Kalpaks kā augstāko vērtību simbols

Gandrīz pirms trīs gadiem Latvijas Nacionālo karavīru biedrības priekšnieks, nu jau aizsaulē aizgājušais Nikolajs Romanovskis aicināja uzcelt pieminekli Rīgā pulkvedim Oskaram Kalpakam. Ideja guva plašu atbalstu, jo Latvijā nepieciešams nostiprināt patiesas kultūrvēsturiskas vērtības, uz postamenta ceļot nevis svešus feldmaršalus, bet godinot cilvēkus, kas devās cīņā par mūsu tautas un tēvzemes ideāliem. Tika nodibināts Kalpaka pieminekļa fonds (KPF), kura vadību uzņēmās toreizējais aizsardzības ministrs Ģirts Valdis Kristovskis, tagad Eiropas Parlamenta deputāts. Nesen pieminekļa autors tēlnieks Gļebs Panteļejevs uzsvēra, ka sākas izšķirošais posms Oskara Kalpaka pieminekļa izveidē, lai tas tiktu atklāts iecerētajā laikā – šā gada 11.novembrī, Lāčplēša dienā.
Cik tālu pavirzījušies laukuma būves darbi Esplanādē, kā veicas ar līdzekļu vākšanu? Tie nav nekādi mazie - kopā ap 380 tūkstoši latu. Vai tauta piemineklim ziedo, ko dara akmeņkaļi? Šos un citus jautājumus uzdevām Ģirtam Valdim Kristovskim eiroparlamentāriešu telpās Vecrīgā. Sarunas sākumā Kalpaka fonda vadītājs vēlreiz uzsvēra pulkveža kā latviešu karavīra simbola nozīmīgumu gan viņa dzīves vēsturiskajā laikā, gan šodien. Veidot pieminekli Kalpakam ierosināja vecie karavīri, kuru tēvi kopā ar pulkvedi cīnījušies Ventas krastos, pie Airītēm un citur.
Drosmīgā karavīra nāve nejaušības dēļ pie Airītēm, iesvēla jaunu patriotisma vilni to dienu cīnītājos un viņu dēlos, un mums šodien ir grūts uzdevums – saglabāt tos ideālus un patriotismu mūsdienu bruņoto spēku jaunajos karavīros. Klaut gan Oskars Kalpaks no Rīgas ar savu nelielo vienību tika izvadīts kaujās gandrīz vai ar izsmieklu un neticību, viņš bija un palika uzticamākais komandieris Latvijas pirmajai Kārļa Ulmaņa valdībai. Realizējot savu trako ideju – izveidot bruņotos spēkus no saujiņas vīru, vairojot savu cīnītāju rindas ar studentiem no korporāciju pārstāvjiem, ar vidzemniekiem, vēlāk no visas Latvijas, viņš atlika malā savas personiskās intereses un pilnībā upurēja sevi jaunās valsts idejai. Komandieris, kas krīt kaujas laukā blakus saviem cīnītājiem, karavīriem ir kaut kas īpašs. Šis traģisms, pulkveža īsais, bet spilgtais kaujas ceļš arī notieca viņa kā varoņa tēla veidošanos. Citi latviešu karavadoņi kā Jānis Balodis, ģenerālis Roberts Kļaviņš, ģenerālis Krišjānis Berķis, lasot dažu vēsturnieku pētījumus, vēlākajos likteņgriežos zaudēja savu varoņu oreolu. Minētajiem ģenerāļiem biogrāfijās ir vairākas strīdīgas vai pat negatīvas epizodes. Oskaram Kalpakam, varbūt tāds vēl ir tikai pulkvedis Fridrihs Briedis, atskatoties un izvērtējot, neko nevaram pārmest. Tāpēc Kalpaka personība ir īpaša, un viņa uzticīgā kalpošana augstākajam dzīves mērķim kļuvusi simboliska. Kalpaks var būt simbols, jo viņš bija un palika uzticīgs sev, saviem cīņu biedriem un viņu kopīgam mērķim – neatkarīgai valstij.

Granītā kaltā ideju vienotība

Līdz šim KPF organizējis mākslinieciskās idejas pilnveidošanu, sākot no konkursa līdz tā maketēšanai dabā un modeļa izgatavošanai. Aizvadītā gada beigās pieminekļa modelis mērogā 1:5 tika nogādāts Somijā, kur tā izmērus ievadīja datorprogrammā, lai uzņēmums “Peipohjan Kiviveistamo” varētu veikt precīzu granīta daļu atlasi un izzāģēšanu.
Simboliski, ka piemineklim ir izvēlēts Somijas granīts. Ne tikai savu fizikālo īpašību dēļ. Somu jēgeru karogu – pirmo neatkarīgās Somijas militārās vienības karogu - iesvētīja Liepājas Svētās trīsvienības baznīcā 1918.gadā. Tur jēgeri deva zvērestu neatkarīgās Somijas likumīgajai valdībai. Un līdzīgi latviešu strēlniekiem somu jēgeri cīnījās zem svešiem karogiem ar domu par savas dzimtenes brīvību. Tāpat kā Kalpaks un viņa virsnieki, somu jēgeri veidoja tikko kā neatkarību ieguvušās valsts armijas vadības pamatu un tās garīgo mugurkaulu, parādot bezgalīgu uzticību Liepājas baznīcā dotajam zvērestam savas zemes Brīvības karā. Abām tautām kauju ceļi bija sarežģīti, upuri milzīgi, karavadoņu likteņi dažādi, kā jau karavīriem. Oskars Kalpaks nodzīvoja īsu, spožu kā komēta karavīra dzīvi, maršalam Karlam Gustavam Mannerheimam liktenis bija lēmis garu un traģisku karavadoņa mūžu kopā ar savu tautu, līdz tā nostiprinājās kā neatkarīga valsts. Varbūt mums 1940.gadā tieši Kalpaka pietrūka?

Kara muzejā Kalpaka pieminekļa maketa prezentācija. Centrā tēlnieks Gļebs Panteļejevs Foto: Andris Kļaviņš