Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Piekrītu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Kultūras nami kā pretmets komerckultūrai. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 12.07.2005., Nr. 108 https://www.vestnesis.lv/ta/id/112357

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Modernizēta tautasdziesma

Vēl šajā numurā

12.07.2005., Nr. 108

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

Kultūras nami kā pretmets komerckultūrai

Lai valsts kultūrpolitiku neveidotu haotisku un fragmentāru, “Latvijas kultūrkartēšanas” projektā viena gada laikā paredzēts apzināt kultūras un tautas namu reālo stāvokli. Pēc tam pašvaldībām sniegs rekomendācijas un Kultūras ministrija (KM) lems par valsts investīciju nepieciešamību un to, kuras iestādes būtu jāslēdz. “LV” uz sarunu aicināja Daci Jurku, Tautas mākslas centra (TMC) kultūras un tautas namu atbildīgo speciālisti (kopš 2004.gada 2.februāra) un Daci Neiburgu, KM valsts sekretāra vietnieci, kuras kopīgiem spēkiem izstrādājušas ministrijas stratēģiju šajā jomā.

KULTURA.PNG (109856 bytes)
Ogres kultūras nams
Foto: Normunds Mežiņš, A.F.I.

Bez akreditācijas neizdzīvot

Trijos gados būtu jāpabeidz kultūras namu un tautas namu akreditācijas process, nošķirot saieta namus un nosaucot lietas īstajos vārdos. Šobrīd daudzās iestādēs nav darbinieku amatu aprakstu, iestāžu gada plānu, budžeti tiek sastādīti nemākulīgi. “Vietējās pašvaldības akreditācijā vairāk saskata draudus, nevis labumu un jau izrādījušas zināmu pretestību,” pastāstīja D.Jurka. “Nereti pagastveči pieprasa kvalitatīvu un interesantu kultūras pasākumu noorganizēt par 100 latiem, kas ir absurds. Kultūras namiem daudzviet nav atsevišķas juridiskas personas statuss un skaidri definēta gada budžeta. Savukārt, lai startētu Eiropas Savienības projektos, kultūras namiem nav līdzfinansējuma un pretendentu atlases kritēriji ir noteikti pārāk augsti. Tāpēc daudzi kolēģi – kultūras un tautas namu vadītāji neuzdrošinās veidot jaunrades pulciņus, dibināt mākslinieciskās pašdarbības kolektīvus apstākļos, kad kājas ķeras skatuves dēļos un griesti drūp uz galvas.”
Tāpat kultūras namu vadītāji, atbilstoši LR darba likumdošanai, nevar samaksāt saviem darbiniekiem par virsstundām vai piešķirt brīvdienas dubultā, kaut gan darba laiks ir nenormēts un algas ļoti pieticīgas. Atsevišķiem pašdarbības (amatierteātru vai tautas deju) kolektīvu vadītājiem nabadzīgākās pašvaldības noteikušas atalgojumu tikai 20, 30, 60 vai 80 latu mēnesī, tāpēc Kultūras ministrijai steidzami vajadzētu izstrādāt algu palielināšanas skalu, kam būtu rekomendējošs raksturs.
D.Jurka atzīst, ka “par kultūras darbiniekiem ar misijas apziņu ir jāpiedzimst, lai pietiktu dūšas nepārtraukti pašizglītoties, veiksmīgi risināt konfliktsituācijas, nenoraidot visu jauno un nezināmo”. Daudzi pašvaldību vadītāji kultūras iestāžu vadītājus ieceļ draudzības vai lokālās politikas apsvērumu vadīti, neorganizējot uz šiem amatiem atklātus un objektīvus konkursus. Kultūras jomā strādājošo neadekvāti zemais, profesionālajai kvalifikācijai neatbilstošais atalgojums un neskaidrība par karjeras perspektīvām sekmē labāko speciālistu aizplūšanu no nozares.

Kultūras nami kā bastions

“Kultūras namiem būtu jātop par pretmetu masu kultūrai un komerckultūrai, par latviešu tautas nemateriālā kultūras mantojuma saglabāšanas, analīzes un popularizēšanas vietām. Diemžēl daudz ko uztveram kā pašsaprotamu un kā neaizsargājamu kultūras vērtību, kamēr tā pēkšņi izgaist. Dzīvojam laikmetā, kad unificētās patērētāju kultūras iespaidā nozīmīgas lietas izzūd, bet jaunieši neapzinās savu latvisko identitāti un pieslejas tam, par ko jūsmo visa pasaule,” situāciju skarbi kritizē D.Neiburga.
Eksperti ir izpētījuši, ka kultūras nami vairs nav privileģētās pozīcijās, tiem ir par varītēm jāsacenšas ar visu atpūtas un brīvā laika pavadīšanas industriju – naktsklubiem, krogiem, sporta centriem u.t.jpr.

