Ekonomikas relatīvā stabilitāte

Vērojot vjetnamiešu dinamisko, visumā pārtikušo un izteikti optimistisko ikdienu, man ne reizi vien prātā nāca satriecošie fakti par pilnībā izpostīto rūpniecību, par vjetnamiešu ciešanām kara gados, kad vjetnamieša pārtikas deva dienai bija neliela bļodiņa ar rīsiem. Bija jāatceras arī šķietami pretrunīgie notikumi pēc valsts apvienošanas: vispirms vjetnamieši ieveda armiju kaimiņzemē Kambodžā, satriecot Pola Pota režīmu. Tad gandrīz gadu ilga militārā konfrontācija ar vēl nesen tik draudzīgo Ķīnu. Toreiz politologu aprindās visai populārs bija viedoklis, ka vjetnamieši nespējot pārslēgties uz miera laika dzīvi – gan valsts ekonomika, gan nācijas psiholoģija esot “iestādīta” permanentai karošanai.
Atrisinājumu deva PSRS sabrukums un Vjetnamas vadības izraudzītā alternatīva plānveida ekonomikai – ekonomikas liberalizācija un durvju atvēršana ārvalstu investīcijām.
Taču Vjetnamas ekonomika vēl joprojām, arī pusotru gadu desmitu pēc šā kursa uzsākšanas, izjūt grūtības. Bezdarba līmenis valstī gan ir tikai 1,9 procenti, taču 28,9 procenti vjetnamiešu vēl dzīvo zem oficiālā nabadzības līmeņa.
Strauji augošajai rūpniecībai vajag aizvien vairāk elektroenerģijas, un Vjetnama šajā nozarē stingri ievēro pašpietiekamības principu: importēta netiek neviena kilovatstunda. Kopumā valstī gadā saražo 34,48 miljardus kilovatstundu elektroenerģijas, kas pie 32,06 miljardu patēriņa šķiet pietiekami. Taču hidroelektrostaciju darbību Vjetnamā iespaido klimatiskie apstākļi, un šā gada sausajā vasarā vjetnamiešiem bija problēmas, ko izjuta arī viesi.
Perspektīvā situāciju varētu uzlabot plašāka naftas izmantošana, jo līdz šim vjetnamieši apmēram pusi iegūtās naftas eksportēja. Taču iespējams, ka naftas eksporta īpatsvara palielināšana – straujā degvielas cenu pieauguma apstaros – valsts ekonomikai tomēr būs izdevīgāka. Katrā ziņā šis jautājums tiks izlemts Hanojas augstākajā vadībā, jo enerģijas resursi Vjetnamā joprojām ir valsts īpašums.

Veiksmes stāsta īstenā cena

Viena no Vjetnamas galvenajām ekonomikas nozarēm joprojām ir zvejniecība, tāpēc jo interesantāk man bija apmeklēt tipisku zvejniekciemu kūrortpilsētas Ņačangas pievārtē valsts dienvidos.
Namiņš, kurā ciemojāmies, pieder 58 gadus vecajam zvejniekam Pamam Trong Kai – kuplas, ar desmit bērniem svētītas ģimenes galvai. Pamam jau ir arī seši mazbērni. Askētiski iekārtotajā istabā īpaši izcēlās vjetnamiešu tradicionālā lūgšanu vieta un milzīgs japāņu televizors.
Pams uzskatāms par turīgu zvejnieku. Sākumā gadus divdesmit strādājis uz svešu īpašnieku un vēlāk, pēc Vjetnamas apvienošanas – uz valsts kuģiem. Tad radušās jaunas iespējas, un Pams pirms desmit gadiem ar pieaugušo dēlu palīdzību nopircis pats savu zvejas kuģi ar 40 tonnu celtspēju un deviņu vīru lielu apkalpi. Daļa loma tiek sadalīta starp komandas locekļiem, pārējo nopērk vairumtirgotāji, kas zivis piegādā restorāniem. Pieprasījums augot, taču zivju skaits jūrā samazinoties.
Taču arī tagad zvejnieku dzīve neesot nekāda drošā, martā arī no viņu ciema nogrimis kuģis, saimnieks dzīvojis tepat pretējā mājā. Noslīkuši astoņi zvejnieki…
Pavaicāju Pamam par dzīvi kara gados. Esot no iesaukšanas armijā slēpies pie radiem tālu laukos zemes vidienē un apprecējies tikai pēc Vjetnamas apvienošanās. Cilvēka dzīvībai kara laikā neesot bijusi nekāda vērtība, un lielākā daļa zvejnieku vairījušies no mobilizēšanas dienvidnieku armijā. Vien tad, kad karā atklāti iesaistījās amerikāņi, zvejnieki sākuši atbalstīt Dienvidvjetnamas atbrīvošanas armiju, daļa aizgājuši partizānos. Arī viņa vecāki atbalstījuši partizānus. Taču tagad viņi vairs ar politiku nenodarbojoties, no viņu ciema neviens zvejnieks neesot arī iestājies Komunistiskajā partijā.
Prasu, kāpēc. Pams padomā, tad piesardzīgi saka: “Man ir pārāk zema izglītība… Mēs, zvejnieki, esam vienkārši cilvēki, mazizglītoti. Mūs politika interesē tikai tik daudz, cik lieli nodokļi uzlikti.”

