
Latvijas Valsts prezidente Vaira Vīķe–Freiberga sveic svētku dalībniekus un klausītājus Foto: Imants Prēdelis |
28.jūnijs. Ļoti gaidu svētkus. Mēģinām gan dejas, gan teātra uzvedumu.
29.jūnijs. Esmu mazliet saslimusi, tāpēc netieku uz krastmalu uz lielo
atklāšanas koncertu. Naktī atbrauc mūsējie un saka, ka neesot neko prātīgu
redzējuši aiz lielo cilvēku mugurām.
30.jūnijs. Man tie būs otrie skolēnu dziesmu svētki. Atceros skaistos brīžus
pirmajos, kad dejoju. Šogad jau sestais gads, kopš dejoju, bet ziemā sāku spēlēt
teātri.
1.jūlijs. Domāju, ka varēšu pastaigāt pa Rīgu, bet kas tev deva.
Mēģinājumi, mēģinājumi, jo jādejo lielajā “Ritumā”. Bija ļoti grūti. Man
patika, ka varēja lielajā ekrānā redzēt, kādi mums iznākuši tie zīmējumi.
Skolotāja Lāsma visu laiku uzmundrināja, jo šausmīgs nogurums.
2.jūlijs. Spēlējam teātri Doma laukumā. Uz blakus skatuves daugavpilieši arī
spēlēja teātri, ļoti skaļi kliedzot mikrofonā krievu valodā. Kaut ko jau sapratu,
jo bez angļu valodas mācos arī krievu valodu. Drustos krievi nedzīvo.
Sabīne Pauka
no Drustu pagasta
“Riekstu” mājām, 7. klase
Saimniecība atrodas 12 kilometrus no Drustu pamatskolas. Sabīne pieradusi agri celties, jo jāpalīdz vecākiem saimniekošanā. Viņai jo sevišķi mīļi ir zirgi. Visi deviņi, jo katrs ir ar savu raksturu. Jāceļas agri, jo jābaro cāļi, jāravē dārzs. Teātra mēģinājumi notiek samērā bieži. Ja iznāk nokavēt autobusu, tad jāiet ar kājām. Sabīne labprāt dziedātu arī korī, bet tad nepaspētu uz autobusu.
29.jūnijs. Ļoti, ļoti gaidīju svētkus. Žēl, ka varējām
atbraukt tikai uz četrām dienām. Nakšņojam Mežaparkā, 29.vidusskolā. Vēlu vakarā
visi kopā pastaigājāmies. Trolejbusu nevarējām sagaidīt. Gājām kājām, bet
apmaldījāmies, nevarējām skolu atrast. Piebrauca policijas mašīna un piedāvāja
mūs aizvest, bet viens mūsu vismazākais zēns sāka raudāt un ne par kādu naudu
nekāpa mašīnā. Viņš domāja, ka tie esot pārģērbušies bandīti.
IX Latvijas skolu jaunatnes dziesmu un deju svētki izskanējuši. Kādi tie paliks dalībnieku un daudzo skatītāju tūkstošu atmiņā? Foto: Normunds Mežiņš, A.F.I. |
1.jūlijs. Mēģinājumi. Aizgājām gulēt pustrijos naktī.
Septiņos cēlāmies. Braucām uz Rīgu. Kad bijām kādu gabalu braukuši, atklājās, ka
autobusā nav Ernesta. Griezām apkārt. Galveno lomu jau viņš nespēlē, bet tomēr
vajadzīgs.
2.jūlijs. Rādām rīdziniekiem teātri “Kaķīša dzirnaviņas”.
Pēcpusdienā iesim uz Zooloģisko dārzu.
3.jūlijs. Ejam gājienā. Tas ir kaut kas brīnišķīgs!
