
Kino un vēsture, dokuments un iztēle
29.aprīlī Rīgā notika vācu režisora Olivera Hiršbīgela pretrunīgi vērtētās mākslas filmas “Sakāve” (“Der Untergang”) pirmizrāde Latvijā. Filma, nonākusi uz ekrāniem pagājušā gada rudenī, izpelnījusies nežēlīgu kritiku un atzinīgus vārdus gan no kino pārstāvjiem, gan arī vēsturniekiem, kuri uzskata, ka filma piedāvā nepierastu skatījumu uz vienu no nežēlīgākajiem despotiem pasaules vēsturē – Ādolfu Hitleru.Kritizēta, tomēr atzīta
Filma “Sakāve” stāsta par Ādolfa Hitlera pēdējām dienām
Otrā pasaules kara noslēgumā 1945.gada aprīlī, ko nacistu diktators ar tuvākajiem
līdzgaitniekiem pavadīja pazemes bunkurā Berlīnē, līdz beidza dzīvi pašnāvībā.
Režisors Olivers Hiršbīgels filmas scenārija pamatā izmantojis fīrera sekretāres
Traudlas Junges stāstu un aculiecinieku liecības.
Šis nav pirmais gadījums, kad vācieši restaurē briesmīgāko laiku savā vēsturē,
tas darīts jau agrāk – 1956.gadā, kad Georgs Pābsts uzņēma filmu “Der Letzte
Akt”, tomēr tik personiska attieksme pret fīreru nav pausta nevienā vēsturiskā
filmā. Ar šo filmu vācieši pierāda, ka ir pārvarējuši morālo sakāvi un ir gatavi
runāt par vienu no sāpīgākajām tēmām ne tikai savā, bet visā cilvēces vēsturē.
Filma “Sakāve” ir izķidāta līdz pat niecīgākajiem sīkumiem – sākot ar
pārmetumiem par vieglprātīgu attieksmi pret vēsturi un beidzot ar režisora
strostēšanu par Hitlera tēla žēlošanu. Pasaulslavenais vācu režisors Vims Venderss
pauž uzskatu, ka Hitlera nāve filmā netiek attēlota gana nežēlīgi, jo tā neparāda
fīrera nošaušanās aktu, bet tikai ķermeņa sadedzināšanu.
Neraugoties uz kritiku un pārmetumiem, izdevums “Hollywood Reporter” filmu ir
pasludinājis par “vienu no visu laiku labākajām kara filmām”, tā tika arī
nominēta “Oskara” balvai labākās ārzemju filmas kategorijā.
Vēsturnieks par vēsturi un kino
Filmas parādīšana uz ekrāniem radījusi daudz jautājumu: vai,
parādot Hitleru kā cilvēku, nepastāv briesmas, ka no redzesloka tiktu pazaudēts viņa
caur un cauri ļaunais, briesmīgais, dēmoniskais raksturs, varbūt pret viņu pat rastos
simpātijas? Vai tik ilgi pēc kara uz Hitleru būtu jāskatās citādi? Katrā ziņā tik
cilvēcisks, kādu to ataino presē un ļaužu sarunās, Hitlera tēls nemaz nav, un
uzņemt šādu filmu bija pilnībā pieļaujami, jo galu galā tā ir daļa no
nepārtrauktā, neizbēgamā procesa – Hitlera laiku redzēt un uztvert kā vēsturi.
Vēsturnieki visā pasaulē pielikuši savu roku filmas kritizēšanā, tomēr lielākā
daļa nav uztvēruši būtisku niansi, ka “Sakāve” ir mākslas, nevis dokumentālā
filma, līdz ar to filmā nav jēgas meklēt vēsturisko notikumu autentisku atainojumu.
Britu vēsturnieks Ians Keršovs (viens no erudītākajiem Hitlera un nacionālsociālisma
ēras pārzinātājiem pasaulē un jaunāko laiku vēstures pasniedzējs Šefīldas
universitātē), lai izlīdzinātu nesaskaņas starp vēsturniekiem un kinematogrāfu,
skaidro mākslas filmas un vēstures savstarpējās attiecības.
“Spēlfilmas apzināti cenšas modināt emocijas. Tās ir mākslinieciskas
konstrukcijas, kas pēc būtības nav savienojamas ar striktu vēsturisko precizitāti. Ar
to tās atšķiras no dokumentālā kino. Tā vietā, lai turētos pie faktiem, kā to
dara dokumentālās filmas, spēlfilmā notikumi apskatīti tā, lai tie iederētos
darbībā. Spēlfilmas uzdevums ir modināt emocijas, un tāpēc, attēlojot darbojošās
personas, tās tiek pārspīlētas, lai skatītājs varētu ar šīm personām vai nu
identificēties, vai arī novērsties no tām.
Kaut gan spēlfilma nepretendē uz autentisku vēstures faktu atainojumu, tā spēj paust
svarīgas atziņas tajā līmenī, kas nav saistīts ar faktiem. Filmas spēja izglītot
neizbēgamā kārtā ir daudz ierobežotāka. Šī filma spēj simulēt 1945.gada
noskaņu, sajūtu, ka vērojat notikumus bunkurā un noraugāties, kā situācija
attīstās un sasniedz baiso kulmināciju. Apbrīnojamā veidā ir atdzīvināta bunkura
iemītnieku ārprātīgā pasaule – alkohola radīta bezrūpība, sarunas par labāko
pašnāvības metodi, cerības izkļūt no pazemes kapa, bezgalīgais ieslodzījuma
stāvoklis. Turklāt netiek aizmirsts arī tas, kas notiek ārpusē.”
Cilvēcīgums nemazina necilvēcību
Britu vēsturnieks uzskata, ka redzēt Hitleru triviālās,
ikdienišķās nodarbēs – skūpstām Evu Braunu, ēdam šokolādi vai priecājamies par
dziedošajiem Gēbelsa bērniem – nenozīmē kļūt akliem pret viņa neizsakāmo
necilvēcību un apokaliptisko postu, kas uz visiem laikiem tiks saistīts ar viņa
vārdu. “Mēs taču zinām, ka viņš varēja laipni un pretimnākoši izturēties pret
savām sekretārēm un jau nākamajā brīdī aukstasinīgi dot rīkojumus par miljoniem
cilvēku noslepkavošanu.”
Analizējot Hitlera tēlu, Ians Keršovs velta atzinīgus vārdus Hitlera atveidotājam
aktierim Bruno Gancam. “Viņa tēlojums ir reālistisks, tieši tāds, kādu biju
iedomājies, rakstot pēdējo nodaļu grāmatā par Hitleru. No visiem Hitlera
kinoportretiem šis ir vienīgais, kas mani pārliecina. Tas saistīts arī ar balsi.
Gancs atveido Hitlera balsi biedējoši autentiski.”
Raivis Spalvēns
Raksta tapšanā izmantoti Gētes institūta sagatavotie materiāli