Zem politisko lielvaru riteņiem

Baltijas valstu jautājums starptautiskajās attiecībās 1940.–1991.gadā

Profesors Antonijs Zunda, Valsts prezidentes padomnieks

Turpinājums. Sākums – “LV”, 10.03., 17.03., 23.03., 30.03., 06.04., 13.04.2005.

Diktatora Staļina cildināšanas bakhanālijas okupētajā Latvijā sasniedza aizvien marasmatiskākas formas. Teksts Staļina dzimšanas dienai veltītajā laikraksta “Literatūra un Māksla” publikācijā 1949. gadā: “... nav tāda brīnumtrauka, kas ietvertu mūsu tautas mīlestību un pateicību, bezgalīgo uzticību Vadonim un Tēvam. Mūsu dāvana ir tautas vissvētāko jūtu simbols, nelaužama zvēresta zīme” Foto no grāmatas “Saglabāt sudrabā”, “Jumava”, 2004

“Pilnīgi slepeni” par Latvijas likteni

Kā liecina arhīvu dokumenti, arī PSRS atbildīgās iestādes pēckara perioda sākumā uzmanīgi sekoja līdzi rietumvalstu nostājai Baltijas jautājumā. Latvijas Valsts arhīva vecākais referents Jānis Riekstiņš ir atradis un laikrakstā “Latvijas Vēstnesis” publicējis interesantu dokumentu – Latvijas PSR ārlietu tautas komisāra Pētera Valeskalna dienesta ziņojumu “Baltijas problēma.” (“Latvijas Vēstnesis”, 09.02.2005.)
Šajā dokumentā, kas izstrādāts 1945.gada maijā, P.Valeskalns ar satraukumu konstatē, ka tā sauktā Baltijas problēma joprojām nenozūd no pasaules laikrakstu lappusēm un pēc Baltijas republiku atbrīvošanas no vācu okupantiem kļuvusi vēl biežāk apspriesta. Pēc P.Valeskalna domām, problēmas aktualitāti nosaka tas, ka Anglija daļēji, bet ASV pilnīgi atzīst tikai tos Latvijas, Lietuvas un Igaunijas diplomātiskos pārstāvjus, kurus bija iecēlušas agrākās “plutokrātiskās” valdības. P.Valeskalna īpašu nepatiku bija izraisījis Latvijas sūtnis ASV A.Bīlmanis, laikrakstā “Evening Star” paziņojot, ka visa Latvijas tauta noraida boļševiku kundzību, izņemot 150 komunistus. Dokumentā arī citēti Padomju Savienības politiku atbalstoši Anglijas politiskie un sabiedriskie darbinieki.
P.Valeskalna uzmanību bija izpelnījušies Lielbritānijas parlamenta deputāta leiborista Džona Maka atzinumi: “Neviens pēckara jautājums Eiropā nevar tikt apmierinoši izlemts bez Baltijas valstu jautājuma atrisināšanas, tajā skaitā arī Somijas jautājums. Krievija, pateicoties saviem panākumiem un demokrātiskajai valdības formai, ir ne tikai šo mazo valstu dabiskā aizstāve, bet tā var izrādīt arī dažādu veidu uzmanību viņu nacionālajiem institūtiem, valdībai, ieražām un tradīcijām.” Šim P.Valeskalna sagatavotajam dokumentam bija pievienota norāde “Pilnīgi slepeni”.

