Radio spararata ražotājs

– Nākamreiz ar mani kompartijas centrālkomitejā jau runāja tikai kādas instruktores līmenī un tirdīja, kāpēc nekur nestrādāju. Pēc tam paziņoja – man jādodas uz Rīgas Radiorūpnīcu un jāpiesakās tieši pie direktora. Mani iekārtošot darbā pēc turieniešu ieskatiem.
Rūpnīcā acīmredzot viss jau bija saskaņots. Pavēstīja – esmu norīkots Mehānikas cehā par virpotāju. Iebildu, ka no virpošanas neko nejēdzu. Iemācīšot. Saņēmu strādnieka virsvalku, bija jāizlasa kāda instrukcija par darba drošību un jāparakstās, ka ar to esmu iepazīstināts. Sākumā biju māceklis, pēc tam piešķīra zemāko – 1.virpotāja kategoriju. Toreiz ražoja lielizmēra radiouztvērējus. Lai vieglāk noregulētu uz raidstacijas viļņa, aparātos bija iemontēts pasmags spararats. Tieši šīs metāla detaļas man bija jāvirpo. Pēc dažu mēnešu darba iedeva 2. kategoriju. Pienākumi tie paši, tikai algā bija kādi rubļi vairāk.
Tad pienāca izsaukums no augstskolas, ka jāņem atvaļinājums, jo jāsāk strādāt pie diplomdarba. Mana tēma bija “Arveds Švābe. Pagasta vēsture”. Toreiz A.Švābe vēl nebija galīgi noliegts un pataisīts par reakcionāru.
Uzrakstīju diplomdarbu, pēc tam bija gatavošanās valsts eksāmeniem. Galva kūpēja, kā strādāju. Spriedzes dēļ arī savus cirtainos matus pazaudēju, krita laukā kušķiem. Toreiz apjautu, cik milzum daudz var padarīt, ja strādā metodiski ik dienu, tā tapuši lielie zinātniskie darbi.

– Sāku studēt 1949., pabeidzu 1961.gadā. Kāpēc tik ilgi? Man bija pašam sava metode: ik sesijā liku vienu vai dažus eksāmenus. Bet tad priekšmetu zināju līdz pamatiem, varēju kā līdzīgs ar līdzīgu runāt ar pasniedzēju. Iespējams, reizēm zināju pat vairāk, jo mācoties liku lietā arī vācu valodu. Tā studējot, sakrājās mācību parādi. Lai pilnīgāk apgūtu vielu, lūdzu mani uz laiku atskaitīt. Neslēpu, ka tas nepieciešams zināšanu padziļināšanai – studēšu filozofijas vēsturi un latīņu valodu. Uzskatīju, ka bez šo kursu kārtīgas apguves Latvijas vēstures pētniecībā nav ko iesākt, jo daudzi senie avoti taču ir latīņu mēlē. Pārnācu mājās no rektorāta ar latīņu valodas gramatikas grāmatu padusē. Jāatzīst, man šī valoda iepatikās – tik skanīga, skaidra. Pēc divi gadiem Annu Rātu uzrunāju latīņu mēlē, paziņojot, ka esmu ieradies kārtot eksāmenu. Pasniedzēja atvainojās – viņa gan mācot šo priekšmetu, tomēr sarunāties latīņu valodā nevarēšot. Bet eksāmens notika. Tulkoju tekstu no kādas viduslaiku hronikas, skaidroju latīņu valodas gramatikas likumības. Varu teikt: tā bija manu studiju zvaigžņu stunda.
Vēlāk gan izrādījās, ka šīs zināšanas vajadzīgas tikai man pašam, likt tās lietā citur nebija iespēju.
Līdzīgi norisa arī eksāmens filozofijas vēsturē pie pasniedzēja Pētera Laizāna, žēl, ka viņš nupat aizgājis aizsaulē. Es taču bez visa cita biju oriģinālā lasījis Nīči, Šopenhaueru, Špengleru, autorus, kas tolaik Padomju Savienībā bija aizliegti.

Atvadas no spožas nākotnes

– Taču pa 12 gadiem pamazām un ar lielām sirdssāpēm nācu pie slēdziena, ka manas pūles studijās un, galvenais, cerības, ka varu izveidoties par nopietnu Latvijas vēstures pētnieku, izgaist. Jo kļuva skaidrs, ka padomju apstākļos Latvijas vēsture nevar būt zinātne – tā tiek pielāgota kompartijas lēmumiem un direktīvām. Pirmo reizi man tas visā tiešumā atklājās, kad nāca klajā Georga Lībermaņa grāmata “Jaunlatvieši. No latviešu ekonomiskās domas vēstures”. Tad izraisījās milzīgs skandāls. To vainagoja kompartijas centrālkomitejas lēmums, ka par jaunlatviešiem jāspriež tikai tā, nevis kā citādi. (Plašāk par to ”LV” 14. un 18.09.2001. “Kā jaunlatvieši neļāva tikt pie Ļeņina prēmijas”.) Kādi tur vairs pētījumi? Domāju: ko ar šādām izredzēm es darīšu Latvijas vēsturē? Sapratu, ka savu dzīvi vienkārši izmuļķošu.
Tomēr manu attieksmi pret studijām bija ievērojuši arī citi. Valsts eksāmenu komisiju vadīja nākamais akadēmiķis Aleksandrs Drīzulis. Manuprāt, šis vēsturnieks bija ciniķis – viņš labi zināja, kas noticis, paša tēvu arī noslepkavoja staļinisti, bet rakstīja tā, kā prasīja partija un valdība.
Mani uzrunāja Vasilijs Dorošenko, aicinot nākt darbā uz Vēstures institūtu: “Mēs tevi uzreiz pieņemsim par zinātnisko līdzstrādnieku, tūlīt varēsi sākt strādāt pie disertācijas...” Viņš zināja manu dzīvesgājumu, tātad priekšlikums bija svērts un apspriests. Arī pasniedzējs Heinrihs Strods mudināja izšķirties par labu vēsturei.
Tomēr sapratu, ka šajā iekārtā nekad nebūs iespējams vēsturē strādāt tik brīvi un neierobežoti, kā to, piemēram, var ķīmijā vai botānikā. Nosēdēt mūžu arhīvos un rakstīt pasūtījuma darbus, par ko skaidri zini, ka tie būs makulatūra? Aleksandrs Drīzulis un Jānis Krastiņš tā darīja.
No otras puses – sapratu, ka materiālā ziņā man tiek piedāvāts tas, ar ko kārdināja Ivans Veselovs. No spožas nākotnes es atteicos.
Vai šī izšķiršanās bija pareiza?
Vadījos no savas sirdsapziņas. Un nenožēloju to. Nenožēloju, nē!
Ja izraudzītos konformismu, iepriekšējie izlēcieni man būtu piedoti. Akadēmiķis Kārlis Reimanis ar sirmu, nē, pliku galvu, tagad sēdētu turpat, kur Vilis Samsons.
Tādu ceļu es negribēju iet.
Atgriezos rūpnīcā. Piespraudu augstskolas absolventa rombu pie strādnieka virsvalka un devos pie virpas.