Jānis Riekstiņš, Latvijas Valsts arhīva vecākais referents

[K.]Ozoliņš. Es arī domāju, ka par šo ziņojumu nav jāuzkurina kaislības. Mēs pieņēmām lēmumu par darbu ar inteliģenci. Tajā laikā un tagad mēs uzskatām, ka šis lēmums ir labs. Šis lēmums attiecas uz radošo inteliģenci. Neviens nav teicis, ka šis lēmums ir slikts. Un pēkšņi – šis ziņojums. Lūk, nav saprotams, vai par darbu ar inteliģenci mēs pieņēmām pareizu vai nepareizu lēmumu. Ja pareizu, tad kamdēļ šis ziņojums?
CK pārstāvji bija plēnumā, kamdēļ tad viņi neko neteica? Ja plēnumā pieņēma nepareizu lēmumu, tad vajadzēja arī tagad to pateikt. Tas nav izdarīts. Tagad iznāk, ka lēmums it kā ir pareizs un it kā ir nepareizs. Tagad par to ir grūti spriest. Tagad par ziņojumu. Ziņojumā daudz kas ir pareizi un daudz kas ir nepareizi. Šeit viss ir tā sajaucies, ka grūti pateikt, kas ir pareizi un kas ir nepareizi.
Ziņojumā tiek runāts par dažādām teorijām, kuras esot izplatītas inteliģences vidū. Man ir diezgan cieši sakari ar vadošo inteliģenci, bet par tādām teorijām es neko neesmu dzirdējis. Kā visur, arī pie mums ir dažādi izteikumi, bet ne ar tādu nozīmi, kā tas tiek pasniegts ziņojumā. Daudz pļāpā mākslinieks [J.]Pauļuks. Taču tā ir tāda nenopietna, muļķīga pļāpāšana, kuru neviens no māksliniekiem nopietni neuztver.
Es neapstāšos pie visiem faktiem, kas minēti izziņā. Minēšu tikai tos, kuri liekas paši nelabākie, paši negatīvākie darbā ar radošo inteliģenci.
Pirmais jautājums ir par literāro mantojumu. Tas nav vienkāršs jautājums, tā ir cīņa par inteliģenci, par visiem inteliģences slāņiem, lai tā būtu ar mums, par mums, tā ir cīņa par to tautas daļu, kura vēl nav īsti stingra, un šis jautājums ir jāatrisina tā, lai ap sevi saliedētu gan visu tautu, gan visu inteliģenci.

Mūsu ienaidnieki, sevišķi tā saukto “pārvietoto personu” vadītāji aiz robežas, ķeras pie visa un visu labo, kas ir mūsu literatūrā, viņi grib pasniegt kā buržuāzisku. Viņi saka, ka Rainis esot viņējais. Vai mums būtu jāsēd rokas klēpī salikušiem un necīnoties jāatdod Rainis viņiem?
Es personīgi neesmu par to, lai atzītu [A.]Niedru, bet es gribu teikt, ka noklusēt par viņu arī nevar. Ziņojumā ir teikts, ka Niedra bija profašistisks rakstnieks Bet no tā vēl nekas neizriet. Mums ir [V.]Plūdonis – viņš bija īsts fašists, sacerēja fašistisko himnu. Bet bez tiem sacerējumiem, kurus Plūdonis deva līdz Pirmajam pasaules karam, latviešu literatūra nav iedomājama, un šie darbi arī tagad tiek izdoti. Bez tā mēs nevaram iztikt. Un ar Niedru ir tāpat. Viņam ir dzejoļu cikls “Ceļinieka dziesmas”. Tur ir apmēram 100 dziesmas, un katrai dziesmai ir sava melodija. Šīs dziesmas tauta dzied un tās jau saglabā kā savu folkloru. Vai mēs varam šīs dziesmas izņemt? Nevaram, un tie nav slikti dzejoļi. Tā ka mantojums ir ļoti grūts un sarežģīts jautājums. Nevar vienkārši pateikt, ka ir profašists un ar to lieta pabeigta.
Tālāk par Anšlavu Eglīti. Lācis pareizi pateica, un man šķiet, ka mēs līdz šim šo jautājumu nepareizi skaidrojām un risinājām. (..)
Literatūras vēsturnieki zina gadījumus, kad rakstniekam ir reakcionāri politiskie uzskati, bet viņa darbiem ir progresīvs raksturs vai vismaz atmaskojošs raksturs. Lūk, Gogolis – kāds viņam bija pasaules uzskats, bet ko viņš deva tautai? Tā gadās arī ar rakstniekiem ar nelielu talantu, kā Anšlavu Eglīti. Viņš nav mūsu cilvēks, bet vēl buržuāziskajā laikā viņš atmaskoja buržuāzisko sabiedrību. Buržuāziskie studenti viņu par to boikotēja. Bet tagad tāds atmaskojošs raksturs ir viņa grāmatai par latviešu dzīvi Amerikā. Mūsu cilvēki saņem no radiniekiem ārzemēs vēstules, grāmatas, laikrakstus, no kuriem rodas iespaids, ka tur viņi dzīvo ļoti labi. Bet, lūk, Anšlavs Eglītis raksta pavisam ko citu. Tā, piemēram, par rakstnieku Kārkliņu raksta, ka viņš strādājot par uzraugu trako namā, turklāt nevis vienkārši par koridora uzraugu, bet kamerās pie trakajiem, un vienīgais laiks viņam rakstīt esot tad, kad trakie guļ. Vai tad mēs to nevaram izmantot?
