Recepte beidzot ir. Kur ņemt naudu zālēm?
Dr.habil.oec. Oļģerts Krastiņš
Foto: Aigars Jansons, A.F.I.; Māris Kaparkalējs, “LV” |
Cilvēku veselība beidzot ir nonākusi sabiedrības un daļēji arī valdības uzmanības lokā. Tomēr jautājums vairāk tiek pārrunāts no slimnīcu, doktorātu, ārstu, medicīnas māsu un citu veselības aprūpētāju viedokļa.
Taču, cik esmu pasekojis jau
pieņemtajiem lēmumiem, izvirzītām un nepiepildītām prasībām, malā
ir palicis pašu slimnieku, pacientu stāvoklis. Kas tad viņiem
izmaksā visdārgāk un ir visgrūtāk pieejams? Kas līdz ar to ir tā
“šaurā vieta”, lai pilnvērtīgi ārstētos?
Šeit nerunāsim par ārkārtīgi sarežģītām vai pat unikālām
operācijām, par izmeklējumiem ar aparatūru, kāda ir tikai pāris
Latvijas slimnīcās. Runāsim par nosacīti “vidējo” pacientu.
Savu ekspertīzes vērtējumu esam izteikuši jau agrāk. Bet bez
skaitliskas argumentācijas.
Bailes no aptiekas
Pavisam trūcīgam labāk vispār
nesaslimt. Tiem, kuri skaita nevis latus, bet santīmus. Jo vairāk
vai mazāk tagad jāmaksā gandrīz par visu. Runāsim par “vidējo”
pacientu, kurš ir “mazturīgs”. Ievērojiet, ka saliktenī tomēr ir
vārds “turīgs”, nevis “trūcīgs”. Tātad “mazturīgs”, nevis
“maztrūcīgs”.
Ja nosacīti valsts vidējo mājsaimniecības locekli vērtē šādi, tad
2003. gadā, par kuru kā pēdējo mums ir statistikas dati, viņš
veselības aprūpei gadā samaksāja 44 latus (nenoapaļoti dati
1.tabulā). Dziļākai analīzei šoreiz, šķiet, nav nepieciešams
izdalīt sīkas apakšgrupas vai lietot patērētāju ekvivalences
koeficientus un citus smalkumus. Bērna ārstēšana dažkārt ir
grūtāka un dārgāka nekā pieauguša darba spējīga cilvēka, kura
veselība mūža ietvaros parasti ir vislabākā. Šoreiz runa būs par
vispārējiem vērtējumiem, nepretendējot uz augstu kvantitatīvu
precizitāti.
No šiem 44 latiem tikai nepilni 12 aiziet par ambulatorisko
aprūpi (27%). Savukārt puse no tiem– nepilni 6 lati – par daudz
apdiskutētajiem dārgajiem zobārstniecības pakalpojumiem. Tātad
tikai 14% aiziet par maksu (piemaksu) ārstiem, izmeklējumiem,
fizioterapijai u.c. Kā redzams, vairumam, ja arī ne visiem, iegūt
recepšu paciņu nemaz nav tik grūti un nemaksā tik dārgi.
Vēl mazāk, ap diviarpus latu gadā, cilvēks vidēji izdeva par
ārstēšanos slimnīcās. Varbūt tādēļ, ka slimnīcu uzturēšanu vēl
lielā mērā sedz no valsts vai pašvaldību budžeta. Tāpēc no augšas
kā sniegs ziemā birst priekšlikumi par mazo slimnīcu
slēgšanu.
Un tā nu slimnieks nosvīdis un noguris ar recepšu paciņu saujā
stāv pie aptiekas durvīm. Cik tas viss maksās? Vai varēs nopirkt
visu ieteikto, vai tikai pusi vai vēl mazāk? Kā redzēsim vēlāk,
dažs uz aptieku nemaz neiet. Ja ārsts nav nosūtījis uz slimnīcu,
tad nekāda ārstēšanās neiznāks.
2003.gada “vidējais” mājsaimniecības loceklis par
farmaceitiskajiem produktiem (vienkāršāk – par zālēm) samaksāja
vairāk nekā 26 latus, kas ir 61% no visiem veselības aprūpei
atvēlētajiem līdzekļiem, bet pieskaitot arī citas aptiekas
preces, – 29 latus jeb 67%. Tas ir vairāk nekā divas
trešdaļas.
