Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Piekrītu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Ar brīvdomības un brīvības zīmolu. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 19.04.2005., Nr. 61 (3219) https://www.vestnesis.lv/ta/id/106108

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Trešās zvaigznes un citu spožumam

Vēl šajā numurā

19.04.2005., Nr. 61 (3219)

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

Ar brīvdomības un brīvības zīmolu

1. Vēsturnieks virpotāja virsvalkā

REIMANIS3.PNG (34802 bytes)
Virpotājs Kārlis Reimanis (pirmais no kreisās) ar darbabiedriem Rīgas radiorūpnīcā
Foto no K.Reimaņa personīgā arhīva

Bija iecerēts mūžu veltīt dzimtenes vēstures nopietnai pētniecībai. Nesanāca. Un ne jau censoņa vainas dēļ. Notika vēl ļaunāk – studenta un žurnālista Kārļa Reimaņa vārdu ierakstīja slepenā cenzūras dokumentā starp tām personām, kuras Latvijas presē, radio un televīzijā trīs gadu desmitus liedza pat pieminēt.

Tiesa, tā bija laime nelaimē. Vēl dažas vasaras agrāk staļinisti pretestības asnus aplauza bez mīkstčaulības, vadoties no sava vadoņa norādījumiem: “Ir cilvēks – ir problēma, nav cilvēka – nav problēmas.” Pēc tirāna nāves visus brīvdomātājus aiz dzeloņstieplēm vai pie sienas vairs nelika. Kaut pēctecība skaidri redzama: ir vārds – ir problēma, nav vārda – nav problēmas.

Sods par atklātu valodu

Viss sākās ar kādu garu, faktiem un pārdomām pilnu vēstuli.
Autors 1957.gada 16.martā to sacerēja krievu valodā un ierakstītā sūtījumā iesniedza pastā, norādot adresi: Maskavā, laikraksta “Pravda” redakcijā. Būtībā vēstule bija sūdzība par komunistu politiku un tās augstākajiem pārraugiem Latvijā. Tālab Kārli Reimani pārsteidza aicinājums uz kompartijas centrālkomiteju Rīgā pie sekretāra Arvīda Pelšes. Uz vietvalža rakstāmgalda viņš ieraudzīja savu rokrakstu. Stūrī kāds krievu mēlē bija uzšņāpis rezolūciju: “Biedram Kalnbērziņam: noskaidrot!”
Pie šīs tikšanās vēl atgriezīsimies.
Pēc tam viss it kā norima, dzīve turpināja savu gaitu.
1959.gada pašā vasaras karstumā 7. un 8.jūlijā Rīgā slēgtā sēdē pulcējās Latvijas kompartijas centrālkomiteja savā VII plēnumā. To, ka šajā sanākšanā galvenajā ziņojumā citēta arī viņa pirms diviem gadiem rakstītā vēstule, Kārlis Reimanis uzzināja daudz, daudz vēlāk.
Lūk, ko toreiz cita starpā teica toreizējais Latvijas kompartijas vadītājs Jānis Kalnbērziņš: “Visaktuālāk – nacionālistiskā garā – šajā jautājumā izteicās b. Reimanis – laikraksta “Padomju Jaunatne” literārais līdzstrādnieks. Vēstulē, ko viņš nosūtīja laikrakstam “Pravda”, bija teikts: “Izbrīnu rada arī dažas iezīmes Latvijas industrializācijā. Pie mums dibina virkni lielu uzņēmumu, kuriem itin visu atved no Krievijas: iekārtas, inženierus, strādniekus un izejvielas. Produkciju arī aizved turp – atpakaļ. Jājautā – kāda jēga ir radīt nacionālās republikas teritorijā tādas rūpnīcas, ja nu vienīgi palielināt krievu iedzīvotāju skaitu, lai tie būtu vairākumā, un tad kādā jaukā dienā, balstoties uz šo vairākumu, paziņot par nacionālās savienotās republikas likvidēšanu.”
Tie ir politiski kaitīgi, buržuāziski nacionālistiski uzskati.”
Tiktāl izvilkums no Jāņa Kalnbērziņa ziņojuma 1959.gada 7.jūlijā.
Sekas nebija ilgi jāgaida. Drīz vien “Padomju Jaunatnes” redaktors Kristaps Kaugurs paziņoja, ka viņš ir spiests Kārli Reimani atlaist no darba.
Tiesa, arī pašam redaktoram drīz nācās pieredzēt to pašu – zaudēt amatu un turpmāko mūžu pelnīt iztiku nelielā resora avīzītē. 1959. gada jūlija politiskā salna koda nesaudzīgi.
Kas notika ar Kārli Reimani?

