Nobeigums. Sākums – “LV”, 12.07., 14.07., 15.07., 19.07.2005.

Nākotnes scenāriji ir diezgan neskaidri, izplūduši, empīriski. Baltijas valstīm (īpaši Latvijai un Igaunijai) būtu jāveido jaunas attiecības ar Krieviju, jāatrisina robežproblēmas, jārod kaut elementāri kopēja izpratne par vēsturi (okupācijas traktējums), arī par prāvo krievu minoritāti šajās valstīs. Šķiet tomēr, ka šajos jautājumos Baltijas valstīm nav īsti vienotas stratēģijas, ko apliecina kaut vai atsevišķo valstu līderu attieksme pret līdzdalību 2005.gada 9.maija svinībās Maskavā; tiesa, to skaidroja kā atšķirību taktikā, bet ne stratēģijā. Nevēlos aplūkot aktuālās politiskās norises, prognozēt tās, bet uzsvērt apstākli, ka Baltijas intelektuālajai antantei, kā tas pierādījās jau pirmskara laikā, joprojām ir ne mazāka nozīme nekā politiskajai antantei un tā var pozitīvi ietekmēt noskaņas. Latvija ir centrālā ģeogrāfiskā pozīcijā starp Igauniju un Lietuvu, Rīga kā lielākā pilsēta allaž neoficiāli pretendējusi itin kā uz Baltijas metropoles statusu, arī vēsturiski, kā redzējām, Latvija ir vienojošais posms starp Igauniju un Lietuvu, tādēļ laikam Latvijā šie Baltijas ūnijas instinkti izteikti visspēcīgāk.
Varam minēt dažus zīmīgus piemērus Baltijas nāciju koordinētai darbībai intelektuālajā jomā:
1) notiek sadarbība Baltijas valstu zinātņu akadēmiju, Baltijas valstu universitāšu, Baltijas studentu aktivitātēs;
2) tiek rīkoti Baltijas mūzikas festivāli, folkloras festivāli Baltica, Baltijas tautu dziesmu svētku kopējo tradīciju UNESCO 2003.gadā pasludinājusi par pasaules kultūras unikālu mantojumu;
3) tiek piešķirtas Baltijas asamblejas balvas (kopš 1994.gada), kuru rezultātus popularizē, prēmētos darbus tulko;
4) kopš 1995.gada tiek rīkotas Baltijas studiju konferences Eiropā: Rīgā (1995), Viļņā (1997), Stokholmā (1999), Tartu (2001), Turku (2003) un Valmierā (2005.g. jūnijā) utt., utt.

