Višķu katoļu baznīca 20.gadsimta pirmajā pusē

Starp Lieldienām un Jurģiem pie lasītājiem devies rakstu krājums “Nomales identitātei”. To sastādījusi mag.philol. Inese Paklone un ar Valsts kultūrkapitāla fonda atbalstu izdevis apgāds “Madris”.

Tautas gudrība māca neskatīt vīru no cepures. Tas pats jāteic arī par grāmatu, to nav gudri vērtēt pēc iesējuma vai virsraksta. Jo šoreiz mīkstajos vākos ietilpināts tik daudzpusīgs saturs, kas 225 lappuses biezo iespieddarbu jau vedina piepulcināt enciklopēdiska rakstura izdevumiem. Tematisko aploci izprast palīdz apakšvirsraksts: “Rakstu krājums par Latgales kultūru, literatūru, folkloru, veltīts drukas aizlieguma atcelšanas simtgadei Latgalē un Rīgas latgaliešu biedrības Trešō zvaigzne pastāvēšanas 15 gadiem”.
Virsrakstā ieslēptā doma skaidrota uz grāmatas aizmugurējā vāka: “Rīga ir Kurzemes, Zemgales un Vidzemes nomalē. Tepat Vidzemes mala – un sākas Rīga, tepat Zemgales malā ir Rīga, Kurzemes malā – Rīga. Tikai Latgale nebeidzas ar Rīgu un pat nerobežojas ar to. Varbūt tāpēc Rīgas ļaužu identitātē latgaliskuma pavediens, ja tāds ir, nereti ir spilgtāks un spēcīgāks nekā citnovadu dzīpari – tam taču jāsignalizē par tālāku un grūtāk saredzamu centru, no kura tas izritinās. Šis pavediens ir visu Latvijas novadu nomales – Rīgas – identitātei būtisks un vajadzīgs.”
Tiesa, Aleksandrs Čaks to savulaik izteicis īsāk:
Tu nomale, kas nāc man vienmēr līdz,
Es tevi izdzeru ar visu savu alkmi...
Krājumā ievietotās apceres mazliet atsedz tik dažādos ceļus, kas aizved, līkumo un arī krustojas latgaliskajā pasaulē, stāstot gan par Rīgas latgaliešu biedrības darbību, gan mudinot salīdzināt nomales identitāti ar centra identitāti, iepazīties ar latgaliešu rakstības attīstību, ar drukas aizliegumu, kas skāra arī Vitebskas guberņas daļu, kurā ietilpa Latgale. Ne mazāku interesi raisa pārdomas par čiuli un čangali ikdienas stereotipos, par latgaliešu īsprozu trimdā, par Višķu katoļu baznīcu kā arhitektūras un mākslas pieminekli. Šķiet, pirmoreiz tiek sniegts ieskats Latgales reģiona virtuvē un arī plašāk atklātas Latvijas Zinātņu akadēmijas ārzemju locekļa Nikodēma Elija Bojāra daudzpusīgās intereses un darbība. Viņš līdztekus pētījumiem ķīmijā un kosmoloģijā ar panākumiem darbojies rakstniecībā, sacerot un publicējot arī vairākus zinātniski fantastiskus romānus angļu valodā ar latviešiem galveno varoņu tēlos. Tie, kam tuvāka dzeja, atradīs arī to, turklāt latgaliešu mēlē – gan Annas Rancānes un Juoņa Ryučāna dzejoļus, gan Zālamana sakāmvārdus.
Grāmatu noslēdz īsas ziņas par autoriem. To pulkā bez jau pieminētajiem ir vēsturnieks Imants Belogrīvs, dzejnieks un atdzejotājs Uldis Bērziņš, filoloģe Broņislava Čudare (krājumā ievietots 1938.gadā rakstītais viņas diplomdarbs “Svētki un svinamas dienas Latgalē”), mākslas vēsturniece Rūta Kaminska, filoloģe, Latvijas Zinātņu akadēmijas akadēmiķe, profesore Janīna Kursīte, filoloģe, asociētā profesore Lidija Leikuma, literatūrzinātniece Ilona Salceviča, filoloģijas doktore Anna Stafecka un citi.
Grāmatas sastādītāja tās ievadā raksta: “Šis krājums man pašai ir ar visai personisku raksturu – tajā esmu apkopojusi savu draugu, labu paziņu un domubiedru darbus. Višķu baznīcā laulāti mani vecāki, es esmu saistīta ar Rīgas latgaliešu biedrību Trešō zvaigzne kopš tās rašanās. Biedrības vecbiedre un mīļais balsts Valentīna Eriņa man iedeva savas mātesmāsas te publicēto diplomdarbu, un patlaban es atdzejoju latgaliski Zālamana sakāmvārdus. Tāds sastādījuma personiskums, domājams, vēl pastiprina objektīvo vērtību tiem patstāvīgajiem darbiem, kas savietoti tā kontekstā. Un šie darbi, manuprāt, ir lasīšanas vērti.”
Lai nu kā veidojusies grāmata “Nomales identitātei”, tās klajā nākšana vedina domāt, ka ne mazāk interesanti varētu būt līdzīgas ievirzes rakstu krājumi par citiem Latvijas vēsturiskajiem novadiem, veidojot savdabīgu enciklopēdiskas ievirzes sēriju. Nav jau mūsu valstī tikai Trešā zvaigzne vien.