Tagad par māksliniekiem. Arī tas nav vienkāršs jautājums. Bet kas iznāk? Mēs sakām, ka vislabākie mākslinieki ir [E.]Kalniņš, [K.]Miesnieks, Skulme. Bet par [R.]Pinni sakām, ka viņš ir buržuāzisks mākslinieks. Bet patiesībā Kalniņš bija saistīts ar fašistiem, Skulme un [Ģ.]Eliass agrāk bija sociāldemokrāti. Es negribu teikt, ka viņus nevajag atzīt. Bet pie mums iznāk tā, ka mēs atzīstam tikai viņu mākslu, bet Piņņa un [J.]Liepiņa mākslu noraidām kā sīkburžuāzisku, kā formālistisku. Bet pēc būtības mēs par šiem jautājumiem vēl neesam tikuši skaidrībā. Lūk, Liepiņš ir vienīgais mākslinieks, kurš nelegālajā laikā bija ar mums, gatavoja mums plakātus, grāmatu vākus utt. Viņa gleznu saturs ir īsti revolucionārs. Bet kādam nepatika viņa stils, un viņu vienkārši pameta. Pinnis arī ir mūsu cilvēks. Viņa brālis ir vecais boļševiks, nesen nomira. (..) Bet tagad viņu uzskatām par buržuāzisku mākslinieku.
Nevar tik vienkārši apsaukāt savus cilvēkus, nevar par mākslu spriest tikai pēc tā, ka kādam patīk un kādam nepatīk. “Vienam patīk māte, citam – meita.” Mākslā galvenais ir saturs, bet formai, stilam ir jābūt dažādiem, jo cilvēki pēc savām gaumēm, raksturiem arī nav vienādi.
Jautājumā par buržuāzisko nacionālismu neviens nevar noliegt to, ka pie mums ir buržuāziskā nacionālisma izpausmes. Ar tām ir jācīnās, bet jācīnās prasmīgi. Neprasmīga cīņa var novest pie pretējiem rezultātiem.
Ziņojumā ir minēti trīs piemēri, kuri parāda buržuāziskā nacionālisma izpausmes. Pirmais piemērs. Viņi raksta, ka tad, kad vajadzēja sūtīt gleznas uz Vissavienības izstādi Maskavā, esot nosūtītas tikai latviešu mākslinieku gleznas, bet krievu mākslinieku gleznas neesot nosūtītas. Tā nav patiesība. Es, piemēram, zinu, ka [L.]Terpilovska gleznas nosūtīja uzreiz. Viņi raksta, ka Kursakovska glezna izstādē nokļuvusi pateicoties tam, ka to pieprasījusi Maskavas komisija. Iespējams. Bet arī pret Piņņa gleznu republikāniskā komisija iebilda un izstādē tā nokļuva arī pateicoties Maskavas biedriem. Bet Pinnis taču ir latvietis. Un kur te ir buržuāziskais nacionālisms? Bet pēc būtības visi tie pieprasījumi māksliniekiem ir jautājumi par izpeļņu, bet, lai to aizmaskotu, tad informators šos jautājumus izvirzīja nevis kā jautājumus par meistarību, kāda tā ir, bet kā politiskus jautājumus, kā jautājumus par buržuāzisko nacionālismu.
Tālāk. Svempa izstāde. Ierakstiem atsauksmju grāmatā ir provokatīvs raksturs. Bet ne tikai no latviešu puses, arī no krievu. Jo ieraksts “Ja krieviem izstāde nepatīk, tad tā ir laba” ir atbilde uz iepriekšējo ierakstu, kuru izdarījis krievu biedrs. Ja tādā veidā meklēsim nacionālismu, tad rezultāti būs slikti. Mums vajadzēja šos ierakstus izpētīt un, izstādi slēdzot, tos politiski pareizi novērtēt. Tas netika izdarīts. Un tieši tas ir mūsu trūkums (..).
Un pēdējais. Šeit ziņojumā ir minēts, ka kāds esot gribējis uzstāties krievu valodā, bet viņam teikuši, lai viņš runājot latviešu valodā, kaut gan tur bijuši arī ciemiņi. Es domāju, ka tas nav raksturīgs piemērs. Pie mums ir tieši otrādi. Mums drīzāk var pārmest – un pareizi būs, ja pārmetīs latvieši –, ka mēs pārāk maz ar viņiem sarunājamies dzimtajā valodā. Man ir jāsaka, ka ziņojuma tonis man nav īsti saprotams. (..)
