Lielajā lokā pret verdzību

Rīgā un Daugavpilī grupas – pa 35 dažādu profesiju pārstāvjiem katrā – beigušas cilvēku prettirdzniecības mācības, ko rīkoja Sociālā darba un sociālās pedagoģijas augstskola “Attīstība” kopā ar Dominikanas universitāti Amerikas Savienotajās Valstīs.

Priekšplānā Sandra Zalcmane no resursu centra “Marta” Foto: Imants Prēdelis

Projektu DISWEC (Developing International Social Work Education and Curriculum/ Starptautiskā sociālā darba mācību programmas attīstība) un tā apakšprojektu CEDISSTACT (Curriculum and Education Designed to Impact Sexual Slavery and the Trafficking of Adults and Children/ Mācību programmas izstrāde pieaugušo un bērnu seksuālās verdzības un tirdzniecības novēršanai) finansiāli atbalstīja ASV valdība. Bet tālāk būs jādarbojas patstāvīgi.
Kas iegūts turpmākajam darbam?

Likumdošana tikai uz ārpusi

Grupas bija veidotas no pietiekami augsta ranga amatpersonām, lai cilvēki ne tikai intereses pēc uzzinātu, ko dara citu jomu profesionāļi, bet arī spētu rosināt tālāku izglītošanos savā vidē. Rīgas grupā bija senatori, tiesneši no Augstākās tiesas, Rīgas apgabaltiesas, Kurzemes apgabaltiesas, prokurori no Organizētās noziedzības prokuratūras, Rīgas apgabaltiesas, Liepājas pilsētas prokuratūras, speciālists no Organizētās noziedzības apkarošanas pārvaldes, kriminālās izmeklēšanas speciālisti no Valsts robežsardzes, sociālā darba speciālisti no Labklājības ministrijas, Rīgas domes Labklājības departamenta, Liepājas pilsētas Sociālā dienesta; bija pārstāvēta arī Rīgas Pašvaldības policija, Ģimenes ārstu asociācija, Centrs pret vardarbību “Dardedze” utt.
Neatkarīgi no amata visi bija ieradušies pēc jaunām zināšanām, un Augstākās tiesas senatoram nebija grūti atzīt, ka tikai šajās mācībās viņam radies priekšstats par sociālo darbu. Savukārt pārstāves no Resursu centra sievietēm “Marta” un organizācijas “Genders” (šīs nevalstiskās organizācijas pagaidām ir galvenās sociālās rehabilitācijas pakalpojumu sniedzējas cietušajām personām) augstu novērtēja organizētās noziedzības apkarošanas struktūru speciālistu atsaucību līdzšinējā sadarbībā. Tieši tiesībsargājošās struktūras visvairāk ir saskārušās ar cilvēku tirdzniecību kā ar organizētās noziedzības veidu. Taču tam ir izteikta sociālo problēmu augsne, un tāpēc cilvēku tirdzniecības apkarošana prasa starpprofesionālu pieeju.
Daugavpilī līdzās Latgales apgabaltiesas tiesnešiem un prokuroriem, Valsts policijas un Pašvaldību policijas, Valsts robežsardzes amatpersonām mācījās daudzi speciālisti no pagastiem – pārsvarā sociālie darbinieki, pagasttiesu un bāriņtiesu priekšsēdētāji. Vairāku profesiju pārstāvji atzina, ka viņi beidzot ir uzzinājuši cilvēku tirdzniecības ļaunuma īsto vārdu – līdz tam attiecīgas parādības bija saukuši par vardarbību, par cilvēku neveiksmīgiem darba meklējumiem, vispār bija domājuši, ka tāda problēma kā cilvēku tirdzniecība Latgali vēl nav skārusi. Taču tagad saprot, ka tieši šis reģions ar lielāko bezdarbu un nabadzību valstī ir riska zona, turklāt ne vien pārrobežu cilvēku tirdzniecībai, bet arī valsts iekšienē, pat viena rajona robežās – pagastos kokzāģētavās cilvēki dažkārt strādā par vēdera tiesu.
Starp citu, arī Latvijas likumdošana pagaidām ir sakārtota tikai attiecībā uz cilvēku tirdzniecību pāri robežām, bet neskar šo parādību mūsu valsts iekšienē. Tomēr jāatzīst, ka kopumā Latvijas likumdošana, pateicoties apzinīgajai tā saukto mājas darbu pildīšanai pirms iestāšanās Eiropas Savienībā, šajā jomā ir sakārtotāka nekā vairākās t.s. vecajās dalībvalstīs. Gan soda mēri ir bargāki, gan tie tiek aktīvāk piemēroti. Kā seminārā izteicās tiesībsargājošo iestāžu darbinieki, piemēram, Zviedrija, Lielbritānija, Vācija, kuru bordeļos vai par tādiem pārvērstos slepenos dzīvokļos strādā ļoti daudzas personas no Latvijas, nesteidzas atbildēt uz mūsu tiesībsargājošo iestāžu pieprasījumiem pēc krimināllietās noderīgas informācijas. Bet attiecībā uz sodu bardzību atcerēsimies neseno gadījumu ar Latvijā notiesāto Somijas pilsoni, kurš atzina, ka nebūtu nodarbojies pie mums ar cilvēku vervēšanu, ja būtu zinājis par mūsu ievērojami augstākajiem sodiem salīdzinājumā ar sodiem par tādiem pašiem nodarījumiem savā valstī.
Tieši Daugavpilī mācību beigās jau dzirdēju argumentu, kāpēc cilvēku prettirdzniecības jautājumos jābūt izglītotiem ne tikai sociālajiem darbiniekiem vai ne tikai policistiem un robežsargiem, bet arī ģimenes ārstiem, nodarbinātības aģentūras darbiniekiem, bāriņtiesas speciālistiem, psihologiem, žurnālistiem, tiesnešiem, prokuroriem, pašvaldību darbiniekiem, nevalstisko organizāciju pārstāvjiem u.c. – arī tāpēc, ka potenciālais upuris vai jau tiešām par cilvēku tirdzniecības upuri kļuvušais cilvēks, kuram izdevies pat bez dokumentiem atgriezties mājās, var meklēt palīdzību pie jebkuras nosauktās profesijas pārstāvja. Katram jābūt lietas kursā, kurš kādā gadījumā un kā spēj pirmais palīdzēt, ko var darīt ikviens cits sadarbības lielajā lokā iesaistītais.

