Kas valda pasaulē – valstis vai pārnacionālās kompānijas?

Kāda ir valsts loma?

Globalizētajā pasaulē valsts kā tradicionālā institūta loma samazinās. Arvien lielāka nozīme ir dažādām finanšu korporācijām, starptautiskām organizācijām, kā arī biznesa pārstāvjiem. Daži fakti. No simt pasaules lielākajām ekonomikām 51 ir korporācija, bet 49 ir valstis. Pasaules 200 lielāko korporāciju pārdošanas apjomi pieaug straujāk nekā visas pasaules ekonomiskā aktivitāte. Pasaules 200 lielāko korporāciju pārdošanas apjomi ir lielāki nekā visām pasaules valstīm kopā, ja neskaita desmit lielākās pasaules valstis pēc nacionālā kopprodukta. Desmit lielāko korporāciju apgrozījums ir lielāks nekā simt mazo valstu apgrozījums. Šādu un līdzīgu uzskaitījumu varētu turpināt.
Vērojot pasaulē notiekošo, globalizācijas pētnieki atzinuši, ka viens no svarīgākajiem jautājumiem globalizācijas kontekstā ir nācijvalsts lomas mazināšanās. Tā kā aizvien lielāku daļu ražošanas resursu kontrolē milzīgas starptautiskas korporācijas, tās gūst arī milzīgu peļņu. To rokās ir apjomīgi finanšu līdzekļi, tās ietekmē arī politiku.
Ļoti bieži arī Latvijā tiek runāts, kādas intereses aizstāv viens vai otrs politiķis. Tomēr pasaules mērogā Latvija kā tirgus ir pārāk mazs un neinteresants. Jāliek lietā loģiskā domāšana, lai saprastu, kāpēc kādu milzīga uzņēmuma vadītāju interesē daudz lielāks tirgus, piemēram, Viduseiropa un Austrumeiropa kopā vai vispār Eiropa kā vienots tirgus. Ņemot vērā šāda vienota tirgus apjomu, varam arī iedomāties, ko viena vai otra korporācija būtu ar mieru darīt, lai ietekmētu sev labvēlīgu nosacījumu radīšanu.
Vēl pagājušajā gadā Eiropas Savienībā (ES) tika diskutēts, cik piemērota kandidāte konkurences komisāra amatam ir Nēlī Krusa. Bez pieredzes valsts pārvaldē N. Krusa bijusi arī divpadsmit ietekmīgu Eiropas kompāniju padomēs. Tas radīja aizdomas, vai viņa varēs objektīvi lemt par lietām, kas saistītas ar minētajām kompānijām un to darbību. N. Krusa darbojas minētajā amatā. Lai gan oficiāli saiknes ar minētajiem uzņēmumiem viņa ir sarāvusi, tomēr paliek atklāts jautājums, cik objektīvi persona spēj pieņemt lēmumus. Šis gadījums ir viens no redzamākajiem, kā lielas korporācijas varētu censties ietekmēt lēmumu ļoti lielā tirgū – ES.

Kā panākt straujāku izaugsmi?

Jau vairāku gadu garumā tiek runāts par to, ka straujāku Latvijas izaugsmi varētu sekmēt augstu tehnoloģiju attīstība. Tas ļautu izmantot globalizācijas piedāvātās iespējas valstij attīstīties. Daudzos dokumentos, stratēģijās un plānos atzīts, ka Latvijā šāda veida ražošanu jeb ekonomiku ar augstu pievienoto vērtību vajadzētu attīstīt, tomēr reālā situācija ir atšķirīga.
Pētniece Anna Ābeltiņa konferencē norādīja: “Situācija ar inovācijām Latvijā ir depresīva, ar tendenci pasliktināties. Zinātniski jauninājumi var rasties tikai tad, ja valsts iegulda naudu zinātnē un pētniecībā. Latvijā zinātnes laukā strādā aptuveni trīs tūkstoši darbinieku. Turklāt zinātnes potenciāls noveco, netiek nodrošināta nomaiņa ar jauniem kadriem. Piemēram, 2003.gadā zinātnei atvēlēts tikai 0,51 procents no valsts kopbudžeta, kas ir 0,18 procenti no valsts iekšzemes kopprodukta (IKP). Latvija kā ES dalībvalsts ir atbildīga par Lisabonas stratēģijas mērķu sasniegšanu – līdz 2010.gadam Savienībai jākļūst par konkurētspējīgāko ekonomiku pasaulē. Lai sasniegtu izvirzītos mērķus, Lisabonas stratēģijā ieteikts zinātnei atvēlēt vismaz vienu procentu no IKP. Turklāt ar šādu atvēlēto naudas apjomu nav iespējama attīstība, tas tikai nodrošina to, lai situācija nepasliktinātos. Latvijā zinātnei un pētniecībai tiek atvēlēts piecarpus reizes mazāk līdzekļu nekā ieteiktā minimālā robeža Lisabonas stratēģijā. (Nupat pēc Zinātniskās darbības likuma pieņemšanas stāvoklis gan ir mainījies – red.) Piemēram, Somija un Zviedrija, valstis, kuras bieži piesauc kā piemērus, zinātnei un pētniecībai atvēl vairāk nekā trīs procentus no IKP. Tāpēc arī tur uz rezultātiem nav ilgi jāgaida.” Tomēr A.Ābeltiņa teic, ka, domājot par nākotni, Latvijai vajadzētu izvēlēties pāris prioritāros virzienus un tajos arī ieguldīt naudu. “Jādomā, kas pasaulē nākotnē varētu attīstīsies, un tur arī jāiegulda.”