Cilvēku veselība beidzot ir nonākusi sabiedrības un daļēji arī valdības uzmanības lokā. Tomēr jautājums vairāk tiek pārrunāts no slimnīcu, doktorātu, ārstu, medicīnas māsu un citu veselības aprūpētāju viedokļa.

Bailes no aptiekas

Pavisam trūcīgam labāk vispār nesaslimt. Tiem, kuri skaita nevis latus, bet santīmus. Jo vairāk vai mazāk tagad jāmaksā gandrīz par visu. Runāsim par “vidējo” pacientu, kurš ir “mazturīgs”. Ievērojiet, ka saliktenī tomēr ir vārds “turīgs”, nevis “trūcīgs”. Tātad “mazturīgs”, nevis “maztrūcīgs”.
Ja nosacīti valsts vidējo mājsaimniecības locekli vērtē šādi, tad 2003. gadā, par kuru kā pēdējo mums ir statistikas dati, viņš veselības aprūpei gadā samaksāja 44 latus (nenoapaļoti dati 1.tabulā). Dziļākai analīzei šoreiz, šķiet, nav nepieciešams izdalīt sīkas apakšgrupas vai lietot patērētāju ekvivalences koeficientus un citus smalkumus. Bērna ārstēšana dažkārt ir grūtāka un dārgāka nekā pieauguša darba spējīga cilvēka, kura veselība mūža ietvaros parasti ir vislabākā. Šoreiz runa būs par vispārējiem vērtējumiem, nepretendējot uz augstu kvantitatīvu precizitāti.
No šiem 44 latiem tikai nepilni 12 aiziet par ambulatorisko aprūpi (27%). Savukārt puse no tiem– nepilni 6 lati – par daudz apdiskutētajiem dārgajiem zobārstniecības pakalpojumiem. Tātad tikai 14% aiziet par maksu (piemaksu) ārstiem, izmeklējumiem, fizioterapijai u.c. Kā redzams, vairumam, ja arī ne visiem, iegūt recepšu paciņu nemaz nav tik grūti un nemaksā tik dārgi.
Vēl mazāk, ap diviarpus latu gadā, cilvēks vidēji izdeva par ārstēšanos slimnīcās. Varbūt tādēļ, ka slimnīcu uzturēšanu vēl lielā mērā sedz no valsts vai pašvaldību budžeta. Tāpēc no augšas kā sniegs ziemā birst priekšlikumi par mazo slimnīcu slēgšanu.
Un tā nu slimnieks nosvīdis un noguris ar recepšu paciņu saujā stāv pie aptiekas durvīm. Cik tas viss maksās? Vai varēs nopirkt visu ieteikto, vai tikai pusi vai vēl mazāk? Kā redzēsim vēlāk, dažs uz aptieku nemaz neiet. Ja ārsts nav nosūtījis uz slimnīcu, tad nekāda ārstēšanās neiznāks.
2003.gada “vidējais” mājsaimniecības loceklis par farmaceitiskajiem produktiem (vienkāršāk – par zālēm) samaksāja vairāk nekā 26 latus, kas ir 61% no visiem veselības aprūpei atvēlētajiem līdzekļiem, bet pieskaitot arī citas aptiekas preces, – 29 latus jeb 67%. Tas ir vairāk nekā divas trešdaļas.
Vizualizējot šos skaitļus, autors vērtē, ka, ejot uz ambulatorisko iestādi (sauktu vēl par poliklīniku), pietiek paņemt līdzi 10 latus. Ar to pietiek, lai grieztos pie maksas ārsta (bez norīkojuma, bez iepriekšējas pierakstīšanās), samaksātu par vietējiem izmeklējumiem, analīzēm u.c.).
Ejot pie zobu protezētājiem, jāņem līdzi kādi 20–30 lati. Ja zobus kopj regulāri un jāapmaina tikai viens kronis, arī pietiek ar desmitnieku.
Taču, ejot uz aptieku, ja hroniskai slimībai zāles ir izrakstītas, kā tagad raksta uz receptēm – “uz ārstēšanas kursu” (ap 3 mēnešiem), tad gan jāņem līdzi pussimts. Labāk vairāk, lai, kā vecos laikos teica, “nekristu kaunā”.
Neminēsim atsevišķu zāļu cenas, jo katram slimniekam jau vajadzīgas citas. Taču bieži gadās, ka viena paciņa tablešu maksā 5–15 latus. Ir dzirdēts, ka esot arī daudz dārgākas.
Skaitļi uzskatāmi parādījuši, kur ir tas “grāvis” ceļā uz veselību, kuram daudzi slimnieki netiek pāri.