Vizualizējot šos skaitļus, autors vērtē, ka, ejot uz
ambulatorisko iestādi (sauktu vēl par poliklīniku), pietiek
paņemt līdzi 10 latus. Ar to pietiek, lai grieztos pie maksas
ārsta (bez norīkojuma, bez iepriekšējas pierakstīšanās),
samaksātu par vietējiem izmeklējumiem, analīzēm u.c.).
Ejot pie zobu protezētājiem, jāņem līdzi kādi 20–30 lati. Ja
zobus kopj regulāri un jāapmaina tikai viens kronis, arī pietiek
ar desmitnieku.
Taču, ejot uz aptieku, ja hroniskai slimībai zāles ir
izrakstītas, kā tagad raksta uz receptēm – “uz ārstēšanas kursu”
(ap 3 mēnešiem), tad gan jāņem līdzi pussimts. Labāk vairāk, lai,
kā vecos laikos teica, “nekristu kaunā”.
Neminēsim atsevišķu zāļu cenas, jo katram slimniekam jau
vajadzīgas citas. Taču bieži gadās, ka viena paciņa tablešu maksā
5–15 latus. Ir dzirdēts, ka esot arī daudz dārgākas.
Skaitļi uzskatāmi parādījuši, kur ir tas “grāvis” ceļā uz
veselību, kuram daudzi slimnieki netiek pāri.
Politika ar autopilotu
Gudrie, nevis no austrumiem, bet
tepat no Rīgas centra, diezgan vienprātīgi apgalvo, ka lauku
cilvēku mums ir par daudz. Īpaši jau to, kas vēl nodarbojas ar
lauksaimniecību. Iluzoro disproporciju var izlīdzināt gandrīz vai
ar kibernētiskām metodēm: vienkārši lauku cilvēkus vajag sliktāk
ārstēt. Tālākais nāks pats par sevi.
1.tabulas dati rāda, ka pilsētu mājsaimniecību loceklis veselības
aprūpei gadā vidēji izdeva 50 latus, bet lauku – iztika ar 31 jeb
ar 62%. Gandrīz līdzīgās attiecībās ir pilsētnieku un laucinieku
izdevumi par zālēm. Taču medicīniskos pakalpojumus laucinieki
saņem tikai 50% apmērā no tā, ko saņem pilsētnieki.
Vislielākā atšķirība pilsētās un laukos ir iespējās ārstēt un
protezēt zobus. Šai vajadzībai laucinieki gadā izdeva nepilnus 3
latus uz cilvēku, pilsētnieki – 7. Tātad lauciniekiem bija
jāsamierinās ar 41%. Plus vēl maksa par transportu, lai vispār
nokļūtu ārstniecības iestādē, laika patēriņš un citas
grūtības.
Neviens politiķis nesaka, ka visu to kompensē svaigs gaiss un
smags fizisks darbs. Bet nesaka arī neko citu – kā lauku cilvēku
dzīvi kaut cik tuvināt pilsētnieku dzīvei, vismaz veselības
aprūpes jomā.
Statistika par aptiekām
2003.gadā Latvijas CSP kopā ar
medicīnas speciālistiem veica īpašu Latvijas iedzīvotāju aptauju
par veselības jautājumiem. Par šīs aptaujas rezultātiem ir izdots
samērā biezs statistikas datu krājums “2003.gada Latvijas
iedzīvotāju veselības apsekojuma rezultāti”. (R.: CSP, 2004.)
Šajā krājumā ir ietverta arī tabula, kas raksturo iedzīvotāju
iespējas iegādāties ārstu izrakstītās zāles pēc labklājības
grupām.
Labklājības grupas ir veidotas citādi, nekā mēs to esam paraduši
darīt dzīves līmeņa pētījumos. Mājsaimniecību vidējais ienākums
nav rēķināts vidēji uz vienu mājsaimniecības locekli vai
patērētāja vienību, bet uzrādīts kopējais ienākums visā
mājsaimniecībā. Tādā skatījumā nabadzīgākās grupas izskatās vēl
daudz nabadzīgākas, nekā parāda CSP Mājsaimniecību budžetu
pētījums.
Veselības jautājumu aptaujā ienākumiem nav pieskaitīta pašražoto
produktu vērtība. Ieskatoties pašā aptaujas anketā, redzam, ka
jautājums formulēts pavisam vienkārši “Vai Jūs varētu pateikt,
kurai no zemāk nosauktajām ienākumu grupām atbilst Jūsu
mājsaimniecības kopējais naudas ienākums (pēc nodokļu
nomaksāšanas), ko tā saņēmusi pēdējā kalendārā mēneša laikā
(latos)?” (anketas 18.lpp.).
