
Pret lellēm - ar cieņu un apbrīnu
Ar jauniestudējumiem un savām zelta repertuāra izrādēm, koncertiem un vieskolektīvu priekšnesumiem abās teātra zālēs, vestibilā un pagalmā, ar jaunas ekspozīcijas atklāšanu teātra muzejā, reklāmas pasākumiem Rīgas ielās, Mežaparkā un Zooloģiskajā dārzā un citām nopietnām un ļoti jautrām izdarībām Valsts Leļļu teātris aprīļa izskaņā un maija sākumā svinēja 60. dzimšanas dienu. Jubilejas gada pārdomās dalās teātra direktorsVilnis Beķeris.
Vilnis Beķeris Foto: Māris Kaparkalējs, “LV” |
– Jubilejas dienu programmā bija arī Kultūras akadēmijas Leļļu teātra aktieru kursa diplomdarba izrāde “Karmena. Versija” pēc P.Merimē noveles motīviem. Vai līdz ar jauno spēku ienākšanu kolektīvā sagaidāmas arī kādas jaunas vēsmas teātra dzīvē?
– Jaunās paaudzes ienākšana teātrī arvien ir sevišķs notikums.
Pēdējos četrdesmit gadus jaunie spēki ienākuši ik pēc desmit gadiem. Sākumā no
Mūzikas akadēmijas, toreizējās Konservatorijas, tagad – no Kultūras akadēmijas.
Risinot jautājumu, kā nodarbināt jaunos aktierus un iesaistīt radošajā procesā,
vispirms jādomā par repertuāru. Līdz šim mūsu redzeslokā bijuši bērni vecumā no
divarpus līdz desmit gadiem. Protams, rēķināmies ar to, lai mūsu izrādes patiktu
arī vecākiem un viņi gribētu vest uz tām savus bērnus. Tagad vēlamies piesaistīt
arī pusaudžus. Uzskatām to par savu uzdevumu, jo jaunatnes teātra mūsu valstī nav.
Ar tām atsevišķajām izrādēm, ko piedāvā dramatiskie teātri un Nacionālā opera,
nekādā ziņā nepietiek. Teātrim vajadzētu būt tai vietai, kur jaunais cilvēks
mācās uztvert mākslu, mācās atšķirt labu no ļauna un mācās arī uzvesties.
Teātris ir skola. Ja kāds to nav izgājis bērnudārza vecumā, viņam būtu jāsagādā
iespēja to izdarīt pusaudža gados.
Iesaistot jaunos spēkus, kas ienākuši teātrī, tapusi pirmā
marionešu izrāde. Jau minētā “Karmenas” versija. Jaunatnei piedāvājam arī
izrādi “Mauglis” ar Mārtiņa Brauna mūziku. Tā nav leļļu izrāde, tā ir izrāde
maskās un kostīmos, ar dejām un dziedāšanu. Publikai ļoti patīk, skolēni brauc
veselām klasēm, no malu malām. Reiz Rīgas Centra humanitārās vidusskolas 9.klase
iegādājās biļetes uz “Eža kažociņu”. Visa klase! Baidījāmies, vai jaunieši
to teātri neapgāzīs, bet kā viņi skatījās, kā dzīvoja līdzi! Žēl, ka pusaudžu
vidū nav prestiži iet uz leļļu teātri. Sak – ko par mani domās!
Katrs īsts mākslas pārdzīvojums ir pretmets “fabrikas domāšanai”, ko kultivē
daži televīzijas raidījumi. Prastums kļūst par dzīves normu, par šiku. Dažreiz
nevar saprast – vai tas ir tavs izteiksmes veids vai tīrā uzspēle: tu nolaidies tik
zemu, lai tikai būtu topā.
Esam vienīgais bērnu teātris valstī, kurā paralēli darbojas latviešu un krievu
trupa un paralēli notiek izrādes latviešu un krievu valodā. Izrāžu ir daudz, un
bērnu ir daudz. Lai pēc iespējas pilnīgāk varētu apmierināt skatītāju dažādās
intereses, nepieciešami jauni spēles laukumi. Arvien plašāk izmantosim pagalmu, ko
esam nobruģējuši un jau iemēģinājuši jubilejas sarīkojumos. Ar pilsētas domes
palīdzību esam tikuši pie saliekamās skatuvītes āra izrādēm.
Dārgs prieks
– Jūsu teātrī biļetes ir krietni lētākas nekā citos teātros. Turklāt izrādes notiek lielākoties tikai sestdienās un svētdienās. Kā iztiekat?
