Viņi abi bija latviešu patrioti

Rakstnieki pirmo reizi satikās Rīgā 1941.gada decembrī. Galvenā avīze “Tēvija” 16.decembra numurā bija iespiedusi Aleksandra Pelēča dzejoli “Dziesma par Latgali”, un tā autors, kas tolaik strādāja par audzinātāju Rīgas bērnu namā, ieradās pie literārās daļas vadītāja Kārļa Zariņa ar dzejoļu burtnīcu saujā.
Pieredzējušais rakstnieks jaunekli saņēma tīri pikti: kāpēc tā steigties?! Rakstnieka darbs taču ir grūts... Tomēr burtnīcai bija lemts palikt redakcijā, un Zariņš iespieda daudzus Pelēča darbus (ne jau “gandrīz katru nedēļu”, kā atcerējās dzejnieks, tomēr reizi mēnesī gan): “Pāraugšanu”, “Sapni par Latgali”, “Dziesmu par trimdinieka ilgām”, “Dziesmu par trimdinieku māti 1941.g.” u.tml.
Pelēcis publicējās ļoti daudz arī citos izdevumos, Zariņš, protams, nevarēja zināt, ka jaunais dzejnieks avīzē “Daugavas Vanagi” slēpās aiz segvārda Tenis Tārpakāja (satīras “Nekrologs kolhoza govij”, “Mirstošā Staļina saruna ar Kenterberijas arhibīskapu” u.c.).
Kara laikā Pelēcis Zariņu pēdējo reizi satika redakcijā 1944.gada augusta sākumā. “Tēvijas” 5.jūlija numurā bija iespiests Pelēča dramatiskais dzejolis “Pastāvi, Tēvzeme!”. Prozas vecmeistars ciemiņam karavīra tērpā spieda roku un ar bažām sirdī jautāja: “Kas notiks ar mūsu tautu? Kas notiks ar literatūru? Un ar jums – jaunajiem?”
Pēc Otrā pasaules kara – 1946.gada augustā – Zariņš sāka strādāt Talsos ceļu labošanas darbos, bet Pelēcis šajā pašā mēnesī Rīgā par pretpadomju darbību tika notiesāts uz desmit gadiem t.s. labošanas darbu nometnēs Sibīrijā. 1955.gadā dzejnieku no cietumnieka pārvērta par izsūtītu personu un atļāva viņam pārcelties uz dzīvi Tālajos Austrumos, kur izsūtījumā atradās māte.
1964.gadā Pelēci atbrīvoja, bet viņam aizliedza atgriezties Latvijā. Rietumu trimdā izplatījās ziņa, ka boļševiki 1948.gadā Zariņu Talsos esot nošāvuši, bet Pelēcis sadabūja viņa adresi (Raiņa ielā 18/3) un 1966.gadā nosūtīja vairākus savus dzejoļus. 28.aprīlī ar aviopastu Zariņa vēstule sāka ceļu uz Amūras apgabala Sivaku staciju (galā nokļuva 4.maijā). Pensionārs, kas rakstīja prozu, bet nepublicējās, sniedza profesionālu vērtējumu un padomus, ko darīt. “Vai lai ieteicu tagadējos apstākļos publicēties? Grūti atbildēt, bet Jums, kas esat tik daudz cietuši, es šo soli nepārmestu, tāpat kā ne prātā nepārmetu nelaiķim Medenim, kurš, pārnākdams no trimdas, diezgan atjautīgi izvēlējās visiem pieņemamās piektā gada zemnieku cīņas.” Zariņš nebija ievērojis, ka Pelēča dzejoļi Latvijā iespiesti jau 1957. un 1958.gadā – žurnālā “Karogs”.
1966.gada 9.jūnija vēstulē Zariņš starp citu sūtīja sveicienu Pelēča kundzei un izteica bažas par viņu dēla izglītošanās iespējām svešajā vidē.
Manā rīcībā ir vēl divas Zariņa vēstules, tās rakstītas 1968.gadā. “Joprojām apbrīnoju Jūsu dzejnieka dedzību, kas visādi būtu apsveicama, bet... esiet mazliet savaldīgāks un nedzenieties pēc daudzuma, bet domājiet vairāk par kvalitāti” (4.jūlijā). “Vispār pēdējie Jūsu dzejas paraugi liecina nepārprotamu progresu, tāpēc domāju, ka varat bez jebkādiem sirdsapziņas pārmetumiem reprezentēties arī šejienes latvju presē” (18.decembrī). Acīmredzot Pelēcis bija stāstījis, ka viņa dzejoļus 1967.gadā iespiedis Rietumu trimdas žurnāls “Tilts”.
Liktenis izkārtoja tā, ka trimdinieks Pelēcis ar ģimeni ieradās Latvijā 1969.gadā un apmetās uz dzīvi tieši Talsos, kur joprojām dzīvoja Zariņš.
1972.gadā Pelēcis man uz Rakstnieku savienību atsūtīja tikko tapušās atmiņas “Tikšanās ar Kārli Zariņu”. Neparasti bija tas, ka pie sava literārā skolotāja Aleksandrs aizgājis tikai vienu reizi un 1969.gadā viņi runājuši turklāt tikai piecpadsmit minūtes. “Durvis atvēra balts un nevarīgs sirmgalvis. – Ko jūs nākat pie manis!? Esmu viens un slims, mani moka sāpes un apnikums. (..) Esmu atbrīvojies uz visiem laikiem no papīra smērēšanas indeves.”
Atmiņu raksta variantā “Un tagad – par Kārli Zariņu” (“Talsu grāmatā” 1995.gadā) Pelēcis min nelaipnās uzņemšanas iemeslus – Zariņš esot skatījies uz cilvēkiem, īpaši bijušajiem sibīriešiem, ar aizdomām, sācis “dzīt visus ellē – ij draugus, ij ienaidniekus”. Dzejnieka atruna, ka “gan jau literatūras vēsture vēlāk visu saliks pa plauktiņiem” (112.lpp.), liek man teikt: abi mani novadnieki, kurus iepazinu sešdesmito gadu beigās, bija lieli īpatņi. Lai viņus saprastu, nevajag apstāties pie katra izteiktā teikuma, bet jāskatās plašāk, dziļāk viņu radošajā būtībā, kurai zīmogus uzspieduši ļoti dažādie laikmeti. Galvenais – viņi bija latviešu patrioti, interesanti rakstnieki.
Aleksandrs Pelēcis 1978.gadā Talsos palīdzēja aiznest Kārļa Zariņa šķirstu uz Jauviņu kapiem, pats tika guldīts Sukturu kapos 1995.gadā blakus mātei. Starp abiem ir nelieli lauki, un pazemes gari rosina viņu sarunas.

