Kas strādāja

Abi rajoni bija mazi, bet jaunizveidoto kolhozu – daudz. Neretas rajona teritorijā 1952.gada vasarā bija 15 ciema padomes, 24 kolhozi, 1 padomju saimniecība (sovhozs). Aknīstes rajonā – 19 ciema padomes un 23 kolhozi. Tika savākti dati par gandrīz visu šo kolhozu platību, kolhozos apvienoto ģimeņu skaitu, taču diemžēl ne par kolhozu teritorijā dzīvojošo cilvēku kopskaitu un sētu skaitu.
Darbspējīgo kolhoznieku skaits svārstījās vidēji no 80 līdz 150, taču bija kolhoziņi arī ar aptuveni 50 un vēl mazāku darbspējīgo kolhoznieku skaitu. Uzkrītošs bija darbspējīgu vīriešu trūkums, nereti smago darbu galvenās darītājas bija sievietes, daudz izmantots arī gados veco cilvēku un pusaudžu darbs. Piemēram, Gricgales kolhozā “Nākotnes ceļš’’ darbspējīgu kolhoznieku esot ļoti maz. Visām vecajām māmiņām iedalot katrai pa pushektāram cukurbiešu ravēšanai. Viņas to nevarot noravēt. Pagājušā gadā esot lielu biešu lauka gabalu arī nopļāvuši ar izkapti. Slikti esot tas, ka bieži mainoties kolhozu priekšsēdētāji, neesot īsta saimnieka. Vēlāk ekspedīcijas dalībnieces sastapušas cukurbietes ravējam arī 90 gadus veco Līzi, kurai neviens (arī pati) nezinājis uzvārdu. Viņa vēl diezgan labi redzot un dzirdot, tikai esot grūtības ar ravēšanu, jo nevarot notupēt uz ceļgaliem.

Cik nopelnīja

Kolhozu kantoros tika pierakstītas ziņas par iepriekšējā, 1951.gada kolhoznieku izpeļņu. Te paveras raiba aina, jo samaksas atšķirības bija ļoti ievērojamas. Piemēram, salīdzinoši spēcīgajā kolhozā “Oktobra 30 gadi’’ par vienu izstrādes dienu kolhoznieks saņēma 2,5 kg graudu un 1,51 rbļ. naudā, bet kolhozā “Visdarbi’’ kolhoznieki nav saņēmuši neko un vēl palikuši valstij parādā. Šie abi kolhozi atradās bijušā Neretas pagasta teritorijā.
Bet cik nodrošināta bija kolhoznieku ģimene salīdzinoši turīgajos kolhozos? Lai rādītu kolhoznieku dzīves kvalitātes izaugsmi salīdzinājumā ar agrāko “kapitālisma un buržuāzijas kundzības” laiku, vienai no ekspedīcijas dalībniecēm pēc rūpīgas izvēles bija jāfiksē vairāku ģimeņu gada budžeti. Ar nožēlu viņai bija jāatzīst, ka sadarboties pētījuma veikšanai piekritusi tikai viena, nebūt ne tā raksturīgākā vietējo kolhoznieku ģimene. Pārējās izvēlētās ģimenes atteikušās, jo kolhoznieki “nesaprotamu iemeslu dēļ’’ no etnogrāfiem baidījušies, domājot, ka tiek vāktas ziņas, it kā lai apliktu ar jauniem nodokļiem vai atklātu kādus lauksaimniecības arteļa noteikumu pārkāpumus. Uz ceļa nejauši sastaptie vietējie jaunekļi kā pa jokam izteikušies: “Ak tad jūs esat tie, kas te ložņā pa dvēseļu pažobelēm, tā vien raugieties, ka jums neiziet slikti!’’
Auzenbergu ģimene no kolhoza “Oktobra 30 gadi”, kas piekritusi sniegt ziņas par visiem saviem gada ienākumiem un izdevumiem, uz vispārējā trūcīgā dzīves līmeņa fona bijusi salīdzinoši labi situēta – ģimenē bija trīs darbspējīgi pelnītāji, lielāka piemājas zemes platība (1,2 ha parasto 0,6 ha vietā) nekā kolhoznieku lielākajai daļai un vairāk mājlopu. Taču pat šīs ģimenes budžets skaidri parādīja – par kopā nopelnītajām 1125 izstrādes dienām nopelnītie naturālie (2812,5 kg graudu – kvieši un rudzi) un naudas ienākumi (1698 rbļ. 75 kapeikas) nesedza obligātos nodokļu un valsts aizņēmuma obligāciju maksājumus naudā un nenodrošināja ģimenes iztiku. Vienīgais glābiņš bija piemājas saimniecība (ko vietējie saukuši tikai par “sotaku’’ vai “sotku’’ neatkarīgi no zemes platības) un Neretas tirgus, kur reizi nedēļā pārdeva sviestu un biezpienu, dažreiz arī kartupeļus. Pārtikai, izņemot sāli un surogātkafiju, naudu tērēt nevarēja atļauties. Šīs ģimenes budžets dod arī netiešu priekšstatu par to kolhoznieku ģimenes apstākļiem, kuru kolhozs bija nabadzīgāks un par izstrādes dienām maksāja mazāk vai nemaksāja nemaz vai – ja ģimenē bija viens pelnītājs.

