
Skats Rīgas ielās ar uzrakstiem krievu valodā Foto no grāmatas “Latvijas okupācijas muzejs” |
Vēlos sākt ar pašu galveno un visvairāk sasāpējušo jautājumu,
un tas pie mums Latvijā ir nacionālais jautājums, precīzāk – jautājums par
latviešu un krievu attiecībām Latvijas teritorijā. Kā zināms, nekāda ķildošanās
starp latviešiem un krieviem nenotiek, abu tautību darbaļaudis dzīvo un strādā
kopā. Latviešu strādnieks un inteliģents nevar necienīt krievu cilvēka
vienkāršību, sirsnību un strādīgumu. Lielum lielā daļa latviešu, manuprāt,
pilnīgi pareizi novērtē krievu tautas izcilos nopelnus Latvijas atbrīvošanā no vācu
fašistiem, Latvijas tautas saimniecības atjaunošanā un Latvijas pārveidošanā par
industriāli agrāru republiku. Padomju varas gados latvieši labāk nekā jebkad agrāk
iepazinās ar krievu tautas garīgās kultūras bagātībām. Īsi sakot, izveidojās
labvēlīgi apstākļi latviešu un krievu tautu draudzības attīstībai.
Taču laika gaitā parādījās arī tādi fakti, kas ne vien traucēja šīs draudzības
attīstību, bet pat radīja tiešus draudus latviešu un krievu labajām attiecībām. Es
netaisos uzskaitīt visas netaisnības, pārestības un kļūdas, kas attiecībā uz
nacionālajām republikām un nekrievu nācijām tika pieļautas Staļina diktatūras
laikā. Visi, kas to vēlas, redzēs un arī redz, ka tagad PSRS valdība un PSKP CK
nopietni pūlas, lai šīs kļūdas un netaisnības izlabotu (politieslodzīto un
izsūtīto amnestija, daudzu uzņēmumu pāreja no vissavienības pakļautības republiku
pakļautībā, centralizācijas samazināšana plānošanā, finanšu jomā, jurisdikcijā
utt., pakāpeniska, kaut arī ārkārtīgi lēna sociālistiskās demokrātijas
paplašināšana utt.). Taču blakus tam nacionālās politikas jomā vērojami
ārkārtīgi nopietni fakti, kuri tāpat lielā mērā pieskaitāmi personības kulta
perioda izkropļojumu sekām, bet kurus izvairās aizskart, cenšas noklusēt, neredzēt,
bet dažkārt pat parādīt kā kaut ko pozitīvu. Pirmām kārtām es te domāju faktu,
ka pēdējos gadu desmitos Latvijā ļoti krasi ir mainījušās latviešu un krievu
iedzīvotāju skaitliskās attiecības – par labu pēdējiem.
Pašlaik stāvoklis ir tāds, ka Latvijas Republikas
galvaspilsētā Rīgā uz ielām, iestādēs (nereti arī tajās, kas apkalpo kultūras
jomu) krievu valodu dzird daudz biežāk nekā latviešu, tā kļuvusi par vadošo valodu.
Lai gan attiecīgo statistisko datu trūkst (un ļoti savādi, kāpēc tos tur
slepenībā?), šķiet, ka Rīgā un citās lielākajās pilsētās – Daugavpilī,
Liepājā, Ventspilī – krievu iedzīvotāju skaits (pat neskaitot karavīrus un viņu
ģimenes) ir lielāks nekā latviešu. Krievu iespiešanās vērojama arī daudzos lauku
rajonos, sevišķi Latgalē (Latvijas dienvidaustrumos). Šis fakts vieš ļoti lielas
bažas latviešu darbaļaužu sirdīs, jo tajā slēpjas draudi nācijas nākotnei,
parādās reālas asimilācijas, rusifikācijas briesmas zem tautu draudzības izkārtnes.
Mūsu propaganda ir ne mazums kritizējusi ASV imperiālistu politiku un tā saukto
atvērto durvju jeb vienādo iespēju politiku. Pilnīgi pareizi tiek norādīts: ja,
piemēram, ASV un Filipīnu Republika noslēgtu šādu līgumu, tad mazās Filipīnas
nekādā gadījumā nevarētu sagrābt milzīgo ASV iekšējo tirgu, turpretī Savienotās
Valstis pavisam viegli pievāktu Filipīnu ekonomiku. Lai cik tas būtu bēdīgi, pie mums
ļoti daudzi domā, ka, pastāvot tautu vienādajām tiesībām, pie mums notiek tas pats.
