
Zem politisko lielvaru riteņiem
Baltijas valstu jautājums starptautiskajās attiecībās 1940.- 1991.gadā Profesors Antonijs Zunda, Valsts prezidentes padomnieksTurpinājums. Sākums – “LV”, 10.03., 17.03., 23.03., 30.03., 06.04., 13.04., 21.04., 28.04.2005.
Maskavas konferences gaidās
1947.gada sākumā bijušās sabiedrotās lielvalstis – ASV,
Lielbritānija, PSRS un Francija – bija nolēmušas sasaukt Maskavā ārlietu ministru
konferenci, lai diskutētu par Vāciju un citām aktuālām pēckara problēmām un to
atrisināšanu.
Bijušais Latvijas ārlietu ministrs F.Cielēns nolēma izmantot šādu iespēju un
1.martā nosūtīja vēstuli Lielbritānijas premjeram K.Etlijam. Tajā viņš rakstīja,
ka, apspriežot Vācijas nākotni, sabiedrotajiem būs jāpieņem lēmumi par tās
robežām. Risinot šo problēmu, kļūs aktuāls jautājums par PSRS rietumu robežām,
tātad arī Baltijas valstu pašreizējo statusu un to nākotni. F.Cielēns savu pieeju
britu valdības vadītājam apskatāmajā jautājumā izklāstīja apjomīgā memorandā,
kas tika pievienots vēstulei. Iesniegtajam dokumentam bija trīs daļas. Pirmajā tika
izklāstīta Baltijas valstu izveidošanās vēsture Pirmā pasaules kara beigās, otrajā
– Latvijas, Lietuvas un Igaunijas attīstība starpkaru periodā un to bojāeja.
Dokumenta pēdējā sadaļa bija veltīta Baltijas problēmas raksturojumam pēc Otrā
pasaules kara.
Okupācijas laikā daudz resursu tika veltīts militārisma propagandai. Attēlā: viens no “padomju tankistu dienas” pasākumiem Rīgā 1947.gada 14.septembrī Foto no grāmatas “Saglabāt sudrabā”, “Jumava”, 2004 |
Ar faktiem atmasko padomju melus
Jau vēstulē F.Cielēns atzīmēja, ka Baltijas valstu problēmas
risinājums jāsāk ar Padomju Savienības karaspēka izvešanu no šīm valstīm. Viņš
argumentēti atspēkoja PSRS apgalvojumus, ka 1940.gada vasarā Baltijas valstīs
notikušas brīvas parlamenta vēlēšanas un ka Latvija, Lietuva un Igaunija
brīvprātīgi pievienojušās Padomju Savienībai. Pēc F.Cielēna domām, šos PSRS
valdības melus pilnībā apgāž procesi, kas reāli norisinājās šajās valstīs 1940.
un 1941.gadā: nevainīgu cilvēku masveida deportācijas, dažādas vajāšanas un
spaidi, privātīpašuma konfiskācija, sovetizācija u.c. Otrā pasaules kara beigās,
kad Latviju no jauna okupēja Padomju Savienība, trimdā uz rietumiem devās apmēram 200
000 cilvēku. Arī tas liecina par sabiedrības attieksmi pret padomju režīmu.
F.Cielēns ierosināja K.Etlijam Maskavas ārlietu ministru konferencē izvirzīt
jautājumu par plebiscīta organizēšanu Baltijas valstīs, dodot iedzīvotājiem
tiesības brīvi izlemt savu likteni un izvēlēties politisko iekārtu. Plebiscītam
jānotiek starptautisko novērotāju klātbūtnē pēc padomju karaspēka izvešanas.
Svarīgs nosacījums ir arī uz Sibīriju deportēto un Rietumos trimdā dzīvojošo
iedzīvotāju atgriešanās iespējas dzimtenē un piedalīšanās savas valsts nākotnes
izlemšanā. F. Cielēns uzskatīja, ka plebiscītā var piedalīties tikai tie Baltijas
valstu iedzīvotāji, kas 1939.gada 1.septembrī bija to pilsoņi.
Bijušais Latvijas ārlietu ministrs arī aicināja K. Etliju Maskavas konferencē
nepieļaut tādu lēmumu pieņemšanu par Baltijas valstu nākotni, kas līdzinātos
Molotova–Ribentropa paktam. Rietumvalstu piekāpšanās PSRS spiedienam, pēc F.Cielēna
domām, var radīt būtiskus apdraudējumus visas Eiropas drošībai, tajā skaitā arī
Lielbritānijas interesēm. Vēstules nobeigumā F.Cielēns atvainojās britu premjeram
par atklāto, skaidro un nediplomātisko valodu, kas parādās viņa formulējumos. To
viņš izskaidro ar savu satraukumu par Latvijas turpmāko likteni. F.Cielēns ir
pārliecināts, ka Baltijas jautājums pēckara posmā ir nonācis Eiropas un zināmā
mērā pat pasaules diplomātijas fokusā. No tā risināšanas nav iespējams
izvairīties, to nevar nolikt diplomātiskajā arhīvā. F.Cielēns, dramatizējot
situāciju, memoranda pašā nobeigumā atzīmē, ka apvienotā Polijas un Baltijas valstu
nacionālo un demokrātisko partizānu cīņa pret Krievijas uzspiesto despotisko režīmu
var pat izraisīt trešo pasaules karu.