Kāds bija etniskais sastāvs

Vēl viena tēma, kam nopietnu uzmanību sāka pievērst jau 50.gadu sākumā, bija tā sauktās latviešu sociālistiskās nācijas konsolidēšanās process. Tāpēc Neretas rajonā ekspedīcijas dalībniece Gunta Kalniņa personīgi apmeklējusi abu rajonu kolhozu lielāko daļu un pierakstījusi ziņas par abu pierobežas rajonu kolhozu etnisko sastāvu, pievienojot īsas ziņas par aptuvenu laikposmu, kad konkrētajos apvidos ienākušas cittautiešu ģimenes. Laika trūkuma dēļ ziņas ievāktas tikai kolhozu kantoros no rēķinvežiem un kolhozu priekšsēdētājiem, kas pārsvarā paši bija neseni ienācēji un ar apšaubāmu kompetenci. Taču gadījies, ka “pat cilvēki, kuri labi pazina vietējos iedzīvotājus, nevarēja noteikt kāda kolhoznieka tautību’’.
Kaut neprecīzas, šīs ziņas ir vērtīgas, jo parāda divu Sēlijas pierobežas rajonu etniskās situācijas ainu pēc iedzīvotāju zaudējumiem Otrajā pasaules kara rezultātā, vēlāk sekojošām deportācijām un pēckara gadu nosacīti brīvprātīgajām iedzīvotāju migrācijām – kad laucinieki pārcēlās uz pilsētām un mainīja dzīves vietu, lai izvairītos no iespējamām represijām un stāšanās kolhozos.
Pēc 1952.gada ekspedīcijas ziņām, latviešu ģimeņu skaits Neretas rajona kolhozos svārstījās no 94% līdz 49%, Aknīstes rajona kolhozos – no 98% līdz 56%. Tātad gandrīz visos abu rajonu kolhozos pārsvarā dzīvoja latvieši, taču nav skaidrs, cik liels bija jaunienācēju latviešu procents no citiem Latvijas reģioniem. Lietuvieši bija otra lielākā etniskā grupa pēc latviešiem. Visvairāk lietuviešu ģimeņu tolaik dzīvoja bijušā Neretas pagasta Ždanova vārdā nosauktajā kolhozā (32 ģimenes no 100); bijušajā Rites pagastā (Staļina vārdā nosauktajā kolhozā), bijušā Aknīstes pagasta daļā, ko tikai 20.gadu sākumā pievienoja Latvijas Republikai un kur vienmēr dzīvoja daudz lietuviešu, bijušajā Gārsenes pagastā (kolhozi “Padomju Latvija”, “Sarkanā zvaigzne”) un bijušā Prodes pagasta rietumdaļā.
Poļu skaits kolhozos bija visai neliels – caurmērā viena līdz trīs ģimenes. Lietuvieši un poļi esot iebraukuši gan kā laukstrādnieki Latvijas laikā, gan pēc Otrā pasaules kara. Saņemot no padomju varas zemi, viņi palikuši uz pastāvīgu dzīvi Latvijā un protot divas valodas – dzimto valodu un latviešu valodu. Lietuvieši vietējos kolhozos ierodoties līdz pat pēdējam laikam, jo viņi gribot strādāt ekonomiski stiprākos kolhozos. Atzīmēta arī ilgstoši dzīvojošo lietuviešu pārlatviskošanās. Krievi pārsvarā ienākuši Otrā pasaules kara gados kā vācu okupācijas varas pārvietotie iedzīvotāji un arī pēckara gados. Lielāks krievu ģimeņu skaits dzīvoja bijušajā Neretas pagastā – kolhozā “Staļina piecgade” 25 ģimenes un bijušā Rites pagasta Staļina vārdā nosauktajā kolhozā – 19, no tām 6 ģimenes te dzīvojušas vienkopus cita citai kaimiņos jau no cara laikiem kā izsūtītie. Kolhozos bija visai neievērojams krievu ģimeņu īpatsvars, bet sovhoza “Druva’’ centrā Ritē, kur dzīvoja 94 krievu ģimenes, tas sasniedza 61 procentu. Nekur neesot novērotas pat mazākās nacionālo nesaskaņu pazīmes. Abos rajonos tika konstatēts samērā mazs etniski jaukto laulību skaits. Taču interesanti bijis vērot, ka valoda jau esot jaukta, latviski runājošie bieži iespraužot krievu izteicienus.
1952. gada ekspedīcijas dalībnieku pierakstos, kaut arī caur oficiālām frāzēm, atrodamas daudzas tiešas un tikai nojaušamas norādes, kas raksturo tikai nesen kolhoznieka statusā nokļuvušo lauku iedzīvotāju ikdienas dzīvi un vismaz kolhoznieku daļas attieksmi pret jauno saimniekošanu.
Jānis Niedre savās piezīmēs rakstīja: “Liekas, te vēl dzīvo agrāko lauku viensētu gausums. Visur raksturīgs viens: neizsakāmi zemais masu politiskais darbs. Sakarā ar to – kolhozniekos vēl dzīvo apziņa, ka “kolhoza īpašums – tas nav mans īpašums’’. Saka: “Kolhoza govīm atļauj visu ko, bet manai ne’’. (..) Kapitālistiskais mantojums te vēl dziļi guļ asinīs.”