Dzimtene mums ir liela – visa Padomu Savienība. Latviešiem ir tādas pašas tiesības
apmesties uz dzīvi jebkurā Krievijas rajonā vai pilsētā kā krieviem Latvijā. Bet
katram skaidrs, ka nedaudz vairāk nekā viens miljons latviešu nekad nespēs izveidot
iedzīvotāju vairākumu Maskavā, turpretī simt miljonu lielā krievu tauta pavisam
viegli varētu pārplūdināt Latviju, Igauniju, Moldāviju utt. Lai labāk saprastu
latvieša izjūtas, būtu jāiedomājas, kā justos krievu cilvēks, ja Maskavā,
Ļeņingradā, Gorkijā ķīniešu būtu vairāk nekā krievu un ķīniešu valoda būtu
dzirdama biežāk nekā krievu…
Šādā sakarībā ikviena tauta, tai skaitā arī latviešu, spriež tā: lai cik labs
arī būtu kaimiņš, taču, ja tas pārvācas tavā dzīvoklī un taisās kļūt tur par
saimnieku, tad – gribi vai negribi – nākas bojāt labās attiecības.
Neviens cilvēks, kas atzīst, ka divi reiz divi ir četri, bet ne deviņi, nevar noliegt,
ka rusifikācija pie mums, Latvijā, ir dzīves īstenība. Latvieši tiek diskriminēti
gandrīz ik uz soļa. Minēšu tikai dažus piemērus.
Latvietis, kas nepārvalda krievu valodu, vairs nav pilnā mērā saimnieks savā zemē
– Latvijā. Viņam vajadzīga ātrā palīdzība – dežurējošā māsa atbild viņam
krieviski, viņš griežas milicijā – tur sēž cilvēki, kas neprot latviešu valodu,
viņš ieiet veikalā – pārdevēja viņu nesaprot, tā runā tikai krieviski. Gorkija
ielā (starp citu, agrāk šo ielu sauca kāda latviešu nacionālās atmodas darbinieka
vārdā) nesen atvēra kafejnīcu “Sigulda”. Nosaukums – tautisks, iekšējā apdare
– nacionāla, bet, ja uzrunā bufetnieci, viņa neprot ne vārda latviski. Tas – it
kā sīkums, taču ļoti raksturīgs sīkums.
Ja latvietis, kas neprot ne vārda krieviski, aizbrauktu, teiksim, uz Voroņežu vai Tulu
un gribētu tur strādāt padomju vai partijas aparātā, viņu nepieņemtu valodas
neprasmes dēļ. Turpretī no krieviem, kas ierodas Latvijā, latviešu valodas zināšana
līdzīgos gadījumos netiek prasīta. Lai cik tas arī būtu paradoksāli, taču padomju,
komjaunatnes un partijas darbinieku vidū Latvijā ir sevišķi daudz krievu, kas neprot
latviešu valodu, turklāt viņi ieņem amatus, kur diendienā iznāk tikties ar
iedzīvotājiem.
Kā zināms, Latvija agrāk bija pēc būtības sīkburžuāziska valsts ar diezgan labiem
sakariem ar Rietumu kapitālistiskajām valstīm. Tāpēc grūti atrast tādu latviešu
ģimeni, kurai kāds radinieks nebūtu saistīts ar privāto īpašumu, bet ļoti daudziem
radinieki dzīvoja ārzemēs. Staļina laikā cilvēkus no šādām ģimenēm uzskatīja
par politiski nepietiekami uzticamiem un viņiem neļāva ieņemt daudzmaz atbildīgus
amatus.
K.Reimanis
Nobeigums sekos
Cienījamā laikraksta “Pravda” redakcija!
Pēc PSKP XX kongresa sociālistiskās demokrātijas attīstība mūsu
valstī iegājusi tādā posmā, kad tautas masu iniciatīva izpaužas arvien vairāk un
– galvenais – kad cilvēkos pamazām nostiprinās pārliecība, ka viņu domām un
padomiem tiek veltīta lielāka vērība nekā tajā laikā, kad visas mūsu dzīves jomas
izšķirīgi ietekmēja personības kults.
To ik uz soļa nākas konstatēt arī man – latviešu komjaunatnes avīzes
līdzstrādniekam. Daudzus jautājumus var ierosināt un atrisināt uz vietas – ar
republikas laikrakstu un iestāžu palīdzību, tomēr dzīve izvirza arī tādus
jautājumus, kurus atrisināt vietējiem spēkiem nav iespējams, bet kuru nokārtošana
kļūst arvien neatliekamāka.
Ar dažiem šādiem jautājumiem es, izpildīdams savu žurnālista pienākumu, gribētu
griezties “Pravdā” vai – izmantojot “Pravdas” redakcijas starpniecību – pie
vadošajiem biedriem. Agrāk es to nedarīju, jo skaidri redzēju, ka centrālās preses
– tai skaitā arī “Pravdas” – iespējas bija ļoti ierobežotas. Domāju, ka
tagad arī šai ziņā stāvoklis ir uzlabojies. Tas, par ko es šoreiz gribētu rakstīt,
attiecas uz jautājumu, kas, manuprāt, kļuvis par pašu nopietnāko un pašu degošāko
Padomju Latvijā – uz nacionālo jautājumu.