Marks Rodžers, Aveloja Laninga un Lidija Šiļņeva Foto: Imants Prēdelis

Sociāla un globāla nelaime

Mācību gaitā radās un nostiprinājās pārliecība, ka pret šo globālo sociālo problēmu, kas vienlaikus ir globāla mēroga organizētā noziedzība, tieši šādā plašas sadarbības formā (starp dažādām valstīm, starp dažādām profesionālajām jomām) arī jāturpina vērsties (jārealizē Valsts programma cilvēku tirdzniecības novēršanai 2004. – 2008.gadam; kopš 2000.gada ierosinātajām gandrīz 70 krimināllietām un aptuveni 30 notiesātajām personām jāpievieno jaunas apsūdzības; īpaši lauku reģionos jāattīsta sociālais darbs sociālās izstumtības mazināšanai, palīdzības sniegšanai cietušajām personām; plaši jāinformē iedzīvotāji par iespējamo risku nokļūt verdzībā u.c.), jo arī cilvēku tirgotāji ir izveidojuši plašu sadarbības tīklu. Kā teica viena no šo mācību lektorēm un praktiķe darbā ar cilvēku tirdzniecības upuriem Avaloja Laninga, kas ir ASV Ņudžersijas Starptautiskā institūta Cilvēku tirdzniecības novēršanas projekta direktore, ļoti bieži pat šķietot, ka cilvēku tirgotājiem ir kāda slepena rokasgrāmata, pēc kuras viņi darbojas. Savukārt daudzi amerikāņi, izdzirduši par atdzimušo verdzību, brīnoties – verdzība taču jau sen atcelta...
Semināra dalībnieki, saprotot to, ka pašiem vēl nav skaidras visas cilvēku tirdzniecības problemātikas nianses, līdzās profesionāļu sadarbībai un tālākām mācībām īpaši uzsvēra sabiedrības daudz plašāku informēšanu un izglītošanu šajā jomā. Visticamāk, ka, pat ieraudzījis cilvēku prettirdzniecības informācijas kampaņas plakātu ar uzrakstu “Tevi pārdos kā lelli” (pirms kāda laika vismaz Rīgā sabiedriskā transporta pieturās šāds teksts papildināja aiz aukliņām raustāmas meitenes attēlu), ne tuvu katrs spēja skaidri iztēloties apstākļus, kādos tas varētu notikt. Vai arī – ja nu kādu tiešām pārdos, tad ne jau mani: neesmu darba meklētājs, mani nenomoka nepietiekami iztikas līdzekļi un nenomaksāti rēķini, negrasos braukt riska pilnā peļņā uz ārzemēm, nedarbojos arī plašajā seksa industrijā tepat Latvijā. Tomēr daudzu cilvēku dzīvēs situācija ir tieši pretēja nosauktajām, zem iztikas minimuma dzīvojošo ģimeņu skaits rūk lēnām. Un tā ir augsne cilvēku tirdzniecībai – vervētāji, tirgotāji uz zaļāka zara nonākt alkstošos ar melīgiem solījumiem un viltu, atņemot dokumentus, iegrūžot parādos, pakļauj vergošanai smagos darbos, seksa industrijā, piespiež kļūt par orgānu donoriem. Protams, sabiedrība vairāk uzzina par veiksmīga iznākuma un labas peļņas gadījumiem, jo to, par laimi, ir daudz vairāk. Taču jābrīdina arī par pārējiem.

