Tagad mēs dzīvojam pavisam citā pasaulē

Šaši Ubana Tripati, Indijas Republikas ārlietu ministra vietniece, intervijā “Latvijas Vēstnesim”

Šaši Ubana Tripati Foto: Māris Kaparkalējs, “LV”

Atmiņas par nākotni

– Jūs tikko bijāt Latvijas Okupācijas muzejā.

– Tas man asociējas ar Indijas koloniālās pagātnes pieredzi un vedināja uz salīdzinājumu. Tāpēc jūsu muzejā redzēto es uztvēru ne vien ar prātu, bet arī ar sirdi. Latvijas smagā pagātne man atsauca atmiņā arī manas tautas smagos pārbaudījumus cīņā par suverenitāti un demokrātiju. Okupācijas muzejs ir daļa no Latvijas vēstures, un man tas bija jāredz arī tādēļ, lai labāk izprastu jūsu nāciju. Jo izpratne ir būtisks priekšnoteikums mūsu sadarbības paplašināšanai un padziļināšanai.

– Šī droši vien ir jūsu pirmā vizīte Latvijā.

– Jā un nē. Patiesībā es Latvijā jau esmu bijusi pirms 25 gadiem. Taču tas bija pavisam cits laikmets. Tagad gan Latvija, gan Indija ir citādas, un mēs dzīvojam pavisam citā pasaulē.

– Atvainojiet, bet ko gan jūs varējāt saprast pirms 25 gadiem? Manuprāt, jūs tad bijāt vēl bērns.

– O, paldies! Tas ir sava veida kompliments. Nē, bērns gan es vairs nebiju. Tomēr jums ir savā ziņā taisnība – es tolaik tiešām biju ļoti jauna, jo Ārlietu ministrijā sāku strādāt divdesmit viena gada vecumā, izturot pirms tam ārkārtīgi smagu konkursu. Pirms 25 gadiem es jau strādāju Indijas vēstniecībā Maskavā un Latvijā biju ieradusies kopā ar toreizējo Indijas vēstnieku PSRS.

– Protams, šis apmeklējums toreiz neskāra politiskos aspektus, jo Latvija tolaik bija okupēta un skaitījās viena no PSRS republikām. Cik zinu, Indijas vēstnieks viesojās Latvijas Universitātē un uzdāvināja Rabindranata Tagores rakstu krājumu.

– Jā, Latvija tagad ir pavisam cita zeme. Rīga ir fantastiski pārvērtusies, un pārmaiņas redzamas ik solī. Tagad mūsu sadarbībai, protams, ir nesalīdzināmi plašākas iespējas.

– Kā jūs raksturotu jūsu vizītes galveno mērķi?

– Tas balstīts mūsu zemju un tautu būtībā ļoti senajos sakaros.
Arī pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas mums bijuši visai cieši sakari. Latvijas Valsts prezidents Guntis Ulmanis 1997.gadā bija vizītē Indijā, 2003.gadā mūsu valsti apmeklēja Latvijas Ministru prezidenta biedrs. Jūsu parlamenta priekšsēdētāja pirms diviem gadiem piedalījās mūsu parlamenta 50 gadu jubilejas svinībās. Šīs vizītes devušas ļoti būtisku impulsu mūsu attiecību attīstībai, un šīs iestrādes jāizmanto turpmākajai sadarbībai. Taču mums arī jāmeklē jauni sadarbības virzieni, un tas ir viens no mūsu vizītes galvenajiem uzdevumiem. Dzīve pati parāda jaunas sadarbības iespējas. Ļaujiet minēt tikai vienu piemēru. Mēs Indijā sekmīgi attīstām zināšanās balstītu ekonomiku, īpaši informācijas tehnoloģijas, un šajā jomā Indija ir ļoti spēcīga. Arī jūs šajā jomā gūstat labus panākumus. Mēs varam apkopot enerģiju šīs nozares vēl straujākai attīstībai. Līdzīga situācija ir vairākās citās nozarēs, piemēram, biotehnoloģijas un farmācijas jomā, kur Indija ir viena no pasaules līderēm, un arī Latvija sekmīgi attīsta šīs ekonomikas nozares. Sadarbības paplašināšana mūs vedīs pie ļoti svarīgā mērķa – paaugstināt mūsu iedzīvotāju labklājību. Starp ārlietu ministrijām jau notiek laba sadarbība ikgadēju konsultāciju veidā. Šī ir jau trešā Indijas un Latvijas tikšanās ārlietu ministriju līmenī. Mēs apmaināmies viedokļiem gan par divpusējo attiecību stāvokli, gan starptautiskajiem procesiem.