Negatīvā un pozitīvā pieredze

Dace Neiburga visas Latvijas pašvaldības iedala divās lielās grupās: vienā ir pašvaldību vadītāji un speciālisti, kuri augstu vērtē kultūras lomu pašvaldības dzīvē, kvalitatīvas dzīves telpas uzturēšanā un intelektuālās sabiedrības daļas piesaistīšanā, kā arī izprot kultūras resursu (muižu, svētvietu, teiku, dižkoku) saglabāšanu saistībā ar tūrisma un amatniecības attīstību, kas vēlāk nestu stabilus ienākumus. Piemēram, Madonu var dēvēt par “kultūras lielpilsētu”, jo tā ņem aizdevumus, lai atjaunotu kultūras namus un muzejus, celtu jaunu bibliotēku. Struktūras kvalitatīvā stāvokļa nozīmi kultūras procesā pierāda Jelgavas kultūras nams, jo pēc tā rekonstrukcijas apmeklētāju skaits palielinājies piecas reizes. Uz turieni brauc uzstāties profesionāli mūziķi, un jelgavnieki vairs netur skapī savas goda drānas. Jau 2002.gada 1.februārī tika izveidota Jelgavas pilsētas pašvaldības aģentūra “Kultūra”, kas pilda Jelgavas kultūras namu (Centrālais kultūra nams un kultūras nams “Rota”) un Kultūras centra funkcijas. 2003.gadā uz Jelgavas pašvaldības finansējumu pretendēja 29 kolektīvi, kas visi saņēma pašvaldības dotāciju: 7 kori, 12 deju kolektīvi, 3 teātri, 2 tautas lietišķās mākslas studijas, gleznošanas studija, koklētāju ansamblis, vokālais ansamblis, folkloras kopa un pūtēju orķestris. 2002.gadā Iecavas pašvaldība sagatavoja valsts investīciju projektu Iecavas kultūras nama grīdas klājumam un arī saņēma atbalstu. 2004.gadā Brunavas pašvaldība izstrādāja investīciju projektu 2005.–2008.gadam Grenctāles kultūras nama jumta un fasādes remontam (renovācijai) un tika saņemts daļējs finansējums.
Uz otro grupu attiecināmas pašvaldības, kas pieradušas: gan jau kāds visu nokārtos viņu vietā, tāpēc savās problēmās vaino valsti. “Ir jāizvērtē, kuros kultūras un tautas namos ir nākotnes potenciāls, kur ar mazu naudu var sasniegt milzu efektu, un kuros nekad nebūs iespējams pilnīgi noslogot visas telpas,” secina D.Neiburga.
KM vadība uzskata, ka kultūras un tautas nami nedrīkst iet pa vieglāko ceļu, pārtopot par spēļu zālēm, diskozālēm, bāriem, lietoto apģērbu noliktavām un veikaliem, kas neatgriezeniski iedragātu to reputāciju un atstumtu inteliģentos apmeklētājus.
Kultūras un tautas namu izdzīvošana slēpjas iespējā kļūt par kultūras dzīves centru, kur pensionāriem, politiski represētajiem, invalīdiem, daudzbērnu ģimenēm u.c. interešu grupām tiktu nodrošināta saviesīgā dzīve, tādējādi saliedējot vietējo sabiedrību. D.Neiburga pauda pārliecību, ka “mērķis – nodrošināt minimālo kultūras pakalpojumu grozu visās pašvaldībās ir sasniedzams”.
Savukārt D.Jurka, Kultūras darbinieku biedrības pārstāve, divreiz gadā organizējot tikšanās ar kolēģiem novados un reizi divos gados rīkojot lielās konferences “pleca sajūtai”. D.Jurka norādīja, ka joprojām nav strikti iezīmēta valsts un vietējo pašvaldību pārraudzība pār kultūras un tautas namiem, daudzviet tie ir atstāti savā vaļā. “Mūsuprāt, nevienu kultūras vai tautas nams nebūtu jāver ciet, katram jāatrod sava seja un pielietojums saskaņā ar vietējo iedzīvotāju vēlmēm. Kultūras nama stāvoklis ir daļa no vietējās pašvaldības tēla.”

