Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Piekrītu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Arī tad virsnieki mācījās ārzemēs. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 20.07.2005., Nr. 113 https://www.vestnesis.lv/ta/id/112908

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Visiem Eiropas Parlamenta deputātiem būs vienādas algas

Vēl šajā numurā

20.07.2005., Nr. 113

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

Arī tad virsnieki mācījās ārzemēs

Mārtiņš Jeske

Pirmpublicējums, Latvijas Valsts vēstures arhīvs, 5601.f., 1.apr., 2547.l., 14.lp.

JESKE.JPG (12191 bytes)Šūpulis kārts Ilūkstes apriņķa Kurcuma pagasta Juneļos pusmuižas rentnieka ģimenē 1883.gada 11.novembrī. Viņa pirmā mācību iestāde bija netālās Daugavpils 2.pilsētas skola. Sekoja Kazaņas junkurskola (1902–1905) un podporučika pakāpe. Dienests sākās Rīgā 116. Malojaroslavļas kājnieku pulkā un 29.divīzijas ložmetēju rotā turpat, 1908.gadā saņemot poručika uzplečus. 1910.gada februārī M.Jeski komandēja uz Viļņas kara apgabala štābu, lai izturētu iepriekšēju pārbaudi mācībām prestižajā Nikolaja Kara akadēmijā. Acīmredzot ar šo mēģinājumu tomēr neveicās, un viņš tā paša gada rudenī lūdza nosūtīt dienēt uz Tālajiem Austrumiem. Ne eksotikas dēļ, bet, kā teiktu mūsdienās, pragmatisku apsvērumu dēļ – lai līdztekus dienestam 25. Sibīrijas strēlnieku pulkā Irkutskā mācītos ķīniešu (!) valodu Austrumu valodu institūtā Vladivostokā, kur viens no jaunā censoņa skolotājiem bija ievērojamais latviešu sinologs prof. Pēteris Šmits. Studijas sākās 1911.gada septembrī. Nākamā gada maijā M.Jeski nosūtīja praksē uz Ķīnu.
Pēc mācību pabeigšanas vajadzēja turpināt kalpot caram un tēvzemei, bet negaidītu iemeslu dēļ pavisam tālu no Krievzemes. Lieta tāda, ka jaunais latviešu virsnieks, kas pārvaldīja arī franču valodu un pietiekamā mērā vācu un angļu mēli, sākoties Pirmajam pasaules karam, atradās atvaļinājumā Francijā. Tā kā atgriezties Krievijā bija sarežģīti, viņš devās karot pret bošiem turpat, 1914.gada 30.augustā iestājoties kapteiņa pakāpē kā 8. rotas komandieris franču armijas 149.kājnieku pulkā. M.Jeske bija dūšīgs karavīrs. Ne velti viņu par varonību kaujās pie Ipras Beļģijā jau tā paša gada novembrī apbalvoja ar Goda Leģiona ordeni. Par kaujām 1915.gada martā latviešu virsnieks saņēma Kara Krusta ordeni. Sekoja vēl Francijas Zelta zvaigzne. M.Jeske bija leģendārā Verdenas cietokšņa aizstāvju pulkā. Ar Francijas Kara ministrijas pavēli viņu paaugstināja par majoru.
Tā kā 1916.gada sākumā uz Franciju atsūtīja 1. atsevišķo krievu brigādi, M.Jeske turpināja karu tās sastāvā, sākumā komandējot rotu, pēc tam bataljonu. Tagad bija pienākusi kārta cariskajiem apbalvojumiem – Annas un Vladimira ordenim. M.Jeskem 1918.gada vasarā un rudenī bija jāmācās strēlnieku un aviācijas kursos, kā arī signalizācijas skolā.