– Vai uzskatāt līdzšinējās konsultācijas par sekmīgām?

– Jā, es tā domāju. Esmu apmierināta arī ar šo vizīti. Man bija ļoti interesanta saruna ar Saeimas priekšsēdētājas biedri Vinetu Muižnieci, kā arī ar Ārlietu ministrijas valsts sekretāru. Tapšanas stadijā ir virkne starpvalstu līgumu, ko gribam noslēgt iespējami drīz. Piemēram, ļoti nozīmīgs ir līgums par dubultās nodokļu aplikšanas atcelšanu, kā arī investīciju aizsardzības līgums. Tas būs labs ietvars mūsu ekonomiskajai sadarbībai. Īpaši tādēļ, lai sekmētu abpusējas investīcijas mūsu ekonomikā.

– Kā jūs raugāties uz objektīvajiem apgrūtinājumiem mūsu plašajā sadarbībā? Ar to es domāju Indijas un Latvijas tik atšķirīgos kvantitatīvos parametrus, kā arī lielo ģeogrāfisko attālumu.

– O, par to nu gan nedomājiet! Jo vairāk tagad, kad jūsu valsts iestājusies Eiropas valstu ģimenē. Jums taču tagad ir tirgus ar 450 miljoniem cilvēku. Indijas patērētāju tirgū ir apmēram 350 miljoni cilvēku. Es domāju indiešu vidusslāni, ko Rietumos sauc arī par pircēju šķiru. Bet par šķietami lielo attālumu – atcerēsimies, ka dzīvojam globālā pasaulē un esam lemti sadarbībai. Latvijai jau sekmīgi attīstās sadarbība ar Ķīnu, jūs gatavojaties atvērt vēstniecību Japānā. Bet šīs valstis taču ir vēl tālāk no Latvijas nekā Indija.

Optimisms kā dzīves pozīcija

– Jūs izstarojat optimismu!

– Jā, jums taisnība, es uzskatu, ka cilvēkam jābūt optimistam. Ja cilvēks, īpaši kāda ceļa sākumā, noskaņots pesimistiski, tad labāk šo ceļu nemaz nesākt. Bet, liekas, arī jūs esat bijis Indijā.

– Jā, pirms deviņiem gadiem.

– Šajos gados pie mums notikušas milzu pārmaiņas. Tagad Indija ir ceturtā lielākā ekonomika pasaulē. Mūsu milzīgajā valstī arī dzīvo visu rasu cilvēki un sastopamas visas pasaules reliģijas. Protams, mums ir arī problēmas, – Indijā taču dzīvo miljards cilvēku. Es esmu pārliecināta, ka tieši latvieši mūs spēj ļoti labi saprast, jo arī jūsu valstī ir plurāla sabiedrība. Mūsu valstī dzīvo arī divi procenti kristiešu. Šķietami maz, bet šie divi procenti ir valstī ar miljardu iedzīvotāju? Tas nozīmē 20 miljonus kristiešu…

– … kā vidēja lieluma Eiropas valsts.

– Nu, redziet, arī tā izpaužas Indijas savdabība. Apmēram. Mūsu valstī ir ap 10 miljoni katoļu un 10 miljoni protestantu. Un arī viņi neizjūt nekādas problēmas.

– Indijā dzīvo arī daudz musulmaņu.

– Jā, 140 miljoni. Būtībā Indija ir otra lielākā musulmaņu valsts pasaulē…

– … pēc Indonēzijas.

– Jā, tieši tā. Taču mums šajā ziņā nav nekādu problēmu. Ļoti svarīgi ir uzsvērt, ka neviens no Indijas musulmaņiem nav iesaistījies jelkādā teroristu organizācijā.

– Patiesi?! Vai to var tik droši apgalvot?

– Jā, es to varu apgalvot: neviens!

– Ar ko tas izskaidrojams?

