
Kārlis Reimanis 1953.gadā “Padomju Jaunatnes” redakcijā Foto no Kārļa Reimaņa personīgā arhīva |
No Maskavas autors nekādu atbildi nesaņēma. Toties pēc dažiem
mēnešiem žurnālistu izsauca toreizējais Latvijas kompartijas centrālkomitejas (LKP
CK) propagandas sekretārs Arvīds Pelše. Tikšanās reizē klāt bija arī “Padomju
Jaunatnes” redaktors Kristaps Kaugurs, LKP CK sekretārs Nikolajs Bisenieks un vēl
kāds centrālkomitejas darbinieks. Saruna, kas galvenokārt risinājās krieviski, gan
notika tikai starp Arvīdu Pelši un Kārli Reimani.
Vēstules autors jutās mazliet pārsteigts, ka propagandas sekretāra priekšā atradās
latviešu žurnālista sūtījums “Pravdai”. Tikai no rokraksta tas izrādījās
pārvērsts par mašīnraksta kopiju, ko izraibināja atzīme krievu mēlē “Slepeni”
un rezolūcija “Biedr.Kalnbērziņam”. Lasītāja vēstule avīzei bija pārtapusi par
slepenu dokumentu.
Visvairāk Arvīdu Pelši satraucis tas, ka žurnālists rakstījis uz Maskavu. Kāpēc
neesot nācis pirms tam aprunāties ar LKP CK sekretāru? Un arī par sveštautiešu
pieplūdumu autoram neesot taisnība: “Nekāds krievu iedzīvotāju vairākums Latvijā
netiks radīts, viņi paši jau tagad brauc atpakaļ...”
Kārlis Reimanis atceras, ka viņa oponenta Arvīda Pelšes rokas, cilājot papīrus, esot
viegli drebējušas.
Nav brīnums, jo kādreizējam čekistam droši vien šķita, ka tobrīd viņa 58 gadus
garajā mūžā kaut kas sameties šķērsām. Vēl gluži nesen pietika ar viņa mutisku
rīkojumu, lai iespējamo idejisko pretinieku bez tiesas un patiesības skaidrošanas
iespundētu aiz dzeloņstieplēm.
Kā tas, piemēram, notika 1950.gadā ar Latvijas Valsts universitātes jauno
mācībspēku Pēteri Kļaviņu. Valodnieks vēl pat nebija paguvis publiski paust savu
uzskatu, ka LKP CK sekretārs A.Pelše ir kļūdījies, presē slavējot N.Marra teoriju
par visu pasaules valodu radniecību. Jā, kompartijas sekretārs tiešām bija nošāvis
greizi. Bet viņš taču tikai atbalstīja oficiālo kompartijas nostādni. Tā
mainījās, kad Josifs Staļins grozīja savu attieksmi. Tomēr nevar zināt, kā viss
pagrieztos, ja Pēteris Kļaviņš tiktu pie vārda sanāksmē Maskavā. Tāpēc
valodnieks taisnā ceļā tika nogādāts ieslodzījumā un darbā Intas ogļraktuvēs.
Pēc sešiem gadiem sodu mīkstināja. Tomēr valodniecības vietā bijušajam
politieslodzītajam turpmāk nācās strādāt vienīgi meliorācijā.
Kā zināms, arī ar Kārli Reimani LKP CK propagandas sekretāram izdevās tikt galā
visai veiksmīgi. Aiz restēm vai pie sienas autors nenonāca, taču iespēja nopietni
darboties žurnālistikā viņam bija liegta.
Nav brīnums, ka uz Maskavu sūtītā vēstule tika uzskatīta par slepenu dokumentu. Ja
tajā paustās domas tolaik nonāktu atklātībā, varbūt pat ārvalstu presē,
domājams, ka ievērība nebūtu mazāka par to, ko radīja 17 latviešu komunistu
vēstule – to publicēja vairāk nekā 100 izdevumu 14 valstīs, tās teksts bija arī
Apvienoto Nāciju Organizācijas bibliotēkā.
Jāņem vērā – Kārlis Reimanis savu vēstuli uzrakstīja 15 gadus pirms Eduarda
Berklava, kas bija 17 komunistu vēstules autors. Un daudzas nostādnes šajos dokumentos
ir līdzīgas.
Vai E.Berklavs savulaik tika iepazīstināts ar K.Reimaņa rakstīto, kad vēstule bija
atsūtīta atpakaļ no Maskavas? Ticamāk, ka ne. Jo pretējā gadījumā noteikti būtu
minējis šo faktu savos memuāros.
Lai nu kā, šis ir pirmpublicējums. Jo līdz šim Kārļa Reimaņa vēstule
“Pravdai” latviešu valodā nekur nav iespiesta. Iepazīstinām ar to lasītājus
paša vēstules autora tulkojumā no krievu valodas.
Andris Sproģis, “LV”
andris.sprogis@vestnesis.lv