērija plaša vieta dota arī tiem uzskatiem, sevišķi krievu literatūrā, kas gribējuši Napoleonu negativizēt”. Lai kā arī būtu bijis, prioritāte šajā lietā piederēja J.Buividam un A.Zaļumam.
Ģenerālis Jānis Buivids aizgāja pa skuju taku 1937.gada 2.aprīlī. Viņš apbedīts Rīgā, Garnizona kapos.

prof. Dr.habil.hist.