Prasība pēc nožēlas raksta

Ir 2005.gada marta nogale. Divatā ar mitekļa saimnieku valodojam kādā no Pļavnieku daudzstāvniecēm, kur izbūvēti tikai vienistabas dzīvokļi. Nams bijis domāts atvaļinātajiem padomju virsniekiem, bet jumts virs galvas līdztekus ticis vēl dažam, kam ar armiju nekad nav bijis nekāda sakara.
Aiz loga pavasara saule strauji placina kupenas, bet iepriekšējā nedēļā Kārlis Reimanis vēl paguvis paviesoties pie draudzenes Baldonē un izslēpoties pa turienes pakalniem. Apskaužams dzīvesspars, ja zināms, ka sarunu biedrs nācis pasaulē 1922.gadā. Taču uz slēpošanu viņš bijis nadzīgs arī agrāk – abi esam raudzījušies viena ugunskura liesmās ne tikai Latvijā, bet arī aiz polārā loka, krājot ceļojuma iespaidus. Kopš tiem laikiem esam uz tu.

– Kā tava dzīve iegrozījās pēc tam, kad zaudēji vietu “Padomju Jaunatnē”?

– Darbu pat nemeklēju. Jau iepriekš man bija noslēgts līgums ar izdevniecību par rakstu krājuma “Cilvēki un dievi” sastādīšanu. Redakcijā blakuspeļņai neatlika vaļas, nu varēju ķerties klāt. Dabūju arī avansu uz nododamā krājuma rēķina. Pēc mēneša vai mazliet vēlāk mani izsauca pie sevis kompartijas centrālkomitejas propagandas daļas vadītājs Ivans Veselovs. Nebiju kompartijas biedrs, tomēr gāju.
Aicinātājs tēloja nezinīti, šķita pārsteigts, kad teicu, ka vairs nestrādāju redakcijā. Bet tad pārgāja pie lietas: manā darbā bijušas kļūdas, tas tagad esot jāatzīst un nodarītais jānožēlo. Vilināja: “Nāciet ar mums, un jūs gaida mirdzoša nākotne!” Teicu, ka padomāšu, tomēr skaidru atbildi nedevu. Bet sevī nospriedu: nē, to es nedarīšu, nekāda nožēlas raksta nebūs. Vēlāk vārdos atzinu, ka zināmas kļūdas esmu pieļāvis. Taču paliku pie tā, ka visur vadījos no kompartijas dokumentiem un norādījumiem. Tas nu varasvīriem nekādi nederēja.
Pagāja vēl kāds laiks. Strādāju pie rakstu krājuma un gatavojos kārtējam eksāmenam, jo neklātienē studēju vēsturi Latvijas Valsts universitātē. Ivans Veselovs aicināja pie sevis vēlreiz. Neesot pieļaujams, ka es nekur nestrādājot. Ko teiktu, ja man piedāvātu darbu laukos? Atbildēju: nav iebildumu, no laukiem taču esmu nācis. Vienīgi vajadzētu pagaidīt, kamēr pabeidzu augstskolu, jo provincē apvienot darbu ar studijām nebūs iespējams. Tāda atbilde viņu apmierināja.

– Kā pēc padzīšanas no redakcijas veidojās tavas attiecības ar bijušajiem darbabiedriem?