Manuprāt, ir jāpasaka atklāti, ka mēs ziņojumam īsti nepiekrītam. Man, protams, uz to ir neērti uzstāt, tamdēļ, ka ziņojumā galvenais vaininieks esmu es, kaut arī nezinu, par ko esmu vainīgs. Mani apvaino par to, ka es esmu uzņēmies vainu par žurnālu “Zvaigzne”. Bet vai tad man būtu vajadzējis melot, novelt vainu uz citiem? Ja es nebūtu rediģējis [K.Ozoliņš bija arī žurnāla “Zvaigzne” redkolēģijas loceklis – J.R.], tad tā es nebūtu runājis. Mani apsūdz par to, ka es esot paziņojis, ka ne par visiem mākslas jautājumiem es esot vienisprātis ar b. Pelši. Bet, ja tas ir tā, vai tad man būtu vajadzējis klusēt? Bet man atkal ir aizdomas. Varbūt es slimoju ar vajāšanas māniju. Bet iznāk, ka es vairāk par visiem atbildu par šiem trūkumiem. Bet to es nevaru atzīt. Tādējādi secinājumi no faktiem, ziņojuma vispārējais tonis nevis paceļ uz darbu, bet, tieši otrādi, pēc šā ziņojuma rokas kaut kā nolaižas.
[E.]Berklavs. Es arī nevēlos liekus sarežģījumus, apspriežot ziņojumu. Un arī esmu par to, ka mums visos jautājumos bija pareiza politiskā līnija. Un tieši tamdēļ mums ar visu partijisku atbildību ir jāizsaka sava attieksme pret šo ziņojumu.
Mans viedoklis ir tāds, ka šo biedru galvenā kļūda ir tā, ka viņi paņēma atsevišķus faktus un no tiem iztaisīja vispārinājumus, izdarīja nepareizus secinājumus un tādā veidā izvirzīja pilnīgi bez jebkāda pamata pilsētas (Rīgas – J.R.) un republikāniskajai vadībai nopietnas politiskas apsūdzības.
PSKP CK sekretariāta lēmums un biedru ziņojums, bez šaubām, lietai labumu dos, jo liek mums atsevišķiem trūkumiem pievērst lielāku uzmanību, pastiprināt darbu ar inteliģenci. Bet nepareizais secinājums, ziņojumā izdarītais nepareizais vispārinājums drīzāk var atnest mums kaitējumu, nevis labumu.
Es šo ziņojumu izlasīju uzmanīgi un piekrītu tam, ko teica b. Lācis. Nav apšaubāms, ka bez buržuāziskā nacionālisma faktu izpausmēm ir sastopami arī atsevišķi lielkrievu šovinisma fakti. Nav pareizi, ka šā fakta atzīšanu mums izvirza kā pārmetumu. Tautu draudzību tas nenostiprina.
Par literatūru. Kas var noliegt, ka mums atsevišķos literārajos darbos ir subjektīvi pārdzīvojumi, sīkas tēmas un cits. Bet vai tas ir raksturīgi tikai latviešu literatūrai? Kur tad ir [A.]Upītis, kur Lācis, kur [J.]Sudrabkalns, [A.]Sakse, [V.]Lukss un daudzi citi?
Vai tad tamlīdzīgas parādības ir tikai latviešu literatūrā, vai tad krievu literatūrā tā nav? Tālāk tāda apsūdzība. Ziņojumā pēc būtības iznāk, ka daļa inteliģences atkal izvirza jautājumu par latviešu kultūras mantojuma izmantošanu, prasot pārskatīšanu, kritisku attieksmi pret vairāku Latvijas literātu radošajiem darbiem.
Vai tas ir slikti? Vai mēs varam uzskatīt, ka šajā jautājumā jau viss ir izdarīts? Vai atsevišķi nepareizi izteikumi par šo jautājumu no mums nav saņēmuši pareizu novērtējumu? Tad kur ir mūsu vaina? Ko šie biedri ar šo ziņojumu gribēja pierādīt? Es domāju, ka mums ir jātiek skaidrībā ar kultūras mantojumu. Slikti, ka agrāk mēs ar to nenodarbojāmies.
Šeit ziņojumā ir teikts, ka pie mums it kā slavinot Beļģijas, Francijas, Skandināvijas valstu kultūras ietekmi uz Latviju un noraidot krievu kultūras labvēlīgo ietekmi (..). Tādu novērtējumu es uzņemu ar sašutumu.
Vai tālāk: idejiska svārstīšanās un revizionistiskas tendences pie mums neesot saņēmušas pienācīgu pretsparu. Tas ir politisks apvainojums visai Centrālajai komitejai. Ka mēs ne visu esam izdarījuši, tā ir taisnība. Bet tam, ka tas nav saņēmis pretsparu, es nevaru piekrist (..).
Un tālāk. Šeit ziņojumā sakarā ar žurnāla “Zvaigzne” apspriešanu CK birojā tiek izteikta politiska neuzticība biroja locekļiem Ozoliņam, Berklavam un Pizānam. Birojam ir jāizsaka sava attieksme pret šo dokumentu, tā to atstāt nevar.