Vēlēšanu farss okupētajā Latvijā 1951.gadā Foto no grāmatas “Saglabāt sudrabā”, “Jumava”, 2004

Spriedze pirms Parīzes konferences

1946.gada 29.jūlijā Parīzē sākās sabiedroto valstu organizētā miera konference, kam bija jāizstrādā miera līgumi ar bijušajiem pretiniekiem: Vāciju, Somiju, Ungāriju, Bulgāriju, Rumāniju un Itāliju. Latvijas sūtņiem K.Zariņam un A.Bīlmanim no publikācijām presē kļuva zināms, ka PSRS savā delegācijā ir iekļāvusi Latvijas PSR ārlietu ministru P.Valeskalnu. Saskatot draudus Latvijas Republikas statusam, K.Zariņš un A.Bīlmanis nosūtīja vēstules rezidējošo valstu ārlietu ministriem. A.Bīlmanis pievērsa ASV Valsts departamenta uzmanību tam, ka P.Valeskalns ir tā sauktās leļļu valdības ministrs un viņam nav konstitucionālu tiesību pārstāvēt latviešu tautu Miera konferencē. A.Bīlmanis izteica cerību, ka ASV delegācija Parīzē neatzīs P.Valeskalna pilnvaras. Viņš arī uzsvēra, ka vienīgais likumīgais Latvijas Republikas pārstāvis ārvalstīs ir sūtnis Londonā K.Zariņš, kas neilgi pirms PSRS iebrukuma saņēma valdības ārkārtas pilnvaras.
Arī K.Zariņš Londonā uzsvēra, ka P.Valeskalna iekļaušana PSRS delegācijas sastāvā ir veikta ar skaidru mērķi – panākt, lai Parīzes miera konference atzītu Latvijas aneksiju un inkorporāciju Padomju Savienībā par likumīgu. Nākamais PSRS solis varētu būt mēģinājums apstiprināt Latvijas PSR par ANO dalībvalsti. Ja tas notiks, tad Latvijas Republikas aneksija būs starptautiski atzīta. K.Zariņš vēstulē britu ārlietu ministram Ernestam Bevinam paziņoja, ka, vadoties no starptautiskās likumdošanas, ne Padomju Savienībai, ne Latvijas PSR pārstāvjiem nav tiesību runāt Parīzes konferencē latviešu tautas vārdā. Tas it īpaši attiecas uz P.Valeskalnu, kas nekad nav bijis Latvijas Republikas pilsonis. Daudzu desmitu tūkstošu latviešu bēgļu atrašanās pārvietoto personu nometnēs Vācijā un viņu nevēlēšanās atgriezties mājās ir apliecinājums tam, kāds režīms valda Latvijā.
Anglijas delegācijai Parīzes miera konferencē tika sagatavots speciāls cirkulārs Nr.4 “Baltijas padomju republiku atzīšana”. Šajā dokumentā bija atzīmēts, ka Igaunijas, Lietuvas un Latvijas PSRS ārlietu ministru G.Krosa, P.Rotomska un P.Valeskalna iekļaušana PSRS delegācijas sastāvā Parīzes miera konferencē nav nejauša. Tas ir spiediens uz Rietumu sabiedrotajiem. PSRS ārlietu ministrs V.Molotovs jau 1945.gada decembrī Maskavas konferences laikā izteicās: ja Anglija Parīzes miera konferencē vēlas uzaicināt Indiju, tad Padomju Savienība savukārt uzaicinās Latvijas, Lietuvas un Igaunijas PSR pārstāvjus. Dokumentā uzsvērts, ka tuvākajā nākotnē Anglija būs nostādīta izvēles priekšā – atzīt vai neatzīt de iure Baltijas padomju republikas. Būtiska problēma, risinot šo jautājumu, būs britu pilsoņu finansiālie zaudējumi Baltijas padomju republikās un to kompensācijas nepieciešamība. Britu finansiālās pretenzijas PSRS ir 6 125 000 mārciņu. Latvijas, Lietuvas un Igaunijas PSR de iure atzīšana var notikt tikai tad, kad būs sekmīgi pabeigtas sarunas ar Padomju Savienību un parakstīts līgums par britu zaudējumu atlīdzināšanu Baltijas valstīs. “Šī problēma liek mūsu delegācijai Parīzē būt ļoti uzmanīgai attiecībā uz Latvijas, Lietuvas un Igaunijas PSR ārlietu ministru piedalīšanos konferencē oficiālā statusā. Anglija var piekrist P.Valeskalna, P.Rotomska un G.Krosa dalībai konferencē tikai kā Padomju Savienības delegācijas locekļiem. Ja Baltijas padomju republiku ārlietu ministriem atļaus parakstīt Parīzes miera konferences dokumentus, būs notikusi šo republiku de iure atzīšana.”

