Akadēmiķis Jānis Stradiņš 4. Sēlijas kongresā Jēkabpils vēstures muzejā

Turpinājums.
Sākums – “LV”, 12.07.2005., Nr.108

Foto: Arnis Blumbergs

Igaunijas, Latvijas un Lietuvas likteņu kopība veidojās 19. gadsimtā, kad tās visas trīs bija inkorporētas Krievijas impērijā, taču arī tad apzīmējumu Baltija attiecināja tikai uz tās ziemeļu, “vācisko” daļu.
Nikolaja I valdīšanas beigās, bet īpaši Aleksandra II valdīšanas sākumā vārdu Baltija sāka lietot Vidzemes, Kurzemes un Igaunijas kopējam apzīmējumam. Pirmoreiz šis termins parādījās ap 1841.gadu kādas anglietes ceļojumu grāmatas “Baltische Briefe”(vācu tulkojums, 1846) virsrakstā, pēc tam (1850–1860) termins baltisch ieviesās dažādos vācu tekstos un “Balten” kļuva par Baltijas vāciešu pašapzīmējumu (wir – Balten!), kā to rādīja Dr.h.c. G.Berkholcs jau 1882.gadā. Tapa Baltische Monatschrift, kopš 1859.gada, studentu korporācija Fraternitas Baltica, dib. 1865.gadā, Baltisches Polytechnikum, dib. 1862.gadā, Baltische Wochenschrift für Landwirtschaft, Gewerbefleiss und Handel, dib. 1863.gadā u.c. Tā bija Baltijas vācu vienotības demonstrācija rusifikācijas draudu priekšā, augstprātīgās aristokrātiskās vācietības vārdā, pamattautas – latviešus un igauņus – visžēlīgi iekļaujot šajā jēdzienā tiktāl, ciktāl tās izrādītu tieksmi pakļauties vācu ietekmei un virsvadībai, pat vēlmi pārvācoties.
Zīmīgs ir fakts, ka ap to pašu laiku, kad Krievijas impērijā radās termins “balti” (pareizāk – “baltieši”) (attiecināts uz Baltijas vāciešiem un triju Baltijas guberņu pamatiedzīvotājiem vispār), pasaules valodniecībā radās speciāls termins “baltu valodas”, attiecinot to uz lietuviešu un latviešu valodām un tām radniecīgo senprūšu valodu. To pirmais lietoja vācu valodnieks, senprūšu valodas pētnieks F. Neselmanis 1845.gadā (“Ich würde vorschlagen diese Familie der Baltischen Sprachen oder sonst irgend wie zu nennen”). Jaunais apzīmējums gan neguva tūdaļ plašu atbalstu, tas konkurēja ar nosaukumu “Lietuviski – latviskās valodas”, “Aestu valodas”, taču vēlāk 20.gs. sākumā, pārliecinoši nostiprinājās salīdzinošajā valodniecībā. Valodnieciskā aspektā šis termins tātad skāra Baltijas provinču latvisko daļu, bet vēl lielākā mērā Lietuvu, lietuviešu tautu, tādēļ arī ar laiku termini Baltija, baltu tautas, zinātne par baltu valodniecību – baltistika – tika ekstrapolēti arī uz Lietuvu. Taču tas notika vēlāk, 20.gadsimtā.
1859.gadā krievu birokrātija pirmoreiz oficiāli nosaukumā lietoja (domēņu valdes apzīmējumā) terminu “прибалтийский”, aizstājot ar to rusifikācijas apstākļos terminu “остзейский”.
Zīmīgā kārtā termins “Baltija” parādījās tieši tai laikmetā, kad notika igauņu un latviešu “nacionālā atmoda”, šo zemniecisko pamattautu atbrīvošanās no vācu kulturālās aizbildnības, kad tās centās veidot dzīvi kā patstāvīgas tautas Krievijas impērijas paspārnē, emancipēties no vāciešiem. Jaunlatviešu un igauņu emancipēto inteliģentu centienus pirmā apkaroja Baltijas vācu virsotne – nesaudzīgi, gan ar ironiju, gan ar represijām. Šajā laikā vērojamas latviešu un igauņu inteliģentu pirmās solidaritātes izpausmes (arī Tērbatas universitātē). Jēdzienu “Baltija” akceptēja arī latvieši un igauņi (kopš 1868.gadā lielākā latviešu avīze saucās “Baltijas Vēstnesis”).
Termins “Latvija”, ko mēģināja ieviest nacionālromantiskie dzejnieki (Auseklis), nebija pieņemams ne krievu birokrātijai, ne Baltijas vācu virsotnei, labākajā gadījumā vārdu “Latvija” drīkstēja lietot kā poētismu. 1873.gadā Baumaņu Kārlis pirmajiem Vispārējiem latviešu dziesmu svētkiem sacerēja tagadējo Latvijas valsts himnu – “Dievs, svētī Latviju”, bet to drīkstēja izpildīt ar vārdiem: “Dievs, svētī Baltiju”, jo šis termins likās varas iestādēm pieņemamāks, politiski neitrālāks; tas bija reģionāli, bet ne nacionāli iekrāsots. Arī latviešu nacionālā eposa autors Andrejs Pumpurs savā “Lāčplēsī” lieto Baltiju kā kopjēdzienu (1888). Bez “Baltijas Vēstneša”, Baltijas lauksaimniecības izstādēm u.tml. figurēja pat Baltijas latviešu sociāldemokrātiskā organizācija – līdz pat 1905.gada revolūcijai. Lietuvā nacionālā atmoda aizkavējās sakarā ar 1863.gada poļu sacelšanos un latīņu drukas aizliegumu lietuviešu rakstiem, ko atcēla tikai 1904.gadā Pēc 1905.gada revolūcijas cara impērijā notika zināma liberalizācija, manāmi pavirzījās arī triju Baltijas pamattautu kulturāli nacionālā emancipācija, līdz ar nacionālās kultūras pacelšanos eiropeisko standartu līmenī. Terminu “Baltija” vietējās tautas turpināja lietot labākajā gadījumā kā terminus technicus, tas neizraisīja nekādu emocionāli patriotisku pacēlumu. Priekšplānā izvirzījās individualitātes – “Latvija”, “Lietuva”, “Igaunija”. Turpretī Baltija vairāk asociējās ar nīstajiem Baltijas baroniem un to organizācijām, t.i., pamattautām visai svešu, pat naidīgu lietu.
Īpaši negatīvu nokrāsu vārds “Baltija” guva Pirmā pasaules kara gados, kad Vilhelms II un panģermāniskās aprindas, tāpat Baltijas vācu muižniecība aktīvi virzīja projektus izveidot latviešu un igauņu zemēs Baltijas hercogvalsti, Vācijas hegemonijā (kuru 1918.gada 5.–9. novembrī, pāris dienas pirms Vācijas impērijas sabrukuma pat formāli tika mēģināts izveidot). Vācu hegemoniju Baltijas telpā izcēla arī tādi ģermāņu idejas aizstāvji no zinātnieku vidus kā Svens Hedins, Vilhelms Ostvalds. Baltijas vācu landesvērs ar Rīdigera fon der Golca vācu karaspēku padzina boļševikus no Rīgas, taču tika satriekts Cēsu kaujās 1919.gada 22.jūnijā. Igaunijas un Latvijas brīvvalstis Baltijas vāciešiem neteica paldies par palīdzību neatkarības aizstāvēšanā pret lieliniekiem. Baltijas vācu vadošā loma reģiona vēsturē bija izspēlēta.

Turpinājums sekos