1919.gada janvārī viņu iecēla par Krievu leģiona komandieri, un beidzot pavērās atpakaļceļš uz dzimteni. Diemžēl ne uz Latviju, bet Dienvidkrievijas brīvprātīgo armiju, vai, saprotamāk izsakoties, Deņikina balto karaspēku. Augsti amati tajā bija daždažādi, bet tie vairs nesaistīja M.Jeski, kas, zinot, ka viņa Latvija kļuvusi par neatkarīgu valsti, nolēma turpmāk kalpot tikai tai. Viņš 1920.gada maijā ieradās Sevastopolē pie Latvijas kara misijas priekšnieka un jūlijā atgriezās Rīgā, lai stātos patiesi savas armijas virspavēlnieka rīcībā.
Tā kā M.Jeske bija labs valodu pratējs, viņš vispirms nolēma izmēģināt spēkus diplomātijas frontē, 1920.gada 7.augustā lūdzot pieņemt darbā Ārlietu ministrijā. Šajā resorā viņš nostrādāja gan tikai dažus mēnešus – par politiski diplomātiskā departamenta austrumu nodaļas II šķiras, pēc tam I šķiras sekretāru. Izpildot armijas virspavēlnieka štāba priekšnieka lūgumu, M.Jeske atgriezās Kara ministrijas rīcībā, kura 1921.gada janvārī iecēla viņu par militāro pārstāvi (resp., atašeju) Vācijā. Bijušā ienaidnieka zemē vajadzēja pavadīt gandrīz trīs gadus, lai 1923.gada oktobrī dotos uz sabiedroto valsti Franciju, kur M.Jeski gaidīja kādreiz Krievijā ilgotā Kara akadēmija.
Pēc diploma saņemšanas 1925.gadā M.Jeski iecēla par virsnieku akadēmisko kursu grupas vadītāju. Paaugstināts 1927.gadā par pulkvedi, viņš kļuva par armijas štāba apmācības daļas priekšnieku. Divas citvalstu augstskolas beigušo virsnieku 1933.gadā iecēla par Latvijas Augstākās kara skolas priekšnieku.
M.Jeske bija augstas klases profesionālis. Par to liecina pirmām kārtām viņa atestācijas dokumenti (Latvijas Valsts vēstures arhīvs, 5601.f., I.apr., 2547.l, I.–2., 6.lp.).
1932.gada atestācija: “Pulkvedim Jeske atstāju spēkā iepriekšējo gadu atestējumu. Ļoti labs. Izbīdāms uz pulka komandiera amatu. Ieceļams divīzijas štāba pr-ka, armijas štāba operatīvās, organizācijas–mobilizācijas daļas un Virsnieku kursu pr-ka amatos.
Ģenerālis Kalējs, Armijas štāba pr-ks. 10.12.32.”
1933.gada atestācija: “Ļoti labs. Izbīdāms uz armijas štāba priekšnieka amatu. Ģen. Kalējs. 10.12.33.”
“Ļoti labs apmācības daļas pr-ks. Atstājams līdzšinējā amatā. Komisijas priekšsēdētājs ģenerālis Peniķis. 12.decembrī 1933.g.”
1934.gada atestācija:
“Ļoti labs. Atstājams ieņemamā amatā. Ģenerālis Hartmanis.”
“Ļoti labs. Atstājams līdzšinējā amatā. Komisijas priekšsēdētājs ģenerālis Berķis. 12.decembrī, 1934.g.”
M.Jeskem vēlreiz vajadzēja apliecināt savas lingvistiskās spējas un šoreiz, ja tā var teikt, militāri politisku talantu, 1938.gada beigās un 1939.gada sākumā pārstāvot Latviju Spānijā tolaik funkcionējošajā Tautu Savienības neiejaukšanās komisijā, kura bija izveidota sakarā ar pilsoņu karu šajā zemē. Viņa darbs šajā jomā vēl ir pētāms.
Kāpēc okupanti 1940.gada jūlijā iecēla tieši M.Jeski – bijušo balto virsnieku – par Latvijas armijas štāba priekšnieku un paaugstināja par ģenerāli, var tikai minēt. Taču nekas nesaprotams nav viņa tālākajā liktenī – atvaļināšana no 24. teritoriālā strēlnieku korpusa jau 1940.gada oktobrī, apcietināšana 1941.gada 14.jūnijā un deportācija uz “brālīgo” Krievijas republiku. Latviešu ģenerālim Mārtiņam Jeskem mūža gals pienāca 1941.gada 21.novembrī Soļikamskas soda nometnēs.

Rihards Treijs,

prof., Dr.habil.hist.

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!