Bet mēs, kā jau minējām, meklējam vispārējās likumsakarības,
nepretendējot uz precīzu dažādu aptauju kvantitatīvu
salīdzināmību. Tad ar šādām atbildēm pietiek.
2.tabulā vispirms ievērojam, ka tādu cilvēku, kas nespēj
iegādāties nekādas ārsta ieteiktās zāles, nav daudz. Mazāk par 1%
no kopskaita. Šādu nelaimīgo īpatsvars dažādās labklājības grupās
ir stipri nestabils, un var domāt, ka tas saistīts ar izlases
kļūdām.
Būtiska nozīme ir iedzīvotāju sadalījumam tādos, kas spēj
iegādāties visas ārsta izrakstītās zāles, un tādos, kas tikai
daļu.
Novērtējot 2.tabulas datus, var secināt, ka pirmo trīs grupu
mājsaimniecības visas zāles iegādājas tikai ap 50% gadījumu, bet
tikpat bieži – tikai daļu. Ja mājsaimniecības ienākums ir 75–150
latu robežās, tad jau aptuveni divas trešdaļas no viņiem
iegādājas visas vajadzīgās zāles. Tomēr arī atlikusī trešdaļa,
kurai jāsamierinās ar “daļēju” ārstēšanu, nav maza.
Piektā daļa no mājsaimniecībām ārsta izrakstītās receptes šķiro
“izpērkamās” un “izmetamās” pat tad, ja to mēneša naudas ienākums
sasniedz Ls 300. Aptuveni rēķinot vidēji uz mājsaimniecības
locekli, tas būs kādi 116 lati (300 : 2,58). Tikai tad,
ja mēneša ienākums pārsniedza 750 latu (tas būs aptuveni 290 latu
uz mājsaimniecības locekli), visi respondenti atbildēja, ka
izpērk visas izrakstītās zāles.
Diezgan lielas atšķirības zāļu iegādē ir arī slimniekiem pa
vecuma grupām. Vidēji valstī visas izrakstītās zāles spēj
iegādāties 66,7% iedzīvotāju, bet 15–24 gadu vecuma grupā – 81,9%
un 65–74 gadu vecuma grupā – tikai 55,9%.
Kā esmu ievērojis, ārsti mūsdienās, izrakstot receptes, ņem vērā
ne vien slimnieka vajadzības, bet arī maksātspēju. Ja slimnieks
ir redzami nabadzīgs, tam piemeklē “lētākas” zāles. Labi, ja arī
izrakstītās receptes sašķiro pirmās nepieciešamības grupā un
grupā, kuras būtu vēlamas, ja iznāk nauda, jau ārsts, nevis pats
slimnieks.
Interesanti, ka Latvijas reģioni pēc visu izrakstīto zāļu
izpircēju īpatsvara neseko tradicionālā secībā, bet izvietojas
citādi. No zemgaliešiem visas izrakstītās zāles izpērk 72%, no
vidzemniekiem – 67,9%, Rīgas reģiona iedzīvotājiem – 66,8%,
Kurzemes – 65,5%, Latgales – 61%.
Kāpēc tradicionāli par visturīgākajiem uzskatītie rīdzinieki
samērā bieži atsakās pirkt daļu ieteikto zāļu? Varbūt tādēļ, ka
vieglāk tikt pie ārstiem un recepšu paciņām. Tad ir pašam iespēja
pašķirot, ko pirkt, ko ne.
Vai par cietsirdību ieraksta Ginesa grāmatā
Nejauši ieslēdzu televizoru.
Notika diskusija par kādas Kurzemes slimnīcas likvidāciju.
Skaists un labi kopts jauneklis nostājās pret visiem pārējiem
diskusijas dalībniekiem, pamatojot likvidācijas lietderību.
Neminēsim šī jaunekļa uzvārdu un amatu, jo pieteikumu autors
nedzirdēja. Bez tam raksts nav par cilvēkiem, bet par problēmām.
Ja kādu ļoti interesē, lai noskaidro pats.
Īsi savelkot, viņa argumenti bija šādi. Slimnīcā pārsvarā
ārstējas hroniski slimie, vecāki par 70 gadiem, kurus vispār
vairs nevar izārstēt. Kādēļ tad viņus turēt slimnīcā, darīt
darbu, kuram nebūs rezultātu?
