29.jūnijs. Ļoti, ļoti gaidīju svētkus. Žēl, ka varējām atbraukt tikai uz četrām dienām. Nakšņojam Mežaparkā, 29.vidusskolā. Vēlu vakarā visi kopā pastaigājāmies. Trolejbusu nevarējām sagaidīt. Gājām kājām, bet apmaldījāmies, nevarējām skolu atrast. Piebrauca policijas mašīna un piedāvāja mūs aizvest, bet viens mūsu vismazākais zēns sāka raudāt un ne par kādu naudu nekāpa mašīnā. Viņš domāja, ka tie esot pārģērbušies bandīti.

1.jūlijs. Mēģinājumi. Aizgājām gulēt pustrijos naktī. Septiņos cēlāmies. Braucām uz Rīgu. Kad bijām kādu gabalu braukuši, atklājās, ka autobusā nav Ernesta. Griezām apkārt. Galveno lomu jau viņš nespēlē, bet tomēr vajadzīgs.
2.jūlijs. Rādām rīdziniekiem teātri “Kaķīša dzirnaviņas”. Pēcpusdienā iesim uz Zooloģisko dārzu.
3.jūlijs. Ejam gājienā. Tas ir kaut kas brīnišķīgs!

Līga Miķelsone, Mārupes vidusskola, 8. klase

29.jūnijs. Dienā turpinām kora kopmēģinājumus, bet vakarā ar autobusu no Jaunmārupes izbraucam uz ilgi gaidīto svētku atklāšanu. Visi priecīgi satraukti, autobuss skaisti izpušķots. Pirmo reizi redzu, ka uz 11. novembra krastmalu no malu malām plūst jaunu un dzīvespriecīgu cilvēku jūra. Simti, tūkstoši. Un arī es esmu viņu vidū, izjūtu šo vareno vienotību, ko var sniegt 35 tūkstoši dziedošu un līksmojošu jauniešu. Vienkārši kolosāli! Ne lietus, ne lielā burzma netraucēja mums izpriecāties, no sirds izdziedāties un iztrakoties. Salūts un izgaismotās laivas Daugavā bija ļoti, ļoti skaistas. Neaprakstāmas izjūtas!
30.jūnijs. Svētki atklāti! 6.30 no rīta braucam uz Mežaparku, lai lielajā estrādē sadziedātos milzīgajā kopkorī. Kaut esmu gulējusi tikai trīs stundas, esmu labā omā un formā. Laikam vakar saņemto emociju iespaidā. Gandrīz iesnaudos, jo apmēram divas stundas bija jāgaida pie estrādes, kamēr mūs sasēdināja pa vietām, jo esam ļoti daudz. Kad nu beidzot sākām dziedāt, biju pārsteigta, kā skanēja! Mums, meitenēm, īpaši labas izjūtas sagādāja sadziedāšanās ar Mārtiņu Freimani. Mēs pamatīgi iekarsām gan tiešā, gan pārnestā nozīmē, un līdz ar to bija ļoti jautri... Diena bija izdevusies – saulaina un lustīga.
1.jūlijs. Jāceļas pussešos. Šausmas, kā nāk miegs! Vai tas būtu nogurums? No astoņiem rītā līdz septiņiem vakarā, ar pusdienas pārtraukumu, mēģinājumi Mežaparkā. Bet diena pagāja vēl lustīgāk. Īpaši gavilējām un priecājāmies kopā ar apvienoto pūtēju orķestri, kas spēlēja pazīstamas melodijas, un mēs vareni dziedājām līdzi. Jo sevišķi labi padevās tās jautrās. Vai tad var stāvēt uz vietas? Gribas dejot un kustēties, un ja vēl foršas kustības priekšā demonstrē Agris Daņiļevičs!? Mūs nedaudz atvēsināja, neļaujot taisīt vilni, it kā no tā varot sabrukt estrāde. Bet tas jau nekas, jo noslēguma koncertā mazu vilnīti tik un tā uztaisīsim. Kas tad tie par dziesmu svētkiem bez viļņa? Sajūta šodien bija saviļņojoša... kas būs noslēguma koncertā?
2.jūlijs. No rīta mūsu uznāciens Doma laukumā ar ilgi un rūpīgi šūdinātajiem grieķu tērpiem un citiem šai tautai raksturīgiem darinājumiem. Doma laukums bija pārvērsts par lielu darbošanās vietu, jo spēlēja pūtēju orķestri, notika nelielas teātra izrādes, citi rādīja savu amata prasmi. Bet mums bija skriešus jāskrien uz autobusu, lai piedalītos noslēguma koncerta ģenerālmēģinājumā.
3.jūlijs. Agri jau esam krastmalā saposušies ilgi gaidītajam svētku gājienam. Tad sākās vairāk nekā stundu ilgā nīkšana karstajā saulē. Nesaprotu, kāpēc organizatori nevar aprēķināt katra novada dalībnieku iziešanas laiku nedaudz precīzākās laika vienībās, jo žēl bija skatīties, kā tika mocīti “sīkie” dejotāji? Šī iemesla dēļ pats gājiens šķita īss, kaut arī priecīgs. Aiz mums ejošais poļu pūtēju orķestris spēlēja speciāli mums veltītu skaņdarbu, un mēs atbildējām ar dziesmu.
Saule riet aiz Mežaparka priežu galotnēm. Mēs jau esam starta pozīcijās iziešanai uz lielās estrādes. Mēs esam piecpadsmit tūkstoši dziedātāju, bet tūkstošiem skatītāju piepilda lielo arēnu. Sākam! Ja mēģinājumos gāja šā un tā, tad šovakar visi dzied ar lielu iedvesmu. Man jo sevišķi patika Ulda Marhilēviča cikls “Gaismas atgriešanās”, ko dziedājām kopā ar Mārtiņu Freimani un Anci Krauzi, kā arī Jāņa Lūsēna cikla “Neatbildēts zvans” dziesma “Pavasaris”. Saviļņojoši brīži bija tautai pazīstamu dziesmu izpildījuma laikā, kad skatītāju tūkstoši mums dziedāja līdzi, zibinot fotoaparātus. Mūs iedvesmoja arī diriģenti, sevišķi Arvīds Platpers un Eduards Grāvītis, kuri ir jautri un asprātīgi. Viņi ir tādi kā mēs. Žēl, ka svētki bija tik īsi. Paldies skolotājai Sarmītei Šulcei, jo kopā ar viņu mēs varējām piedzīvot šos neaizmirstamos mirkļus.

	Foto: Imants Prēdelis