IV.

Jautājums. Kādas tendences raksturīgas ilgtermiņa kredītu procentu likmei Latvijā?

Atbilde. Šai vidēji svērtajai procentu likmei svārstību režīmā ir tendence pieaugt. 2002.gadā tā bija 8,5%, 2003.gadā – 7,5%, 2004.gadā – 9,2%. Iespējams, ka 2005.gadā tā sasniegs 10–11%. Tas atbilst ES dalībvalstu ilgtermiņa kredītu procentu vidējam līmenim un, domājams, turpmāk iekļausies Māstrihtas kritērijos.

Jautājums. Vai Latvija iekļausies EMU iestāšanās ceturtajā kritērijā?

Atbilde. Par lata devalvāciju nevar būt runas. No 2005.gada 1.janvāra lats ir piesaistīts eirai pēc tā tirgus kursa, kas latam bija pret eiru 2004.gada 30.decembrī. Turpmāk lata kurss pret eiru var maksimāli svārstīties ± 1% robežās, tātad ievērojami mazākā mērā, nekā to paredz Māstrihtas kritēriji. Lata kursu pret citām valūtām Latvijas Banka kopš 2005.gada janvāra nosaka pēc lata piesaistes kursa pret eiru un pasaules valūtu tirgus kursiem attiecīgajā laika sprīdī.
Latvijai ārējos darījumos visai nozīmīgs ir ASV dolāra kurss pret eiru, kas savukārt regulē lata apmaiņas kursu pret ASV dolāru. Kā liecina pēdējo gadu pieredze, lata kurss pret ASV dolāru svārstās konkrētajā dienā pret iepriekšējo dienu ± 1% ietvaros. Gada laikā šīs kursa svārstības vairākkārt var pārsniegt ceturtajā kritērijā minēto iegrožojumu ± 2,25% EMU iestāšanās nosacījums acīm redzami saistās ar valūtas dienas kursa “peldēšanu”. Latvijā šai ziņā problēmu nebūs.

Jautājums. Vai inflācijas prognoze tuvākajiem gadiem ļaus Latvijai ievērot Māstrihtas attiecīgo kritēriju?

Atbilde. Patēriņa cenu kāpumu jomā iekļauties EMU uzņemšanas nosacījumā Latvijai būs sarežģīti. Vispirms noskaidrosim viszemāko patēriņa cenu gada pieaugumu trijās ES dalībvalstīs. Mūsu rīcībā ir informācija par 2004.gada decembri, kas ir tuvu vidējam rādītājam Somijā – 0,1%, Zviedrijā – 8,9%, Dānijā – 1,0%, vidēji – 0,67%. Līdz ar to caurlaide uz EMU līdzinātos 2,22% (0,67% + 1,55%).Bet tā ir pagātne. Pieņemsim, ka pēc pāris gadiem, kad Latvijai iesniegt uzņemšanas pieteikumu Eiropas Monetārajā savienībā pieļaujamais patēriņa cenu kāpums līdzināsies 2,50%. Šāds inflācijas līmenis ir jāsasniedz līdz 2007.gada 1.janvārim, jo tāds ir mērķdatums, ko Latvijas Banka kopā ar valdību noteikusi nodrošināt eiras ieviešanai obligāto kritēriju izpildi. 2004.gadā patēriņa cenu indekss Latvijā bija viens no augstākajiem visā Eiropas Savienībā – 6,2%. Prognoze 2005.gadam svārstās starp 5,5 un 4,3%. Tātad 2006.gadā patēriņa cenu pieaugums jāsamazina par 3,0–2,2 procentu punktiem. Teorētiski sasniegt tādu rezultātu ar mērķtiecīgu fiskālo un monetāro politiku ir iespējams. Lietuvā 2004.gada augustā patēriņa cenu izaugsme pret iepriekšējā gada atbilstošo mēnesi līdzinājās 2,2%, 2005.gada janvārī – gan 2,9%. Praktiski panākt gada laikā minēto patēriņa cenu pazeminājumu būs visai grūts uzdevums. Krietni jāpiepūlas, jāatsakās no neiejaukšanās politikas cenu veidošanās jomā; ļoti negribētos, lai inflācija būtu tas cinis, kas gāž lielu vezumu – Latvijas iestāšanos EMU un lata nomaiņu ar eiru.

