Veidojot pēckara kārtību Eiropā

Uzvarētājām lielvalstīm, veidojot pēckara kārtību Eiropā un pasaulē, par savu aktualitāti atkal atgādināja Baltijas jautājums.
Problēmai bija it kā divi aspekti: juridiskais un politiskais. Juridiskais aspekts liecināja, ka, neraugoties uz sabiedroto Jaltas un Potsdamas konferenču lēmumiem, rietumu valstis savā vairākumā neatzina de iure PSRS veikto Baltijas valstu okupāciju, aneksiju un inkorporāciju. Politiskais aspekts izpaudās tādējādi, ka Baltijas jautājums kļuva par Austrumu un Rietumu pretstāves un konfrontācijas elementu visus aukstā kara gadus. Baltijas jautājuma risinājumu ļoti būtiski ietekmēja tieši ASV un PSRS attiecību pasliktināšanās. Starptautisko attiecību dinamika liecināja, ka tieši ASV un Padomju Savienības konfrontācija aktualizēja Baltijas valstu problēmu. Pateicoties tai, Latvijas, Lietuvas un Igaunijas zaudētais valstiskums netika aizmirsts, tam pievērsās ANO, par to diskutēja starptautiskajos forumos un arī starpvalstu attiecībās.
Bet aplūkojamajai problēmai bija arī otra puse, proti, saspīlētajos apstākļos Baltijas jautājums neguva nekādu praktisku risinājumu. Austrumi un Rietumi ieņēma ļoti nepiekāpīgu pozīciju. Demokrātisko rietumu valstu pieeja pamatos balstījās uz starptautisko tiesību ievērošanas nepieciešamību, līgumsaistību izpildi, spēka vai spēka draudu nelietošanu valstu attiecībās, kā arī morāles principiem. Līdz ar to, kaut arī 50. un 60.gados Latvija, Lietuva un Igaunija reāli kā valstis nepastāvēja, tās tomēr nepazuda no starptautiskās dienaskārtības. Baltijas valstu diplomāti pēckara posma sākumā turpināja pildīt savas funkcijas daudzās mītnes zemēs. Būtisku atbalstu sniedza arī rietumu valstu sabiedriskā doma. Lielas pūles pielika Baltijas valstu trimdas organizācijas, kas, izmantojot dažādus kanālus, regulāri atgādināja par 1940. gadā notikušo netaisnību.

Domstarpības par Baltijas bēgļu statusu

Jau 1945.gada vasarā bijušajiem sabiedrotajiem radās nopietnas domstarpības par Baltijas valstu bēgļu statusu. PSRS uzskatīja, ka Latvijas, Lietuvas un Igaunijas iedzīvotāji, kuri kara laikā kā bēgļi bija nonākuši Vācijā, uzskatāmi par padomju pilsoņiem. Padomju Savienība pieprasīja ASV, Lielbritānijai un Francijai, lai saskaņā ar Jaltas konferencē panākto vienošanos visi baltieši tiktu pakļauti repatriācijai. Maskava uzstāja, ka tam jānotiek vai nu brīvprātīgi, vai piespiedu kārtā. Sabiedrotās valstis savukārt skaidroja PSRS, ka panāktā vienošanās par kara gūstekņu un civilpersonu repatriāciju neattiecas uz Baltijas valstu iedzīvotājiem. ASV, Lielbritānija un Francija uzsvēra, ka Baltijas valstu iedzīvotāji 1940. gadā kļuvuši par PSRS pilsoņiem šo valstu okupācijas un aneksijas rezultātā. Tāpēc Jaltā noslēgtā vienošanās uz baltiešiem nav attiecināma. Rietumi piekrita tikai brīvprātīgai Baltijas valstu iedzīvotāju repatriācijai, ja viņi paši labprātīgi izteica vēlēšanos atgriezties Latvijas, Lietuvas un Igaunijas PSR.

Latviešu un igauņu leģionāru apbalvošana Narvas sektorā 1944.gadā Foto no grāmatas “Saglabāt sudrabā”, “Jumava”, 1999