Augsne cilvēku tirdzniecībai

Avaloja Laninga, dzīvodama viesnīcā, bija papētījusi tur pieejamo informatīvo bukletu par izklaides piedāvājumiem Rīgā un secināja, ka līdera pozīcijās ir arī intīmserviss. Kā viņa teica, nav konkrētu pierādījumu apgalvojumam, ka šo intīmo pakalpojumu sniedzēju vidū ir arī cilvēku tirdzniecības upuri, taču šī industrija noteikti ir augsne cilvēku tirdzniecības industrijai. Un vēl attiecībā uz iedzīvotāju informēšanu – droši vien cilvēkus būs grūti pārliecināt, ka viņi ir upuri arī tad, kad kaut ko tomēr iegūst. Piemēram, celtniecības firma Lielbritānijā apsolījusi strādniekam no Latvijas maksāt mēnesī 600 latus, bet reāli samazina algu uz pusi, piedraudot – ja neesi apmierināts, pārdosim uz kalnainajiem apvidiem ganīt cūkas par 100 latiem mēnesī! Taču – varbūt arī tas ir labāk nekā mājās vēl par dažiem desmitiem latu mazāk? Un tas atkal ir jautājums par to, no kurienes verdzībai “aug kājas”.
Viens no iemesliem ir cilvēka cieņai un pat iztikas minimumam neatbilstošs minimālais atalgojums. Semināra nedēļas katras dienas otrajā pusē veicot grupu darba formā noteiktu uzdevumu (piemēram, balstoties uz konkrēta gadījuma aprakstu, izveidot cilvēku tirdzniecības upuru identifikācijas analīzes shēmu un projektēt turpmākās darbības saturu starpprofesionālas komandas skatījumā), par vienu visu profesiju pārstāvji spēja vienoties vienmēr, lai arī citkārt viedokļi mēdza atšķirties, proti, ka līdztekus visiem citiem pasākumiem cilvēku tirdzniecības apkarošanā – noziedznieku tiesāšanai, upuru rehabilitācijai, iedzīvotāju brīdināšanai, atbalsta sniegšanai ģimenēm arī sociālā darba veidā u.c. – valstī ir jāpanāk kopējās sociālekonomiskās situācijas uzlabošanās, citādi turpināsies cīnīšanās tikai ar sekām. Galu galā dzīves videi ir jāatbilst arī tā vairākuma interesēm, kas tagad dzīvo zem iztikas minimuma.
Kāds (kurš gan nezina, ka peļņa no cilvēku tirdzniecības pasaulē sāk apsteigt narkotiku biznesu) varbūt varētu jautāt: vai nu cilvēku tirdzniecība ir tik liela problēma, ka uz to tā jāsaasina uzmanība? Tad ir jāpaskaidro, ka ASV valdības ikgada ziņojumā par situāciju cilvēku tirdzniecībā ir iekļauta arī Latvija – pēc starptautiskā klasifikatora esam ievietoti otrajā līmenī no trim līmeņiem, kas attiecas uz cilvēku tirdzniecību, tātad esam pa vidu. Neturpinot tirgotāju apsūdzēšanu, nerealizējot iedzīvotāju aizsardzības programmas, Latvijai nav izredžu pacelties uz pirmo līmeni, varam vienīgi noslīdēt vēl zemāk. Sociālā darba un sociālās pedagoģijas augstskolas “Attīstība” rektore profesore Lidija Šiļņeva, gadu ASV pavadot kā Fulbraita stipendiāte, tur veica pētījumus arī par šo cilvēku tirdzniecības tematu – centās noskaidrot, kāpēc Latvija ir iekļauta tieši otrajā līmenī (lai arī sakārtota likumdošana, tomēr ir cilvēku tirdzniecību veicinoša sociālā vide, trūkst sociālo pakalpojumu), un, būdama vēl tur, tikās ar toreizējo Latvijas vēstnieku Amerikā Aivi Roni un pārsprieda iniciatīvu ar 2005.gada 1.septembri sākt sociālo darbinieku apmācību cilvēku prettirdzniecībā maģistrantūras līmenī. Pēc SDSPA “Attīstība” Dominikanas universitātes profesora sociālā darba doktora Marka Rodžersa (kurš bija mācībspēks arī šajā seminārā) supervīzijas, šis brīdis ir tuvu, un augstskola tam gatavojas. Bet pirms tam vēl ir pagūts realizēt šīs kopīgās mācības dažādu jomu profesionāļiem.
Katra apmācības dalībnieka ieguvums noteikti ir arī augstskolas “Attīstība” sakomplektētā apjomīgā mācību līdzekļu mape. Tajā bija atrodami arī visi starptautiskie un Latvijā pieņemtie likumdošanas akti, kas attiecas uz cilvēku tirdzniecību, kopskaitā pavisam 13 – no 1948.gadā pieņemtās Vispārējās cilvēka tiesību deklarācijas līdz 2004.gadā apstiprinātajam Latvijas Kopējam sociālās iekļaušanas memorandam. Izrādās, ka ANO Ģenerālā asambleja jau 1949.gadā bija apstiprinājusi Konvenciju par tirdzniecības ar cilvēkiem un personu prostitūcijas ekspluatācijas izskaušanu. Bet tikai pēdējos gados pasaulē ir īpaši aktivizējusies cīņa pret šo noziegumu. Lieliski, ka Latvija nav palikusi nomaļus.

Ausma Mukāne,
speciāli “Latvijas Vēstnesim”