Jautājums. Kāpēc nepieciešami tik stingri kritēriji, lai pievienotos eiras zonai?

Atbilde. Eiropas sabiedrība kā monetāra ūnija spēs sekmīgi darboties vienīgi tad, ja valstis, kas iestājušās šajā ūnijā, veidos arī stabilitātes kopienu. Ir jāpanāk, lai eira gan eiras zonā, gan pasaules tirgū būtu stabila valūta, kas bauda vispārējo uzticību. Patiešām stabila eira prasa cenu stabilitāti, zemu ikgada patēriņa cenu pieaugumu. Māstrihtas kritēriji, dēvēti arī par konverģences kritērijiem, ir nevis formāla prasība, uzņemot valstis EMU, bet gan nosacījums, lai ilglaicīgi stabila valūta funkcionētu patiesi stabilā Eiropā. Katrs no kritērijiem pilda noteiktu stabilitātes nodrošināšanas funkcija. Visi kritēriji ir līdzvērtīgi, bet no Monetārās savienības mērķu viedokļa var izdalīt galvenos kritērijus. Tie ir trīs monetāri kritēriji, kuru ievērošana ir monetārās stabilitātes drošais balsts. Visupirms jāmin inflācijas kritērijs ar tiešu uzdevumu nodrošināt patēriņa cenu zemu pieaugumu. Šis kritērijs ir tieši saistīts ar ECB pienākumu īstenot tādu eiras naudas zīmju emisiju, kas visā eiras zonā, katrā tās valstī nepieļautu pieprasījuma inflāciju ar tās postošām sekām. Nākamais monetārais kritērijs ir ilgtermiņa kredītu procentu likme kā EMU un ECB procentu politikas kodols. Šis kritērijs gan iegrožo inflāciju, gan darbojas kā IKP pieauguma regulators, tātad sekmē monetāro un saimniecisko stabilitāti. Pēdējais monetārais kritērijs ir valūtas maiņas kursa kritērijs. Stabils eiras maiņas kurss nodrošina Eiropas Savienības stabilitāti ārējā tirgū, tai skaitā eksporta un importa operācijās, piesaistot ārējās investīcijas, un pastarpināti iedarbojas uz stabilitāti, arī cenu izmaiņu līmeni iekšējā tirgū. Šie trīs monetārie kritēriji savas nozīmes dēļ tiek raksturoti kā “karaliski” kritēriji.
Konverģences kritēriju otrajā grupā tiek ieskaitīti divi fiskālie kritēriji – budžeta fiskālā deficīta apmēri pret iekšzemes kopproduktu un situācija iekšējā un ārējā parāda jomā. Šo kritēriju uzdevums ir nepieļaut, ka ECB pūles nodrošināt eiras un ekonomikas stabilitāti tiktu pārsvītrotas ar EMU dalībvalstu konkrēto finanšu politiku. Šie kritēriji eiras zonas locekļiem strikti jāievēro, ne tikai iestājoties Eiropas Monetārajā savienībā, bet arī turpmākajos saimnieciskās attīstības gados. Sakarā ar to, ka Vācija un Francija pārkāpusi un arī 2005.gadā pārkāps budžeta fiskālā deficīta atļauto samēru pret IKP, ES vadošajās institūcijās rit asa diskusija par atkāpju pieļaujamību no šā kritērija prasībām. Secinājums viens: konverģences kritēriji ir absolūti nepieciešamas katras EMU dalībvalsts tautsaimniecības un eiras stabilitātes nodrošināšanas sviras.

LU Dr.h.c., Latvijas valsts emeritētais zinātnieks