Izsenis karstais leģionāru jautājums

Atsevišķs jautājums bija to baltiešu liktenis, kuri kara gados bija pakļauti mobilizācijai dažādos nacistiskās Vācijas militārajos formējumos. PSRS specdienesti īpaši interesējās par šo cilvēku kategoriju un centās panākt bijušo latviešu un igauņu leģionāru izdošanu. Padomju puse atsaucās uz Nirnbergas tribunāla lēmumu, kas SS pasludināja par noziedzīgu organizāciju. PSRS uzskatīja, ka visi vācu ieroču SS karaspēkā (Waffen SS) dienējošie baltiešu karavīri ir kara noziedznieki un ir izdodami sodīšanai. Rietumu valstis nepiekrita šādai pieejai.
Zināmi nopelni tajā bija Latvijas Republikas diplomātiskajiem pārstāvjiem Lielbritānijā, ASV un citās valstīs. Sūtnis Londonā K.Zariņš 1945.gada 5.septembrī iesniedza Anglijas Ārlietu ministrijai memorandu, kurā izskaidroja Latviešu leģiona vēsturi. Dokumenta ievadā sūtnis atzīmēja, ka jau 1945.gada 11.jūnijā informējis britu valdību par nacistu režīma nelikumīgi veikto mobilizāciju okupētajā Latvijā. K.Zariņš atzīmēja, ka uz piespiedu kārtā mobilizētajiem latviešu karavīriem nekādā gadījumā nevar attiecināt apzīmējumu “brīvprātīgie”. Vācieši lauza leģionāriem doto solījumu un nosūtīja tos karot uz Austrumu fronti Krievijā. Nacistu propaganda uzsvēra, ka leģionāri cīnās par Latviju, pret jaunu padomju okupāciju. Tas viss darbojās diezgan efektīvi, jo Latvijā visiem ļoti labā atmiņā bija pirmās padomju okupācijas laikā 1940. un 1941.gadā pastrādātie noziegumi. K.Zariņš arī atzīmēja, ka Latviešu leģions nebija SS karaspēks, ka latviešu karavīriem nebija nekā kopīga ar SS, nacistu partiju vai nacionālsociālisma ideoloģiju. Leģionāri cīnījās vienīgi pret boļševiku režīma atgriešanos Latvijā. Memorandā īpaši akcentēts tas, ka Latviešu leģions nekad nav cīnījies pret rietumvalstu bruņotajiem spēkiem. Kad viņiem kara beigās to lika darīt, latviešu karavīri nepildīja vācu komandieru pavēles un padevās angļiem vai amerikāņiem. Dokumenta nobeigumā K.Zariņš citē kāda leģionāra vēstuli, kurā uzsvērts, ka latviešu karavīri, apstākļu spiesti, bija iesaistījušies vācu bruņotajos spēkos, jo tādā veidā tie varēja aizsargāt savu dzimteni no komunistu režīma briesmām. Latviešu karavīri nekad neatbalstīja nacistu kara mērķus, viņu “Jaunās Eiropas” idejas un ekspansionismu.
K.Zariņš aicināja Viņa majestātes valdību objektīvi izvērtēt Latviešu leģiona būtību un saprast, ka tā karavīri nebija nacisti. Sūtnis akcentēja to, ka ASV un Lielbritānijas karagūstekņu nometnēs ir daudzi tūkstoši latviešu karavīru, kuri nav Rietumu sabiedroto ienaidnieki. Tika arī izteikts lūgums atbrīvot leģionārus no gūsta un izturēties pret viņiem tāpat kā pret citiem latviešiem, kuri atradās pārvietoto personu nometnēs.

Otrā padomju okupācijas laiku hronika: nacistisko kara noziedznieku publiska pakāršana 1946.gada 3.februārī Rīgā, Uzvaras laukumā. (Notiesātie tika novietoti kravas automašīnās. Tām braucot, cilpa savilkās ap sodāmā kaklu.) Vēlāk šajā vietā tika uzcelts piemineklis Foto no grāmatas “Saglabāt sudrabā”, “Jumava”, 1999

Rietumvalstu reālistiskais skatījums

Pēc ilgām diskusijām 1950.gada 12.septembrī ASV Pārvietoto personu komisija nonāca pie šāda secinājuma: “Baltijas ieroču SS vienības (Baltijas leģioni) to mērķa, ideoloģijas, darbības un sastāva kvalifikācijas ziņā ir uzskatāmas par savrupām un no vācu SS atšķirīgām vienībām, tāpēc komisija tās neuzskata par ASV valdībai naidīgu kustību saskaņā ar likuma par pārvietotām personām 13.paragrāfā izdarīto labojumu.”
Trimdas vēsturnieks Andrievs Ezergailis dokumentu krājumā “Latviešu leģions” atzīmē, ka pēckara perioda sākumā Rietumu un Austrumu diskusijā latvieši apstrīdēja nacismu divējādi. Pirmkārt, uzsverot un pierādot, ka neviens latviešu karavīrs nav bijis nacionālsociālistiskās partijas biedrs vai SS loceklis. Un, otrkārt, apgalvojot un pierādot, ka Latviešu SS brīvprātīgo leģions nebija SS un savā pamatmasā nebija arī brīvprātīgs. Latvijas Sarkanais Krusts, dažādas bēgļu organizācijas, baznīcas pārstāvji šajā laikā sagatavoja un iesniedza rietumvalstu pārstāvjiem daudzus dokumentus, kas apgāza PSRS apsūdzības.
Arī Kanādas vēsturnieks Haralds Otto, strādājot ar Vācijas arhīvu dokumentiem, konstatējis, ka vācu militārā vadība nekad nav pieskaitījusi Latviešu leģionu īstajiem SS formējumiem. Reālās SS karaspēka daļas bija nacistu elitārais militārais spēks, Hitlera personiskā gvarde. Waffen SS karaspēks, kurā ietilpa latviešu un igauņu divīzijas, nekad nepiederēja pie šādiem formējumiem. Šajās karaspēka daļās nebija arī tādas ideoloģiskās un politiskās atlases, kā SS vienībās.

Turpinājums sekos