Politika ar autopilotu

Gudrie, nevis no austrumiem, bet tepat no Rīgas centra, diezgan vienprātīgi apgalvo, ka lauku cilvēku mums ir par daudz. Īpaši jau to, kas vēl nodarbojas ar lauksaimniecību. Iluzoro disproporciju var izlīdzināt gandrīz vai ar kibernētiskām metodēm: vienkārši lauku cilvēkus vajag sliktāk ārstēt. Tālākais nāks pats par sevi.
1.tabulas dati rāda, ka pilsētu mājsaimniecību loceklis veselības aprūpei gadā vidēji izdeva 50 latus, bet lauku – iztika ar 31 jeb ar 62%. Gandrīz līdzīgās attiecībās ir pilsētnieku un laucinieku izdevumi par zālēm. Taču medicīniskos pakalpojumus laucinieki saņem tikai 50% apmērā no tā, ko saņem pilsētnieki.
Vislielākā atšķirība pilsētās un laukos ir iespējās ārstēt un protezēt zobus. Šai vajadzībai laucinieki gadā izdeva nepilnus 3 latus uz cilvēku, pilsētnieki – 7. Tātad lauciniekiem bija jāsamierinās ar 41%. Plus vēl maksa par transportu, lai vispār nokļūtu ārstniecības iestādē, laika patēriņš un citas grūtības.
Neviens politiķis nesaka, ka visu to kompensē svaigs gaiss un smags fizisks darbs. Bet nesaka arī neko citu – kā lauku cilvēku dzīvi kaut cik tuvināt pilsētnieku dzīvei, vismaz veselības aprūpes jomā.

Statistika par aptiekām

2003.gadā Latvijas CSP kopā ar medicīnas speciālistiem veica īpašu Latvijas iedzīvotāju aptauju par veselības jautājumiem. Par šīs aptaujas rezultātiem ir izdots samērā biezs statistikas datu krājums “2003.gada Latvijas iedzīvotāju veselības apsekojuma rezultāti”. (R.: CSP, 2004.) Šajā krājumā ir ietverta arī tabula, kas raksturo iedzīvotāju iespējas iegādāties ārstu izrakstītās zāles pēc labklājības grupām.
Labklājības grupas ir veidotas citādi, nekā mēs to esam paraduši darīt dzīves līmeņa pētījumos. Mājsaimniecību vidējais ienākums nav rēķināts vidēji uz vienu mājsaimniecības locekli vai patērētāja vienību, bet uzrādīts kopējais ienākums visā mājsaimniecībā. Tādā skatījumā nabadzīgākās grupas izskatās vēl daudz nabadzīgākas, nekā parāda CSP Mājsaimniecību budžetu pētījums.
Veselības jautājumu aptaujā ienākumiem nav pieskaitīta pašražoto produktu vērtība. Ieskatoties pašā aptaujas anketā, redzam, ka jautājums formulēts pavisam vienkārši “Vai Jūs varētu pateikt, kurai no zemāk nosauktajām ienākumu grupām atbilst Jūsu mājsaimniecības kopējais naudas ienākums (pēc nodokļu nomaksāšanas), ko tā saņēmusi pēdējā kalendārā mēneša laikā (latos)?” (anketas 18.lpp.).
Bet mēs, kā jau minējām, meklējam vispārējās likumsakarības, nepretendējot uz precīzu dažādu aptauju kvantitatīvu salīdzināmību. Tad ar šādām atbildēm pietiek.
2.tabulā vispirms ievērojam, ka tādu cilvēku, kas nespēj iegādāties nekādas ārsta ieteiktās zāles, nav daudz. Mazāk par 1% no kopskaita. Šādu nelaimīgo īpatsvars dažādās labklājības grupās ir stipri nestabils, un var domāt, ka tas saistīts ar izlases kļūdām.
Būtiska nozīme ir iedzīvotāju sadalījumam tādos, kas spēj iegādāties visas ārsta izrakstītās zāles, un tādos, kas tikai daļu.
Novērtējot 2.tabulas datus, var secināt, ka pirmo trīs grupu mājsaimniecības visas zāles iegādājas tikai ap 50% gadījumu, bet tikpat bieži – tikai daļu. Ja mājsaimniecības ienākums ir 75–150 latu robežās, tad jau aptuveni divas trešdaļas no viņiem iegādājas visas vajadzīgās zāles. Tomēr arī atlikusī trešdaļa, kurai jāsamierinās ar “daļēju” ārstēšanu, nav maza.
Piektā daļa no mājsaimniecībām ārsta izrakstītās receptes šķiro “izpērkamās” un “izmetamās” pat tad, ja to mēneša naudas ienākums sasniedz Ls 300. Aptuveni rēķinot vidēji uz mājsaimniecības locekli, tas būs kādi 116 lati (300 : 2,58). Tikai tad, ja mēneša ienākums pārsniedza 750 latu (tas būs aptuveni 290 latu uz mājsaimniecības locekli), visi respondenti atbildēja, ka izpērk visas izrakstītās zāles.
Diezgan lielas atšķirības zāļu iegādē ir arī slimniekiem pa vecuma grupām. Vidēji valstī visas izrakstītās zāles spēj iegādāties 66,7% iedzīvotāju, bet 15–24 gadu vecuma grupā – 81,9% un 65–74 gadu vecuma grupā – tikai 55,9%.
Kā esmu ievērojis, ārsti mūsdienās, izrakstot receptes, ņem vērā ne vien slimnieka vajadzības, bet arī maksātspēju. Ja slimnieks ir redzami nabadzīgs, tam piemeklē “lētākas” zāles. Labi, ja arī izrakstītās receptes sašķiro pirmās nepieciešamības grupā un grupā, kuras būtu vēlamas, ja iznāk nauda, jau ārsts, nevis pats slimnieks.
Interesanti, ka Latvijas reģioni pēc visu izrakstīto zāļu izpircēju īpatsvara neseko tradicionālā secībā, bet izvietojas citādi. No zemgaliešiem visas izrakstītās zāles izpērk 72%, no vidzemniekiem – 67,9%, Rīgas reģiona iedzīvotājiem – 66,8%, Kurzemes – 65,5%, Latgales – 61%.
Kāpēc tradicionāli par visturīgākajiem uzskatītie rīdzinieki samērā bieži atsakās pirkt daļu ieteikto zāļu? Varbūt tādēļ, ka vieglāk tikt pie ārstiem un recepšu paciņām. Tad ir pašam iespēja pašķirot, ko pirkt, ko ne.