– Nekādu tikšanos vai pārrunu nebija. Reiz gan nejauši sastapos ar kolēģi Viesturu Vēju. Viņš interesējās, vai nav vajadzīga nauda, un bilda, ka avīžnieki ir gatavi sniegt palīdzību jebkurā brīdī. Tātad spriests par mani bija. Atteicu, ka neko nevajag. Iztiku no nelieliem iekrājumiem. Un negribēju zaudēt arī pašlepnumu.
Tomēr labi sapratu, ka jebkāda intelektuāla nodarbošanās man turpmāk būs liegta.

B7.PNG (53994 bytes)
Kārlis Reimanis 1960.gadā
Foto no K.Reimaņa personīgā arhīva

Radio spararata ražotājs

– Bez darba palikt tev tomēr neļāva?

– Nākamreiz ar mani kompartijas centrālkomitejā jau runāja tikai kādas instruktores līmenī un tirdīja, kāpēc nekur nestrādāju. Pēc tam paziņoja – man jādodas uz Rīgas Radiorūpnīcu un jāpiesakās tieši pie direktora. Mani iekārtošot darbā pēc turieniešu ieskatiem.
Rūpnīcā acīmredzot viss jau bija saskaņots. Pavēstīja – esmu norīkots Mehānikas cehā par virpotāju. Iebildu, ka no virpošanas neko nejēdzu. Iemācīšot. Saņēmu strādnieka virsvalku, bija jāizlasa kāda instrukcija par darba drošību un jāparakstās, ka ar to esmu iepazīstināts. Sākumā biju māceklis, pēc tam piešķīra zemāko – 1.virpotāja kategoriju. Toreiz ražoja lielizmēra radiouztvērējus. Lai vieglāk noregulētu uz raidstacijas viļņa, aparātos bija iemontēts pasmags spararats. Tieši šīs metāla detaļas man bija jāvirpo. Pēc dažu mēnešu darba iedeva 2. kategoriju. Pienākumi tie paši, tikai algā bija kādi rubļi vairāk.
Tad pienāca izsaukums no augstskolas, ka jāņem atvaļinājums, jo jāsāk strādāt pie diplomdarba. Mana tēma bija “Arveds Švābe. Pagasta vēsture”. Toreiz A.Švābe vēl nebija galīgi noliegts un pataisīts par reakcionāru.
Uzrakstīju diplomdarbu, pēc tam bija gatavošanās valsts eksāmeniem. Galva kūpēja, kā strādāju. Spriedzes dēļ arī savus cirtainos matus pazaudēju, krita laukā kušķiem. Toreiz apjautu, cik milzum daudz var padarīt, ja strādā metodiski ik dienu, tā tapuši lielie zinātniskie darbi.

– Arī par tavu attieksmi pret studijām stāsta leģendas...

– Sāku studēt 1949., pabeidzu 1961.gadā. Kāpēc tik ilgi? Man bija pašam sava metode: ik sesijā liku vienu vai dažus eksāmenus. Bet tad priekšmetu zināju līdz pamatiem, varēju kā līdzīgs ar līdzīgu runāt ar pasniedzēju. Iespējams, reizēm zināju pat vairāk, jo mācoties liku lietā arī vācu valodu. Tā studējot, sakrājās mācību parādi. Lai pilnīgāk apgūtu vielu, lūdzu mani uz laiku atskaitīt. Neslēpu, ka tas nepieciešams zināšanu padziļināšanai – studēšu filozofijas vēsturi un latīņu valodu. Uzskatīju, ka bez šo kursu kārtīgas apguves Latvijas vēstures pētniecībā nav ko iesākt, jo daudzi senie avoti taču ir latīņu mēlē. Pārnācu mājās no rektorāta ar latīņu valodas gramatikas grāmatu padusē. Jāatzīst, man šī valoda iepatikās – tik skanīga, skaidra. Pēc divi gadiem Annu Rātu uzrunāju latīņu mēlē, paziņojot, ka esmu ieradies kārtot eksāmenu. Pasniedzēja atvainojās – viņa gan mācot šo priekšmetu, tomēr sarunāties latīņu valodā nevarēšot. Bet eksāmens notika. Tulkoju tekstu no kādas viduslaiku hronikas, skaidroju latīņu valodas gramatikas likumības. Varu teikt: tā bija manu studiju zvaigžņu stunda.
Vēlāk gan izrādījās, ka šīs zināšanas vajadzīgas tikai man pašam, likt tās lietā citur nebija iespēju.
Līdzīgi norisa arī eksāmens filozofijas vēsturē pie pasniedzēja Pētera Laizāna, žēl, ka viņš nupat aizgājis aizsaulē. Es taču bez visa cita biju oriģinālā lasījis Nīči, Šopenhaueru, Špengleru, autorus, kas tolaik Padomju Savienībā bija aizliegti.