Okupācijas laika vaibsti. 1950.gadā, svinot Latvijas PSR 10.gadadienu, dāsni tika dalīti okupācijas varas apbalvojumi: LPSR Augstākās padomes Prezidija priekšsēdētājs Augusts Kirhenšteins pasniedz Darba Sarkanā Karoga ordeni kādreiz tautas mīlētajam dzejniekam Jānim Sudrabkalnam. Dzejnieka seja nespēj apslēpt viņa dvēseles stāvokli šajā brīdī Foto no grāmatas “Saglabāt sudrabā”, “Jumava”, 2004

Sabiedroto vai vismaz domubiedru meklējumos

Parīzes konferences laikā atbalstu Baltijas valstīm sniedza arī “Skotijas līga Eiropas brīvībai”. Tās priekšsēdētāja vietnieks Džons F.Stjuarts nosūtīja vēstuli britu ārlietu ministram E.Bevinam. Dokumentā bija izteikts aicinājums Lielbritānijai arī turpmāk neatzīt Baltijas valstu okupāciju un aneksiju. Džons F.Stjuarts akcentēja nepieciešamību šajā jautājumā sekot konsekventajai ASV politikai. Skotijas līgas iesniegtajā vēstulē bija uzsvērts, ka tiesības uz brīvību un neatkarību ir visām Eiropas nācijām, tajā skaitā baltiešiem, kuri starpkaru periodā bija guvuši atzīstamus sasniegumus ekonomiskajā attīstībā un iedzīvotāju dzīves līmeņa pieaugumā. Vēstulē bija aprakstīta arī Baltijas valstu traģēdija pirmās padomju okupācijas laikā 1940. un 1941.gadā, kad daudzi tūkstoši iedzīvotāju tika deportēti uz Sibīriju. “Mums nav nodoma aicināt sākt karu ar Krieviju, lai atjaunotu atsevišķu tautu brīvību, bet šai lielvalstij jāsaprot, ka tā rīkojusies netaisnīgi.” Šāds Skotijas līgas viedoklis atspoguļoja britu sabiedriskās domas nostāju Eiropas pēckara problēmu, tajā skaitā Baltijas valstu jautājuma, taisnīgā atrisināšanā. Atbildes vēstulē Skotijas līgai E.Bevins solīja nemainīt Anglijas pieeju Latvijas, Lietuvas un Igaunijas valstiskuma jautājumā.
Latvijas luterāņu baznīcas vadība Vācijā apskatāmajā laikā mēģināja pievērst rietumvalstu vadītāju un militārpersonu uzmanību Baltijas problēmai. Tipisks piemērs ir arhibīskapa T.Grīnberga vēstule Lielbritānijas izcilajam karavadonim feldmaršalam Bernardam Montgomerijam. Īsi iepazīstinājis ar Latvijas likteni padomju un vācu okupācijas laikā, T.Grīnbergs izteica aicinājumu B.Montgomerijam darīt visu iespējamo, lai pēc kara beigām uzvarētu taisnīgums un latvieši atkal iegūtu pašnoteikšanās tiesības tāpat kā citas Eiropas nācijas. Vēstules nobeigumā T.Grīnbergs rakstīja: “Mēs lūdzam Dievu un Jūs uzņemties iniciatīvu atdot atpakaļ brīvību manai zemei.” Feldmaršals B.Montgomerijs šajā laikā bija britu spēku komandieris okupētajā Vācijā.

Turpinājums sekos