– Teātrī, tāpat kā citās valsts budžeta iestādēs, darba
samaksa ārkārtīgi atpaliek no brīvā tirgus. Pie mums strādā tie, kas bez teātra
nevar savu dzīvi iedomāties. Leļļu izrāžu veidošana ir dārgs prieks, bet tās
skatās lielākoties jaunās ģimenes, kuru finansiālais stāvoklis nav sevišķi
stabils. Kā esam vērojuši Dānijā, Polijā, Bulgārijā, Ungārijā un citās Eiropas
valstīs, kur esam piedalījušies festivālos, vai nu valsts, vai pašvaldība dotē
leļļu teātru skatītājus. Arī mēs varētu daudz biežāk izbraukt ar izrādēm
ārpus Rīgas, ja pašvaldības saviem iedzīvotājiem dotētu biļešu iegādi. Protams,
kvalitatīvākas arvien ir stacionārās izrādes, tāpēc vēl labāk būtu, ja
pašvaldības saviem skatītājiem palīdzētu ar ceļanaudu vai piedāvātu autobusu.
Vēl pirms pāris gadiem teātrī izrādes notika tikai brīvdienās, kad vecākiem nav
jābūt darbā. Darbdienās notika mēģinājumi un izbraukuma izrādes. Skatītāju
aptauja parādīja, ka potenciālie apmeklētāji par vienlīdz izdevīgu laiku uzskata
izrādes brīvdienās trijos pēcpusdienā un darbdienās septiņos pēcpusdienā.
Pamazām sākam piedāvāt izrādes arī ceturtdienās un piektdienās. Domājam ar laiku
maksimāli izmantot visas nedēļas dienas.
Sprunguļi riteņos
– Jūs minējāt teātra kā valsts budžeta iestādes finansiālās grūtības. Vai citādā ziņā šis juridiskais statuss apmierina?
– Ir ļoti daudz ierobežojumu saimnieciskajā darbībā. Laikmets
prasa būt dinamiskiem, attīstīties, bet noteikumi, kas mums jāievēro kā valsts
budžeta iestādei, bieži vien ir kā sprunguļi riteņos.
Jau gadu Kultūras ministrijā tiek apsvērti varianti par pāreju uz jaunu statusu –
valsts kapitāla sabiedrību, bet tie ir sarežģīti jautājumi. Līdz šim statusu
mainījuši tikai Jaunais Rīgas teātris, kas kļuvis par valsts SIA, un Liepājas
teātris, kas ir pašvaldības SIA. Būtībā vajadzētu īpašu teātru likumu, jo visi
pašreizējie likumi, kam grib mūs pakārtot, ir zināmā pretrunā ar to, ko darām.
Gandarījums
– Kā teātra lielāko vērtību jūs minējāt koleģiālās attiecības kolektīvā un to īpašo gaisotni, ko rada bērnu klātbūtne.
– Dzīvojam tiešām kā viena ģimene. Aktieri, režisori,
mākslinieki un tehniskie darbinieki, latviešu un krievu trupa. Protams, kā katrā
ģimenē ir savas problēmas, bet jūtamies cits citam vajadzīgi, un mūsu izrādes ir
bērniem vajadzīgas. Mūsu dežurants Ilmārs Millers reiz sacīja: “Tu redzi, kādi
samiegojušies, neapmierināti bērni ienāk teātrī, bet ārā viņi nāk apgaroti,
smaidīgi, jautri čalodami. Tad ir gandarījums, ka es te strādāju.”
Atšķirībā no dramatiskā teātra, kur galvenais parasti ir režisors, leļļu teātrī
ļoti noteicoša loma ir māksliniekam – kā viņš to lelli izveido, kādās
dekorācijās, kādā vidē liek viņai dzīvot. Kas gan nepazīst mūsu vecmeistara Paula
Šēnhofa lelles! Viņam ir savs stils, ko nevar sajaukt ne ar vienu citu. Bet lelle
atdzīvojas tikai talantīga aktiera rokās. Ar gribēšanu vien nepietiek. Dažs tā arī
neapgūst lelles atdzīvināšanas mākslu, bet dažam tā ielikta šūpulī. Viņš
paņem lelli rokā, un lelle jau dzīvo, viņai veidojas sava dzīve. Tā ir smalka
māksla: katram žestam, katrai kustību niansei jābūt tādai, kas kaut ko izsaka, kas
to lelli atdzīvina. Lellei ir jādzīvo!
Materiālus sagatavojusi
Aina Rozeniece, “LV”
aina.rozeniece@vestnesis.lv