Prioritārais uzdevums – celt izglītības līmeni

Saskaņā ar sabiedriskajai apspriešanai nodotajām KM “Kultūrpolitikas vadlīnijām” kā nākamo soli pēc nacionālās programmas “Kultūra” (2000.–2010.g.) izstrādes, secināts, ka administratīvi teritoriālās un reģionālās reformas kavēšanās apgrūtina reģionālās kultūrpolitikas izstrādi un īstenošanu, īpaši kultūras decentralizācijas principa ievērošanu. Mazinās kultūras un kultūrizglītības pieejamība mazāk nodrošinātajiem sabiedrības slāņiem, arī pensionāri ir spiesti no kultūras baudīšanas atteikties materiālu apsvērumu dēļ. Novārtā atstāta bērnu un jauniešu kultūrpolitika, tai trūkst auglīgas sasaistes ar mūžizglītības politiku. Kultūra noteikti varētu sekmēt pieaugušo pārkvalificēšanu mūža izglītības aspektā, noārdot sienu starp formālo un neformālo izglītību un palīdzot visās profesijās noderīgo radošo spēju izkopšanu, amatniecības iemaņu apgūšanu kultūras un tautas namu kursos. To varētu atbalstīt gan Nodarbinātības valsts dienests, gan amatnieku biedrības, spriež D.Neiburga.
Pēc D.Jurkas teiktā, no aptuveni 2000 kultūras un tautas namos nodarbinātajiem speciālistiem tikai 900 ir ieguvuši augstāko izglītību kādā specialitātē, bet izglītība kultūras menedžmentā un mārketingā ir vien pārdesmit cilvēkiem. Nesen Tautas mākslas centram piešķirts akreditētas tālākizglītības iestādes statuss, pēc programmas licencēšanas tam būs tiesības izsniegt oficiālas apliecības kvalifikācijas celšanas kursu beidzējiem. TMC ir atvērtas filiāles Bauskā, Liepājā, Valkā un Jēkabpilī, turklāt Rīgas lektoru darbu apmaksā Kultūrkapitāla fonds. Kursi ilgst 160 stundas jeb 2,5 gadus.
Kultūras ministrija sadarbībā ar Izglītības ministriju vēlas nevis izglītot vienkārši gudrus un inteliģentus kultūras darbiniekus, bet gan elastīgus, plaša profila speciālistus, kas būtu konkurētspējīgi Eiropas Savienības darba tirgū. Tāpēc būtu jānojauc esošās robežas starp augstskolu programmām, kas ļautu studentiem brīvi komplektēt savu izglītību no dažādiem priekšmetiem. Pirmās progresīvās iestrādnes ar kultūras menedžmenta programmām ir Daugavpils universitātē, Latvijas Kultūras akadēmijā, Baltijas Krievu institūtā un Latvijas Kultūras koledžā, kur pieejamas arī nepilna laika studijas, turpretī Liepājas Pedagoģijas akadēmija pati nav spējusi radīt profesionālu programmu kultūras darbiniekiem un atteikusies no TMC piedāvātās līdzdalības.

Arvīds Deģis

Uzziņai:

Pēc KM speciālistes Daces Grigorjevas sniegtajām ziņām, Latvijā pavisam uzskaitīti 553 (vai 554) kultūras nami, tautas nami, kultūras centri un pašvaldības aģentūras, no tiem Kurzemes novadā – 97, Vidzemē – 125, Latgalē – 142, Zemgalē – 85, Pierīgā – 106. Vidēji katrā pagastā ir viens kultūras nams. Tajos pagastos (Jelgavas rajona Svētes pagasts, Liepājas rajona Kazdangas pagasts u.c.), kur vispār nav kultūras namu vai tautas namu, kultūras procesu nodrošināšanai sadarbība notiek ar pagasta skolām, izmantojot to telpas. Kultūras un tautas namos ir morāli un fiziski novecojusi materiāltehniskā bāze un infrastruktūra, proti, vairāk nekā 40 procentos šo kultūras iestāžu nav datoru (ap 35% iestāžu ir tikai viens dators), ap 60 procentos nav pat faksa aparātu. Interneta pieslēgums ir tikai nedaudz virs 30 procentiem no visiem kultūras un tautas namiem. Informāciju tehnoloģijas jomā kultūras un tautas namos ir katastrofāls stāvoklis. No 554 kultūras un tautas namiem remontdarbi veikti 110 iestādēm. Vislabākā situācija ir Rīgas rajonā (no 24 kultūras namiem remontdarbi veikti 18) un Balvu rajonā (no 18 kultūras namiem remontdarbi veikti 7), slikta situācija ir Ludzas rajonā (no 22 kultūras namiem remontdarbi bijuši tikai 2), Valkas rajonā (no 22 remonts veikts tikai vienā). Konstatēts, ka rekonstrukcija veikta republikas nozīmes pilsētu kultūras namos (Liepāja, Ventspils, Valmiera, Jelgava) un bagātāko pagastu kultūras namos.

 

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!