7. Un ko tālāk? No Baltijas valstīm uz Baltijas jūras valstīm un tālāk pasaulē

Baltijas vienotības pasākumiem būtu jāmeklē plašāks vēriens, iekļaujot tajos vispirms Somiju, tad Skandināvijas valstis un Poliju, varbūt daļēji Vāciju.
Baltiešu kopējai identitātei pašā Baltijā nav tik daudz piekritēju – pēc aptaujām 23% (1998). Arī baltiešu trimdas intelektuāļi ASV mazāk uztur neseno kopības apziņu, jo pamatmērķis – Baltijas neatkarības atgūšana, kas prasīja saskaņotu rīcību – ir jau sasniegts. Taču piebildīšu, ka, piem., ASV Senāta vienbalsīgi pieņemto 2005.gada 18.maija rezolūciju ar ieteikumu Krievijai atzīt Baltijas okupācijas faktu tekstuāli ir sastādījuši visu triju Baltijas emigrācijas aprindu pārstāvji.
Tiek izsacīts viedoklis, ka Baltijas kopības ideja ES ietvaros zaudē nozīmīgumu, ir pat traucējoša, uz provinciālismu pavedinoša. Tam negribētos īsti piekrist.
Domāju, ka Baltijas intelektuālās antantes ideja un Baltijas valstu identitāte vispār ir jāsaglabā vismaz tik ilgi, kamēr saglabāsies būtiskas atšķirības starp Baltijas valstu un Ziemeļvalstu ekonomisko līmeni un mentalitāti. Pieredze rāda, ka ne jau tik viegli Ziemeļvalstis pieņem jaunpienācējus, un tas varbūt arī nav tik nepieciešami. Pašā Baltijā paaudžu nomaiņas gaitā pamazām ienāks arvien vairāk eiropeiskas mentalitātes, tā var mūs pasargāt no globalizācijas draudiem. Baltijas valstis tomēr vieno likteņu kopība, līdzīgas nacionālas un eiropeiskas vērtības, tiesa, Beniluksa kopības idejas sabrukums liek būt piesardzīgiem.
1999.gadā ierosinājām atjaunot intelektuālās sadarbības konferences, – tās jau secīgi un ar pieaugošu vērienu ir notikušas Rīgā (1999), Tallinā (2001), Viļņā (2003), tagad Helsinkos. Pēdējais fakts īpaši iepriecina un rosina, jo nu paplašina Baltijas valstu jēdzienu uz plašāku – Baltijas jūras valstu – jēdzienu, paplašina Baltijas identitātes un baltiskās apziņas jēdzienus, dod plašākus horizontus. Kopš 1992.gada darbojas Baltijas jūras valstu padome. Pēdējā gadu desmitā veidojas Baltijas Eiropas jēdziens, ko īpaši popularizē Zviedrijā un Polijā. (Upsalas universitātes Baltijas universitātes programma, L.Ryden, W.Maciejewski 2002.) Tur Baltijas jūras reģionā pilnīgi vai daļēji iekļautas pat 14 valstis ar 85 miljoniem iedzīvotāju (Baltijas 3 valstīs tikai 7,5 miljoni), kas, protams, ir pārspīlēti – reģiona ietvari būtu jāsamazina (vismaz formāli uz 8 valstīm), jo minēto autoru proponētais jēdziens ir vairāk ekonomisks un ekoloģisks, nevis etnokulturāls, bez kopējas mentalitātes un identitātes apziņas. Kā tas veidosies nākotnē, vai nākotnes Eiropas Savienība būs reģionalizēta, vai ap to asociēsies arī Pēterburgas reģions Krievijā, Karēlija, tāpat Baltkrievija, – rādīs laiks.
Pagaidām, domāju, ir jānostiprina kontakti starp Baltijas valstīm un Somiju, jo vismaz etnokulturālā jomā tas ir divu radniecisku tautu grupu – somugru un baltu nāciju – kopums, te bez saimnieciskajām un politiskajām ir kopējas valodas, etnogrāfijas, folkloras, literatūras, mākslas, vēstures problēmas. Tādēļ zinātnei par baltu tautām – baltistikai (kurā iekļaujas lituanistika un letonistika, resp., letonika) un somugristikai ir jādarbojas roku rokā. Ir arī šaurāka rakstura ieceres, piemēram, Lietuvā samērā populārā panbaltisma kustība tikai lietuvju un latviešu vienošanai, mēģinot reanimēt arī senprūšus (kopš 1980.gada Vācijā pastāv biedrība “Tolkemite”, ir atdzīvināta jaunprūšu valoda), taču šie baltu vienotības centieni tomēr ir margināli un varbūt sveši Eiropas mentalitātei, tāpat kā panfenisms Somijā.
Reālāks ir Baltijas jūras valstu vienotības paplašinājums. Otrs, jau tālāks loks varētu iekļaut arī Zviedriju, Dāniju, Ziemeļvāciju un Ziemeļpoliju, kā “hanzeatisko” tradīciju loks, perspektīvā pamazām pievēršoties arī Pēterburgas reģionam. Kaut arī pasaule ir globalizējusies, reģionālas iezīmes ekonomikā, vides aizsardzībā, ģeogrāfijā, reģiona vienotība joprojām būtu izkopjama, arī kaimiņtautu garīgajai tuvināšanai, taču nemēģinot klusināt atsevišķu tautu identitāti.