
Jāņaskola skan un aicina
Brīnišķās, zeltainas mocartiskas skaidrības pilnās un reizē arī īpatnējās, latviskās inteliģences tālaika melanholijas piesūkušās dziesmas (..) un smalkjūtīgais valsis ir viņa garīgās vientulības tilti uz mūsu un vēl citiem, pēc mums nākošiem, laikiem. Jānis SudrabkalnsJāņaskola, kur pirms 130 gadiem piedzima Emīls Dārziņš Foto: Gunārs Krauze |
Jaunpiebalgas Jāņaskolā, kur skolotāja Andža Dārziņa ģimenē tieši pirms 130 gadiem piedzima nākamais komponists un kopš 1968. gada darbojas Emīla Dārziņa muzejs, jubilejas viesus 21. maija rītā sagaidīja ar pilnīgi restaurētām iekštelpām un konceptuāli atjaunotu ekspozīciju. Ar Rakstniecības, teātra un mūzikas muzeja un Jaunpiebalgas pagasta pašvaldības pūliņiem 1871.gadā celtais nams atguvis savu sākotnējo veidolu – pamatīgas baļķu sijas un dēļu grīdas, amatnieku darinātas durvis un atslēgas. Renovētā nama un jaunās ekspozīcijas atklāšanas svinības ievadīja Latvijas Radio koris Sigvarda Kļavas vadībā ar netradicionālu Emīla Dārziņa kora un solo dziesmu programmu “Mirdzi kā zvaigzne!”, kas bija veidota kā muzikāla apcere par tām noslēpumainajām dzīlēm, kur mājo mūsu ilgas un gars, kas glabā visskaistākos mirkļus un vislielāko smeldzi.
Komponists un laikabiedri
Jaunās ekspozīcijas koncepcijas autore prof. Zane Gailīte centusies
kliedēt stereotipus, vienkāršotos pieņēmumus komponista dzīves un personības
atspoguļojumā. Dzīves un rakstura pretrunīgās spēka un vājuma izpausmes, vide,
draugi un laikabiedri, mākslas, mūzikas un tīri cilvēciska mīlestība,
ģimene, – par to visu jaunajā ekspozīcijā. Tā aicina ne vien skatīties, bet
arī domāt un izvērtēt, Emīla Dārziņa personībā varbūt ieraudzīt pašiem sevi,
mūzikā – sadzirdēt ko būtisku mūsu dvēselēs, jo viņa mūziku jau izsenis
asociējam ar nozīmīgu latviskās kultūras identitātes izpausmi.
Te sastapsim viņa dzīves un darbošanās atbalsis Latviešu
vispārējos dziesmusvētkos, lugās un teātra izrādēs, iesāktajā kinofilmā,
baletā. Te arī dēls Volfgangs Dārziņš (1906 – 1962) un viņa mūzika, kas līdz
šim samērā maz apzināta. Viņš piepildīja tēva ieceri strādāt ar tautas mūziku
un ir veidojis simtiem tautasdziesmu apdaru.
Svētbrīdis Lielajā klasē
Emīls Dārziņš strādāja “priekš savas tautas un viņas
mākslas”. Skopi atvēlētajos dzīves gados (1875 – 1910) viņš ar savām 17 kora
dziesmām, 17 solo dziesmām un “Melanholisko valsi” lika pamatus latviešu
klasiskajai mūzikai un kļuva arī par sava laika ievērojamāko mūzikas kritiķi,
publicējot ap 200 rakstu par mūziku. Rakstā “Alfrēds Kalniņš” viņš izteicis
savas domas par mūzikas būtību: “Mūzika ir mūsu dienās cilvēka dvēseles
vistiešākais un neviltotākais atspoguļojums. Un tādēļ tai arī vajag būt tikpat
dziļai un plašai kā cilvēka dvēselei – tai vajag visu varēt!”
Skolas Lielajā klasē, kas kļuvusi par koncertzāli ar lielisku
akustiku, Sigvards Kļava ar savu brīnišķīgo kori un solistiem sagādāja patiesu
svētbrīdi, savijot Emīla Dārziņa mūziku ar Hermaņa Heses (1877 – 1962) pasaku
“Stabules dziesma”. Kad skanēja “Mēness starus stīgo” ar Aspazijas dzeju, domas
aizklīda līdz Šveicei un Lugāno ezeram, kura vienā krastā pagājušā gadsimta
sākumā dzīvoja Rainis un Aspazija, otrā – Hermanis Hese. Šai pasakā, kas sacerēta
1913.gadā, sastopam dziesminieku, ko tēvs raida pasaulē, līdzi dodot mazu kaula
stabuli un vēlējumu skandēt tikai skaistas un patīkamas dziesmas. Viņš ilgojas
saprast un izdziedāt visas pasaules tūkstoš dziesmas par zāli un puķēm, par
cilvēkiem un mākoņiem, par mežiem un siliem, tālām jūrām un kalniem. Ja tas viss
vienlaikus spētu manī skanēt un dziedāt, viņš domā, tad es būtu pats Dievs un
katrai jaunai dziesmai vajadzētu iedegties debesīs kā zvaigznei. Ceļā viņš sastop
vecu vīru, kam acis pilnas smeldzes un pasaules skaistuma. Tas ir smalks un gudrs
dziedātājs, bet viņa dziesmas pauž sāpes par šo pasauli, kas nebūt nav gaiša un
laba. Tā ir tumša un bēdu pilna, un tāda ir arī mīlestība, ap kuru cilvēki
taustās apjukuši un ievainoti, izmisuma un ilgu pārņemti, un ar kuru cits citu moka un
mierina.
Bieži uz tādiem koncertiem nevar cerēt, bet nams tagad ir brīnišķīgi apskaņots un
Emīla Dārziņa mūzika te arvien sagaidīs ikvienu ciemiņu. Pirmajā dienā kopā ar
muzeja jauno vadītāju Ievu Čaklo un vadītājas vietnieci Āriju Ozolu par lieliski
atjaunoto namu, Cēsu un Siguldas amatnieku darinātajām mēbelēm un jauno ekspozīciju
priecājās muzejnieki un mūziķi no visām Latvijas malām un, protams, pašu pagasta
ļaudis. Piebaldzēnu Ķencis bija klāt ar “iztikas minimumu” muzeja saimniecēm un
novēlējumu, lai šai namā “ikviens var uzlādēt dvēseli mieram, skaidrībai un
skaistumam”. Ja vien baltie lielceļi, kas ved uz Jāņaskolu, tiks noasfaltēti un
ērtāk izbraucami visos gadalaikos, apmeklētāju te netrūks.