Jau otro reizi Zviedrijas Karalistē

Taču vizītes izteikti gaišā noskaņa lika atcerēties arī visai sarežģīto mūsu attiecību vēsturi. Arī vizītes laikā sastaptie zviedri – gan diplomāti, gan žurnālisti un citu sabiedrības aprindu pārstāvji – nemulsa, atceroties jau zināmos, vien varbūt piemirstos vēstures faktus, ka Zviedrija savā laikā, Otrā pasaules kara situācijā, būtībā atzina Baltijas valstu okupāciju.
Zviedri nevairās atcerēties arī apkaunojošos notikumus pēc Otrā pasaules kara, kad viņu toreizējā valdība 1946.gada 25.janvārī pakļāvās Ļaunuma impērijas spiedienam un izdeva vācu armijā mobilizētos latviešu leģionārus.
Šīs vēstures melnās lappuses Zviedrija pati ir aizvērusi jau 1994.gadā, kad karalis Kārlis Gustavs XVI vēl dzīvos leģionārus ielūdza pie sevis pilī un atvainojās par savas valsts kādreizējo rīcību.
Diemžēl negatīvs aspekts mūsu valstu sakaros – līdzās teicamajām politiskajām attiecībām un sekmīgajai ekonomiskajai sadarbībai – Zviedrijā joprojām ir informācijas deficīts par Latviju. Trūkums, ko mūsu kaimiņi paši labi apzinās. Tādēļ jo nozīmīgāka bija gan mūsu Valsts prezidentes uzruna Riksdaga ( Zviedrijas parlamenta) deputātiem un lekcija Upsalas universitātē, gan vesela virkne Vairas Vīķes-Freibergas interviju Zviedrijas plašsaziņas līdzekļos.

Pagātnes liecība Stokholmas centrā

Unikāls notikums bija valstsvizītes priekšvakarā pašā Stokholmas centrā, Dzīvās vēstures foruma telpās, atklātā izstāde par leģionāru izdošanu. Latvijas vēstnieks Zviedrijā Artis Bērtulis atzinīgi novērtēja Zviedrijas drosmi ieskatīties “savas vēstures ne tik vieglajās lappusēs” un novēlēja, lai arī citām valstīm būtu drosme rīkoties līdzīgi, izvērtējot Otrā pasaules kara notikumus.
Kristianstades Reģionālā muzeja sagatavotajā ekspozīcijā – nedaudz skaudru eksponātu – fotogrāfijas, leģionāru sadzīves priekšmeti...
Taču visspēcīgāko iespaidu atstāj pašu zviedru uzņemtie kinokadri par latviešu jaunekļu izmisīgo pretošanos (kad nelīdzēja bada streiks, vairāki leģionāri centās izdarīt pašnāvību) un zviedru policistu brutālo rīcību. Baisi dokumentālie kadri, kas, videolentē pārkopēti, simboliskā nonstop seansā tiek rādīti izstādes apmeklētājiem. Atgādinājums un reizē apliecinājums, ka cilvēku un valstu godprātīga rīcība var pārvarēt jebkurus vēsturiskos sarežģījumus, neatstājot šķēršļus valstu sadarbībā un rūgtumu sirdī.

Piemiņas zīme mūsu garīgajām saitēm

Latvijas un Zviedrijas garīgo saišu apliecinājums bija arī piemiņas zīmes atklāšana Zentai Mauriņai Upsalā pie nama, kurā mūsu izcilā rakstniece dzīvojusi no 1954. līdz 1965.gadam. Klāt, kā gandrīz visos šīs valstsvizītes pasākumos, bija arī Zviedrijas karalis Kārlis Gustavs XVI un karaliene Silvija.
Taču īpaši aizkustinoši bija vērot vēsturiskā nama iemītnieku patieso aizkustinājumu un lepnumu par mūsu tautietes piemiņas iemūžināšanu. Vien velopasta kurjers bija nelaimīgs, ka nevar nodot adresātam steidzamo sūtījumu – mājas durvis bija “nobloķējuši” Zviedrijas karaļnama apsardzes vīri un policisti, kuru blīvajai ķēdei cauri tika vien paši privileģētākie karaļvalsts pavalstnieki – bērni. Mazie, kuplā skaitā ap karaļpāri un mūsu prezidenti sastājuši, pauda savas emocijas uz nebēdu, saceļot brīžiem lielāku troksni nekā policijas helikopters, kas bija sastindzis tieši virs notikuma vietas. Taču pietika karalienei Silvijai smaidot pielikt pirkstu pie lūpām, lai mazie acumirklī apklustu. Un bija skaidri jūtams – tās nav bailes no pieaugušās tantes, bet jau no bērna kājas ieaudzināta cieņa pret savu karalieni.

”Latviešu laiki” Stokholmā

Par mūsu valstu tuvumu liecināja arī pārsteidzoši lielais latviešu skaits Stokholmā un arī Upsalā, kuras vēsturiskajā universitātē mācās vairāki desmiti Latvijas jauniešu. Taču vislabāk šo iezīmi varēja izjust Zviedrijas Karaliskajā bibliotēkā, kur bija sarīkota Vairas Vīķes-Freibergas tikšanās ar Zviedrijas latviešiem. Līdzās vecajiem trimdiniekiem rosījās daudz jaunu cilvēku, kas vai nu ieprecējušies zviedros, vai arī ieradušies kaimiņvalstī studēt vai naudu pelnīt. Lielākajai daļai jauno latviešu līdzi bija bērni, ko vienoja uzraksts “Stokholmas latviešu skola” uz košajiem krekliņiem. Bet prezidentei veltītā latviešu tautasdziesma skanēja tik nevainojamā valodā, ka likās – es to klausos kaut kur Cēsīs vai Kuldīgā.
Cerīgs akcents bija arī valstsvizītes pirmās dienas rītā Stokholmas centrā atklātais Latvijas Tūrisma birojs. Arī šeit prioritāte būs informācijas izplatīšana par Latviju un mūsu valstu tuvināšana.

Jānis Ūdris, “LV”
janis.udris@vestnesis.lv