Dzejnieks, kas sauca uz Gaismu un Brīvību

Malienas pamatskolas audzēkņi un Alūksnes Tautas teātra aktieri kopā ar muzikantiem 16.aprīlī Rakstniecības, teātra un mūzikas muzejā atklāja Aleksandra Pelēča 85.dzimšanas dienai veltīto izstādi “Zilsilgundas ķēniņš”. Romantiskais nosaukums liek atcerēties viņa apdziedāto Zilā sila gundegu zemi – Brīvības un Gaismas valstību. Muzeja speciālistes Marta Baloda un Ligita Linmeiere izstādi veidojušas kā ceļu no tumsas uz gaismu. Tas ved cauri dzeloņdrātīm, atgādinot, ka dumpīgais malēnietis 23 mūža gadus pavadījis ieslodzījumā un izsūtījumā.
Izstādes centrā ir Jāņa Jaunsudrabiņa gatavots latvisks krēsls kā simbols izsapņotajam muzejam taigā, kam Aleksandrs Pelēcis ar draugu un tuvinieku palīdzību komplektēja bibliotēku, vāca gleznas un to reprodukcijas. Izstādē redzamas arī J.Jaunsudrabiņa sūtītās grāmatas un gleznas Sibīrijas koka rāmīšos.
Svētku sarīkojuma augstākie viesi bija Rita Pelēce ar dēlu Mārtiņu. Viņi paziņoja gluži neticamu vēsti – ka visa lielā rakstnieka gleznu kolekcija tiek dāvināta muzejam. Pašlaik ar to var iepazīties dzimumdienas izstādē muzejā.