Līga Miķelsone, Mārupes
vidusskola, 8. klase
29.jūnijs. Dienā turpinām kora kopmēģinājumus, bet vakarā ar
autobusu no Jaunmārupes izbraucam uz ilgi gaidīto svētku atklāšanu. Visi priecīgi
satraukti, autobuss skaisti izpušķots. Pirmo reizi redzu, ka uz 11. novembra krastmalu
no malu malām plūst jaunu un dzīvespriecīgu cilvēku jūra. Simti, tūkstoši. Un arī
es esmu viņu vidū, izjūtu šo vareno vienotību, ko var sniegt 35 tūkstoši dziedošu
un līksmojošu jauniešu. Vienkārši kolosāli! Ne lietus, ne lielā burzma netraucēja
mums izpriecāties, no sirds izdziedāties un iztrakoties. Salūts un izgaismotās laivas
Daugavā bija ļoti, ļoti skaistas. Neaprakstāmas izjūtas!
30.jūnijs. Svētki atklāti! 6.30 no rīta braucam uz Mežaparku,
lai lielajā estrādē sadziedātos milzīgajā kopkorī. Kaut esmu gulējusi tikai trīs
stundas, esmu labā omā un formā. Laikam vakar saņemto emociju iespaidā. Gandrīz
iesnaudos, jo apmēram divas stundas bija jāgaida pie estrādes, kamēr mūs sasēdināja
pa vietām, jo esam ļoti daudz. Kad nu beidzot sākām dziedāt, biju pārsteigta, kā
skanēja! Mums, meitenēm, īpaši labas izjūtas sagādāja sadziedāšanās ar Mārtiņu
Freimani. Mēs pamatīgi iekarsām gan tiešā, gan pārnestā nozīmē, un līdz ar to
bija ļoti jautri... Diena bija izdevusies – saulaina un lustīga.
1.jūlijs. Jāceļas pussešos. Šausmas, kā nāk miegs! Vai tas būtu nogurums?
No astoņiem rītā līdz septiņiem vakarā, ar pusdienas pārtraukumu, mēģinājumi
Mežaparkā. Bet diena pagāja vēl lustīgāk. Īpaši gavilējām un priecājāmies
kopā ar apvienoto pūtēju orķestri, kas spēlēja pazīstamas melodijas, un mēs vareni
dziedājām līdzi. Jo sevišķi labi padevās tās jautrās. Vai tad var stāvēt uz
vietas? Gribas dejot un kustēties, un ja vēl foršas kustības priekšā demonstrē
Agris Daņiļevičs!? Mūs nedaudz atvēsināja, neļaujot taisīt vilni, it kā no tā
varot sabrukt estrāde. Bet tas jau nekas, jo noslēguma koncertā mazu vilnīti tik un
tā uztaisīsim. Kas tad tie par dziesmu svētkiem bez viļņa? Sajūta šodien bija
saviļņojoša... kas būs noslēguma koncertā?
2.jūlijs. No rīta mūsu uznāciens Doma laukumā ar ilgi un rūpīgi
šūdinātajiem grieķu tērpiem un citiem šai tautai raksturīgiem darinājumiem. Doma
laukums bija pārvērsts par lielu darbošanās vietu, jo spēlēja pūtēju orķestri,
notika nelielas teātra izrādes, citi rādīja savu amata prasmi. Bet mums bija skriešus
jāskrien uz autobusu, lai piedalītos noslēguma koncerta ģenerālmēģinājumā.
3.jūlijs. Agri jau esam krastmalā saposušies ilgi gaidītajam svētku gājienam.
Tad sākās vairāk nekā stundu ilgā nīkšana karstajā saulē. Nesaprotu, kāpēc
organizatori nevar aprēķināt katra novada dalībnieku iziešanas laiku nedaudz
precīzākās laika vienībās, jo žēl bija skatīties, kā tika mocīti “sīkie”
dejotāji? Šī iemesla dēļ pats gājiens šķita īss, kaut arī priecīgs. Aiz mums
ejošais poļu pūtēju orķestris spēlēja speciāli mums veltītu skaņdarbu, un mēs
atbildējām ar dziesmu.