Lielbritānijas diskrētais atbalsts
Arī sens Baltijas valstu draugs no pirmskara laikiem lords Bišops no
Derbijas šajā laikā atsūtīja atbalsta vēstuli uz britu Ārlietu ministriju. Viņš
aicināja atbildīgo ārlietu resora ierēdni Ormi Serdžentu Maskavas konferences laikā
neslēgt darījumus ar PSRS uz Baltijas valstu rēķina. Lords Bišops pauž cerību, ka
Lielbritānija kopā ar ASV arī turpmāk noraidīs PSRS veikto Baltijas valstu
inkorporāciju padomju impērijā. Viņš brīdina no iespējas nonākt PSRS piedāvājumu gūstā, jo tā par Baltijas valstu aneksijas atzīšanu var solīt
atjaunot padomju un angļu aliansi. Lords Bišops nosoda šādu reālpolitiku un aicina
respektēt visu tautu tiesības uz suverenitāti.
Ormes Serdženta 1947.gada 13.martā nosūtītā atbilde apstiprina tā laika
Lielbritānijas valdības nostāju Baltijas jautājumā. Viņš atzīmē, ka Baltijas
valstu inkorporācija atzīta de facto un ka Lielbritānija būs ļoti izvairīga
pret PSRS piedāvājumiem Maskavas konferences laikā atzīt to de iure. Anglija
saglabās šādu pieeju arī nākotnē, un nekādas izmaiņas nenotiks bez konsultācijām
ar domīnijām un, iespējams, arī ASV. O.Serdžents arī atzīst, ka saprot morālo
argumentu lomu jautājumā par de iure atzīšanu.
Anglijas Ārlietu ministrijas dokuments
Ņemot vērā Baltijas jautājuma aktualitāti, Anglijas Ārlietu
ministrijā Maskavas konferences delegātiem tika sagatavots slepens dokuments “Baltijas
padomju republiku atzīšana”. Tā ievadā uzsvērts, ka PSRS delegācija Maskavā
varētu nākt ar priekšlikumu atzīt Latvijas, Lietuvas un Igaunijas PSR de iure kā
likumīgas Padomju Savienības republikas. Dokumentā arī norādīts, ka 1942.gada sarunu
laikā starp Angliju un PSRS britu puse bija devusi principiālu piekrišanu pēckara
miera konferencē atbalstīt PSRS prasību par Baltijas valstīm. Britu ārlietu
ministrijas eksperti uzskata, ka Anglijai šajā situācijā ir divas iespējas: viena –
atzīt de iure Baltijas valstu inkorporāciju, bet otra – pieļaut, ka Latvijas,
Lietuvas un Igaunijas PSR atsevišķās situācijās tiek atzītas kā starptautisko
attiecību subjekti. Līdzīgi kā tas notiek ar Ukrainas un Baltkrievijas PSR, kurām
piešķirtas balsstiesības ANO.
Sagatavotajā dokumentā arī norādīts, ka Baltijas padomju republiku de iure
atzīšana nevar notikt pirms Lielbritānijas un PSRS savstarpējo finansiālo pretenziju
nokārtošanas. Padomju Savienība Baltijas padomju republikās ir ekspropriējusi britu
pilsoņiem piederošos īpašumus 6 125 000 mārciņu vērtībā. De iure
lēmums no Anglijas puses iespējams tikai tad, kad būs pilnībā aizsargātas britu
pilsoņu ekonomiskās intereses, t.i., parakstīta īpaša PSRS un Lielbritānijas
vienošanās, kas noregulē šos jautājumus. Eksperti izsaka viedokli, ka tuvākajā
laikā starp abām valstīm varētu sākties sarunas par šīm problēmām. Uzsvērts, ka
Lielbritānija principiālus lēmumus Baltijas jautājumā nepieņems bez saskaņošanas
ar domīnijām un ASV.
Turpinājums sekos
Okupācijas laika vaibsti. Kremļa diktatora bargā skatiena dzelts, LK(b)P CK sekretārs Arvīds Pelše Latvijas okupācijas piektajā gadadienā uz Operas un baleta teātra skatuves lasa “latviešu tautas vēstuli biedram Staļinam” |
No amerikāņu okupācijas zonas Vācijā atvesto
latviešu bērnu sagaidīšana Rīgas stacijā. Pēcāk daudzi rietumos bijušie latvieši
tika deportēti vai pakļauti citām represijām |