Kādreiz, pirms 15 gadiem, dzīvoju kopā ar ļoti slimu sievieti,
jau pāri 80. Iecirkņa ārsts, kas toreiz izpildīja tagadējā
ģimenes ārsta pienākumus, noteikti atteicās viņu nosūtīt uz
slimnīcu ar iepriekš minēto pamatojumu, tikai pasakot to
netiešāk.
Toreiz nomainīt iecirkņa ārstu bija grūtāk nekā tagad ģimenes
ārstu. Tomēr to izdevās izdarīt, un jaunā ārste sūtīja slimnieci
uz slimnīcu apmēram reizi divos mēnešos. Pēc tam slimnieces
veselības stāvoklis ievērojami uzlabojās uz vienu, diviem, trim
mēnešiem. Noteikti arī mūža gadu skaits pieauga.
Ja vienojāmies neminēt uzvārdus, nedarīsim to arī tagad. Paldies
ārstei, ja viņai gadījumā izdodas šo rakstu lasīt! Un tālaika
slimniecei lai laba dzīve mums svešajās dimensijās!
Jauneklis Ginesa grāmatā neiekļūs. Ja tur ko tādu ieraksta, šādi
ieraksti ir jau priekšā. Daudz lielākas izredzes ir kopā ar savu
domubiedru sarakstu nonākt vēlētāju tualetēs “uz nagliņas”.
1.tabula
Latvijas mājsaimniecību veselības aprūpes izdevumu sadalījums pēc izdevuma veidiem (vidēji uz vienu mājsaimniecības locekli gadā), Ls
Visās |
Pilsētās |
Laukos |
|
Farmaceitiskie produkti (zāles) |
26,45 |
29,18 |
20,75 |
Citi medicīniskie produkti |
0,53 |
0,66 |
0,24 |
Terapeitiskās ierīces un aparatūra |
2,19 |
2,66 |
1,21 |
Kopā medicīniskie produkti, ierīces u.c. |
29,17 |
32,50 |
22,19 |
Medicīnas pakalpojumi |
3,90 |
4,64 |
2,34 |
Zobārstniecības pakalpojumi |
5,70 |
7,03 |
2,90 |
Medicīnisko analīžu laboratorijas pakalpojumi |
0,39 |
0,51 |
0,14 |
Fizioterapijas u.c. pakalpojumi |
1,80 |
2,10 |
1,18 |
Ceļa izdevumi |
0,08 |
0,09 |
0,06 |
Kopā par ambulatorisko aprūpi |
11,87 |
14,38 |
6,61 |
Ārstēšanās slimnīcās |
1,99 |
2,29 |
1,37 |
Medicīniskie pakalpojumi slimnīcās |
0,49 |
0,38 |
0,70 |
Kopā slimnīcu pakalpojumi |
2,48 |
2,67 |
2,07 |
Pavisam izdevumi par veselību |
43,52 |
49,56 |
30,88 |
Datu avots: Mājsaimniecību budžets 2003.gadā. – R.: CSP, 2004. – 70.–71.lpp.
2.tabula
Iedzīvotāju iespējas iegādāties ārstu izrakstītās zāles pēc labklājības grupām
Mājsaimniecību vidējais |
Procentos no mājsaimniecību skaita |
|||
iespējams |
iespējams |
nav iespēju |
kopā |
|
Līdz 25,00 |
50,8 |
47,7 |
1,5 |
100 |
25,01 – 50,00 |
49,1 |
47,5 |
3,4 |
100 |
50,01 – 75,00 |
49,6 |
48,4 |
2,0 |
100 |
75,01 – 100,00 |
61,0 |
38,7 |
0,3 |
100 |
100,01 – 150,00 |
63,0 |
35,9 |
1,1 |
100 |
150,01 – 200,00 |
71,2 |
28,8 |
– |
100 |
200,01 – 250,00 |
78,4 |
21,1 |
0,5 |
100 |
250,01 – 300,00 |
80,9 |
19,1 |
– |
100 |
300,01 – 400,00 |
89,6 |
8,8 |
1,6 |
100 |
400,01 – 500,00 |
93,7 |
6,3 |
– |
100 |
500,01 – 750,00 |
93,5 |
6,5 |
– |
100 |
750,01 – 1000,00 |
100,0 |
– |
– |
100 |
1000,01 un vairāk |
100,0 |
– |
– |
100 |
Vidēji visās mājsaimniecībās |
66,7 |
32,4 |
0,9 |
100 |
Respondentu skaits, |
1541,0 |
804,0 |
22,0 |
2367 |
Datu avots: 2003.gada Latvijas iedzīvotāju veselības apsekojuma rezultāti. – R.: CSP, 2004. – 156.lpp.