Saule riet aiz Mežaparka priežu galotnēm. Mēs jau esam starta pozīcijās iziešanai
uz lielās estrādes. Mēs esam piecpadsmit tūkstoši dziedātāju, bet tūkstošiem
skatītāju piepilda lielo arēnu. Sākam! Ja mēģinājumos gāja šā un tā, tad
šovakar visi dzied ar lielu iedvesmu. Man jo sevišķi patika Ulda Marhilēviča cikls
“Gaismas atgriešanās”, ko dziedājām kopā ar Mārtiņu Freimani un Anci Krauzi,
kā arī Jāņa Lūsēna cikla “Neatbildēts zvans” dziesma “Pavasaris”.
Saviļņojoši brīži bija tautai pazīstamu dziesmu izpildījuma laikā, kad skatītāju
tūkstoši mums dziedāja līdzi, zibinot fotoaparātus. Mūs iedvesmoja arī diriģenti,
sevišķi Arvīds Platpers un Eduards Grāvītis, kuri ir jautri un asprātīgi. Viņi ir
tādi kā mēs. Žēl, ka svētki bija tik īsi. Paldies skolotājai Sarmītei Šulcei, jo
kopā ar viņu mēs varējām piedzīvot šos neaizmirstamos mirkļus.
Foto: Imants Prēdelis |
Kristīne, dejotāja no Pampāļu pagasta
1.jūlijs. Neraža. Dejošanas laikā saulē izkusušais saldējums somiņā bija
ielīdis manā telefonā. Mans sūri pelnītais telefons pagalam.
Pamatīgi izraudājos. Visi mierina, ka izžūs un atkal varēs
zvanīt. Neticu.
Dita Lagzdkalne, Mārupes
vidusskola, 6. klase
29.jūnijs. Svētku atklāšana 11. novembra krastmalā. Ļoti patika Renāra
Kaupera un kora dziedātā “Prāta vētras” solista speciāli šiem svētkiem
uzrakstītā “Mana dziesma”. “Tie ir vārdi no manas tautas / Un dziesma man arī no
tās” lika aizdomāties, ka varu būt lepna un priecīga, ka nāku no tautas, kura tā
dzied un dejo, ka citas tautas brīnās, kā var sarīkot tādus svētkus. Dziesmas beigas
izskanēja līdz ar salūta uguņu nolīšanu pār Daugavu. Atskanēja varens
“Atkārtot! Atkārtot!”. Tas bija brīnišķīgs brīdis.
30.jūnijs. Labā garastāvoklī sākam mēģinājumus lielajā estrādē. Dziedam
un dziedam, un beidzot arī kopā ar Mārtiņu Freimani, Anci Krauzi, Zigfrīdu
Muktupāvelu.
1.jūlijs. Vakardienas lielā dziedāšana manai balsij bijusi par smagu, to no
rīta jūtu, bet, kad tieku līdz estrādei, viss ir kārtībā. Dziedu kopā ar visiem.
Diriģenti aicina mūs iztēloties, ka esam noslēguma koncertā. Un tiešām! Skaisti
skan. Dienas beigās gan pagurstam, saucam: “Mājās! Mājās!” Kad vēlreiz labi
nodziedam, tad mums paklausa. Rīt jau ģenerālmēģinājums.
2.jūlijs. Šorīt mūsu vizuālās mākslas un aušanas pulciņu uznāciens Doma
laukumā ar Ēģiptes motīvu Eiropas tautu kultūras skatē.
3.jūlijs. Noslēguma koncerts sākās ar skaistu ieskaņu, kad pēc prezidentes
uzrunas visi – gan lielais koris, gan skatītāji – dziedāja himnu. No dziesmām man
ļoti patika”Saule, Pērkons, Daugava” un Imanta Kalniņa “Ceļš uz mājām”.
Mājās braucot, autobusā kopā ar skolotāju turpinājām dziedāt, pārsvarā
tautasdziesmas. Paldies skolotājai, vecākiem un visiem, kas mūs ēdināja un aprūpēja
neaizmirstamajās un grūtajās svētku dienās. Mēs braucām garām pārpildītajiem un
“dziedošajiem” tramvajiem, un sajūta bija, ka šovakar ne tikai Mežaparks, bet visa
Rīga ir mūsu.
Andris Kļaviņš