
Modernizēta tautasdziesma
1937.gada rudenī skolotāja Marija Fjodoroviča mani kopā ar citiem
pirmās klases bērniem nosēdināja klavieru priekšā un iemācīja dažas
tautasdziesmas. Starp tām bija arī “Nu ardievu, Vidzemīte!”. Pieci pantiņi, kas no
pirmās dziedāšanas stundas iekapsulējušies atmiņā. Šī dziesmiņa man bijusi
līdzās gan vidusskolā, gan maršējot Novgorodas pulka skolas radistu rotā, kur
gandrīz visi bijām latvieši, gan studentu saiešanās, gan vēlāk, līgojot Sēlijas
pusē.
Rakstu šīs tautasdziesmas otrā pantiņa dēļ, kas sākas: “Lai aug pūri, lai aug
mieži, kur gāj’ cauri drasēdams...” Tagad mūsdienu paaudzei svešāks liekas
“pūru” vārds. Man ne, jo 30.gados mūsu pusē veci ļaudis tā sauca kviešus. Kā
latviskas cilmes vārds tas atzīmēts Mīlenbaha–Endzelīna vārdnīcas 3.sējuma
449.lappusē ar piemēru “saimniekam izauga raženi pūri”. Pat 1987.gadā izdotajā
“Latviešu literārās valodas vārdnīcas” 6.2 sējumā šis vārds atzīts. Tādēļ
biju ļoti pārsteigts, šā gada Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētku
noslēguma koncerta programmā izlasot:
“Lai aug purvi, lai aug meži.
Kur gāj’ cauri drasēdams...”
Jā, tāda ir realitāte, ka Latvijā gandrīz miljons hektāru, kur kādreiz auga pūri un mieži, pārpurvojas un aizaug ar krūmiem, radot knišļu un kūlas ugunsgrēku briesmas. Bet vai tādēļ jāmodernizē sena tautasdziesma?
Jānis Britāns