Mēs visi nākam no bērnības

Šie Antuāna de Sent-Ekziperī vārdi nāca prātā, vienā no Hanojas centra teātriem noskatoties Halongas ūdens leļļu teātra izrādi – šo unikālo leļļu teātra principu Halongas provinces zvejnieki izdomājuši pirms vairākiem gadsimtiem plūdu laikā.
Samērā plašā zāle bija skatītāju pilna, un daudzi, izrādes sākumu gaidot, ieintriģēti vēroja ūdensbaseinu skatuves vietā, minot par leļļu darbināšanas principiem. Kāda amerikāniete pat skaļi sprieda, ka aktieri būšot apgādāti ar nirēju elpošanas caurulītēm.
Kad sākās izrāde, daudziem pārsteigumā aizrāvās elpa: lelles burtiski staigāja pa ūdens virsu. Draudzējās un ķīvējās, precējās un mocījās greizsirdības lēkmēs… – etīžu sižeti balstīti Halongas novada folklorā.
“Viss ir ļoti vienkārši,” mans pavadonis Longs pačukstēja. “Lelles nostiprinātas uz dēļa, ko, zem ūdens iegremdētu, no attāluma vada aktieri.”
Atlika vien pabrīnīties par aktieru dziļo meistarību – tikai ļoti uzmanīgi vērojot, brīžiem aiz lellēm varēja saskatīt vieglu ūdens saviļņošanos. Izrādei beidzoties, skatuves dziļumā pavērās priekškars, un aktieri no ūdens, kur stāvēja līdz jostas vietai, izbrida skatītāju priekšā. Ilgi aplausi, ovācijas…

Negaidīta tikšanās pasaules ceļos

Pēc izrādes, lēni virzoties uz izeju, man izraisījās saruna ar trim simpātiskiem aziātu jauniešiem, kas interesējās, no kurienes es esmu. “No Latvijas?!” viņu balsīs skanēja neviltots prieks. “Jūsu valsts tagad ir slavena, jo jūsu prezidente ir arī ANO ģenerālsekretāra īpašā sūtne.”
Izrādījās, šie jaunieši bija no Singapūras, nule kā pabeiguši arhitektūras studijas, un šo notikumu atzīmēja ar ceļojumu pa Vjetnamu. Tas taču esot tik dabīgi, ka mazas valstis interesējas cita par citu.
Manus jaunos paziņas arī interesēja, vai esmu bijis Singapūrā. Teicu, ka jā, pat divas reizes. Tūdaļ gan piebilstot, ka tas ir tikai joks – jo abas šīs reizes bija divu stundu ilga apstāšanās Singapūras lidostā – lidojumā uz Indonēziju un atceļā.
“Bet tad jau jūs esat redzējis pašu Singapūras būtību,” atzinīgi teica vecākais singapūrietis. “Mūsu ekonomika taču balstīta tranzīta biznesā, un tāda acīmredzot ir arī Latvijas nākotne.”

Materiālus sagatavojis
Jānis Ūdris, “LV”
janis.udris@vestnesis.lv