Vai par cietsirdību ieraksta Ginesa grāmatā

Nejauši ieslēdzu televizoru. Notika diskusija par kādas Kurzemes slimnīcas likvidāciju. Skaists un labi kopts jauneklis nostājās pret visiem pārējiem diskusijas dalībniekiem, pamatojot likvidācijas lietderību.
Neminēsim šī jaunekļa uzvārdu un amatu, jo pieteikumu autors nedzirdēja. Bez tam raksts nav par cilvēkiem, bet par problēmām. Ja kādu ļoti interesē, lai noskaidro pats.
Īsi savelkot, viņa argumenti bija šādi. Slimnīcā pārsvarā ārstējas hroniski slimie, vecāki par 70 gadiem, kurus vispār vairs nevar izārstēt. Kādēļ tad viņus turēt slimnīcā, darīt darbu, kuram nebūs rezultātu?
Kādreiz, pirms 15 gadiem, dzīvoju kopā ar ļoti slimu sievieti, jau pāri 80. Iecirkņa ārsts, kas toreiz izpildīja tagadējā ģimenes ārsta pienākumus, noteikti atteicās viņu nosūtīt uz slimnīcu ar iepriekš minēto pamatojumu, tikai pasakot to netiešāk.
Toreiz nomainīt iecirkņa ārstu bija grūtāk nekā tagad ģimenes ārstu. Tomēr to izdevās izdarīt, un jaunā ārste sūtīja slimnieci uz slimnīcu apmēram reizi divos mēnešos. Pēc tam slimnieces veselības stāvoklis ievērojami uzlabojās uz vienu, diviem, trim mēnešiem. Noteikti arī mūža gadu skaits pieauga.
Ja vienojāmies neminēt uzvārdus, nedarīsim to arī tagad. Paldies ārstei, ja viņai gadījumā izdodas šo rakstu lasīt! Un tālaika slimniecei lai laba dzīve mums svešajās dimensijās!
Jauneklis Ginesa grāmatā neiekļūs. Ja tur ko tādu ieraksta, šādi ieraksti ir jau priekšā. Daudz lielākas izredzes ir kopā ar savu domubiedru sarakstu nonākt vēlētāju tualetēs “uz nagliņas”.

1.tabula

Latvijas mājsaimniecību veselības aprūpes izdevumu sadalījums pēc izdevuma veidiem (vidēji uz vienu mājsaimniecības locekli gadā), Ls

Datu avots: Mājsaimniecību budžets 2003.gadā. – R.: CSP, 2004. – 70.–71.lpp.

Iedzīvotāju iespējas iegādāties ārstu izrakstītās zāles pēc labklājības grupām

Datu avots: 2003.gada Latvijas iedzīvotāju veselības apsekojuma rezultāti. – R.: CSP, 2004. – 156.lpp.