Atvadas no spožas nākotnes

– Pret grāmatām svešvalodās laikam tomēr izturējās saudzīgāk, kaut daudz ko izšķīra bibliotēkas vadītāja attieksme.

– Taču pa 12 gadiem pamazām un ar lielām sirdssāpēm nācu pie slēdziena, ka manas pūles studijās un, galvenais, cerības, ka varu izveidoties par nopietnu Latvijas vēstures pētnieku, izgaist. Jo kļuva skaidrs, ka padomju apstākļos Latvijas vēsture nevar būt zinātne – tā tiek pielāgota kompartijas lēmumiem un direktīvām. Pirmo reizi man tas visā tiešumā atklājās, kad nāca klajā Georga Lībermaņa grāmata “Jaunlatvieši. No latviešu ekonomiskās domas vēstures”. Tad izraisījās milzīgs skandāls. To vainagoja kompartijas centrālkomitejas lēmums, ka par jaunlatviešiem jāspriež tikai tā, nevis kā citādi. (Plašāk par to ”LV” 14. un 18.09.2001. “Kā jaunlatvieši neļāva tikt pie Ļeņina prēmijas”.) Kādi tur vairs pētījumi? Domāju: ko ar šādām izredzēm es darīšu Latvijas vēsturē? Sapratu, ka savu dzīvi vienkārši izmuļķošu.
Tomēr manu attieksmi pret studijām bija ievērojuši arī citi. Valsts eksāmenu komisiju vadīja nākamais akadēmiķis Aleksandrs Drīzulis. Manuprāt, šis vēsturnieks bija ciniķis – viņš labi zināja, kas noticis, paša tēvu arī noslepkavoja staļinisti, bet rakstīja tā, kā prasīja partija un valdība.
Mani uzrunāja Vasilijs Dorošenko, aicinot nākt darbā uz Vēstures institūtu: “Mēs tevi uzreiz pieņemsim par zinātnisko līdzstrādnieku, tūlīt varēsi sākt strādāt pie disertācijas...” Viņš zināja manu dzīvesgājumu, tātad priekšlikums bija svērts un apspriests. Arī pasniedzējs Heinrihs Strods mudināja izšķirties par labu vēsturei.
Tomēr sapratu, ka šajā iekārtā nekad nebūs iespējams vēsturē strādāt tik brīvi un neierobežoti, kā to, piemēram, var ķīmijā vai botānikā. Nosēdēt mūžu arhīvos un rakstīt pasūtījuma darbus, par ko skaidri zini, ka tie būs makulatūra? Aleksandrs Drīzulis un Jānis Krastiņš tā darīja.
No otras puses – sapratu, ka materiālā ziņā man tiek piedāvāts tas, ar ko kārdināja Ivans Veselovs. No spožas nākotnes es atteicos.
Vai šī izšķiršanās bija pareiza?
Vadījos no savas sirdsapziņas. Un nenožēloju to. Nenožēloju, nē!
Ja izraudzītos konformismu, iepriekšējie izlēcieni man būtu piedoti. Akadēmiķis Kārlis Reimanis ar sirmu, nē, pliku galvu, tagad sēdētu turpat, kur Vilis Samsons.
Tādu ceļu es negribēju iet.
Atgriezos rūpnīcā. Piespraudu augstskolas absolventa rombu pie strādnieka virsvalka un devos pie virpas.

Andris Sproģis, “LV”

andris.sprogis@vestnesis.lv

Turpinājums sekos

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!