– Labs jautājums! Patiesi, hinduistu valstī dzīvo 140 miljoni musulmaņu, un ja kaut viens no viņiem būtu iesaistījies kādā teroristu organizācijā... bet – nav! Viņiem ir pilnīga reliģijas un izteiksmes brīvība. Indijas musulmaņiem gluži vienkārši nav motivācijas iesaistīties kādā teroristu organizācijā, lai protestētu. Ja musulmaņi Indijā ir ar ko nemierā, viņi vienkārši raksta avīzēs vai griežas tiesā. Viņi var savas problēmas risināt arī parlamentā, kur viņiem ir savi deputāti. Tas, es domāju, ir ļoti būtisks apstāklis. Bet kā otru iemeslu es minētu kultūras apstākļus Indijā, kur kopā dzīvo milzum daudz ļoti dažādām reliģijām piederīgu cilvēku un neviens tādēļ neizjūt diskomfortu.

Ar kaimiņiem jāsadzīvo... Arī Indijai

– Taču diemžēl Indijai jau gadu desmitiem bijušas saspīlētas attiecības ar Pakistānu, un šīs spriedzes pamatā ir arī reliģiskais aspekts.

– Nē, es gribu uzsvērt, ka šis aspekts mums ar Pakistānu nerada problēmas! Pakistāna gan tika nodibināta, vadoties pēc reliģiskās atšķirības. Taču tagad, 60 gadus pēc Pakistānas nodibināšanas, Indijā ir vairāk musulmaņu nekā Pakistānā. Tātad mūsu domstarpības vairs nav saistāmas ar ticības jautājumiem. Indija jau toreiz, Pakistānas atšķelšanās laikā, paziņoja, ka būs sekulāra valsts, un deva musulmaņiem izvēles iespēju – palikt Indijā vai doties uz Pakistānu. Vairums palika, un viņu dzīve kopš tā laika ir gājusi augšup. Tolaik Indijā bija apmēram 40 miljoni musulmaņu, bet tagad ir 140 miljoni. Jā, Pakistāna joprojām apgalvo, ka mūsu savstarpējās problēmas balstītas reliģiskā atšķirībā un ka Kašmira ir musulmaņu apdzīvots reģions, kam jāpieder pie Pakistānas. Bet mēs atbildam, ka Indijā dzīvo vairāk musulmaņu nekā Pakistānā. Vai gan visa Indija būtu pievienojama Pakistānai? Acīmredzot mūsu kaimiņvalstij jāsāk reāli raudzīties uz problēmu un jāpieņem reālā situācija. Mēs esam kaimiņi, un mums jāsadzīvo kā kaimiņiem. Tāpēc mēs Pakistānai esam iesnieguši priekšlikumu paketi mūsu problēmu risinājumam.
Indija attīstās tik strauji, mūsu nacionālais kopprodukts ik gadu pieaug par 7 – 8 procentiem, un mēs gribam izvairīties no jebkādiem kavēkļiem. Tāpēc mēs vēlamies, lai arī mūsu kaimiņi attīstītos tikpat strauji. Pakistānieši pieņēma mūsu priekšlikumus, un pērn sākās vērienīgs miera process. Mēs noregulējām vīzu režīmu, un ir prieks vērot, cik būtiski mainījies attiecību klimats starp mūsu valstīm. Tagad mūsu parlamentārieši apmainās vizītēm, tāpat sieviešu, juristu, studentu, mākslinieku delegācijas. Īpaša loma mūsu attiecību uzlabošanā ir kriketa komandu apmaiņai, jo šī spēle abās valstīs ir ļoti populāra. Nupat, 7.aprīlī, mēs atklājām autobusu satiksmi starp abām Kašmiras daļām. Jums vajadzēja redzēt, cik sajūsmināti bija cilvēki abās pusēs, vērojot, kā pirmais autobuss šķērso “Draudzības tiltu” starp Indiju un Pakistānu!

Daudzpunkti post scriptum vietā

– Kādu jūs iedomājaties Latvijas un Indijas attiecību nākotni?

– Attiecības starp valstīm nevar aprobežoties ar to vai citu jomu. Mēs vēlamies redzēt veselu attiecību kopumu – ekonomikā, kultūrā, politiskajos kontaktos... – vispirms jau valdību vadītāju un arī parlamenta līmenī. Taču īpaši nozīmīga, manā skatījumā, ir sadarbība kultūrā, kā arī cilvēku tiešie kontakti. Tādēļ ļoti svarīgi ir attīstīt izstāžu un teātra iestudējumu apmaiņu, informācijas apmaiņu starp muzejiem... Sekmēt garīgos kontaktus, kas ir drošs ceļš no tautas pie tautas, no sirds uz sirdi...

Jānis Ūdris, “LV”

janis.udris@vestnesis.lv