Dievs viņam bija lēmis tieši šo laiku

Pie Aglonas bazilikas 1993.gadā Viņa svētības Romas pāvesta Jāņa Pāvila II svētceļojuma laikā Latvijā Foto: Imants Prēdelis

Šie Bībeles vārdi pilnībā attiecināmi uz nule viņsaulē aizgājušo Romas pāvestu Jāni Pāvilu II, kurš, būdams ļoti stiprs, vispirms jau savā garā, līdz mielēm izdzīvoja kristiešu un arī visas cilvēces 20.gadsimta lielākos grūtumus un bēdas. Dodot titānisku ieguldījumu cilvēces divu lielāko sērgu – komunisma un fašisma – uzveikšanā.
Jaunā poļu garīdznieka Karola Voitilas neparasto mūžu studiju biedri Krakovas Jagellonu universitātē it kā jokojot ieskicēja jau 1939.gadā, kopmītnē uz deviņpadsmit gadus vecā studenta durvīm piestiprinot uzrakstu “Voitila – nākamais svētais”.
Nacistiskās okupācijas gados Karols Voitila piedalījās poļu antifašistiskajā pretestības kustībā, bet pēckara gados, spītējot komunistiskajam režīmam, neparasti strauji vairoja savu autoritāti. Jau 38 gadu vecumā viņš kļuva par bīskapu, agri tika iecelts par kardinālu. Taču Karola Voitilas triumfa stunda pienāca septiņdesmito gadu beigās.
Ir dažādi skaidrojumi poļu kardināla ievēlēšanai par pāvestu tieši šajā laikā. Bezprecedenta gadījumam, jo pirmo reizi kopš 455 gadiem par pāvestu tika ievēlēts kardināls no citas valsts, ne Itālijas. Kardināli Siksta kapelā balsoja atkal un atkal, veselas astoņas reizes, līdz ar nepieciešamajām divām trešdaļām balsu augstais gods tika uzticēts 58 gadus vecajam Krakovas kardinālam.
Ne viens vien rietumvalstu politologs centies pierādīt, ka Karolam Voitilam pāvesta gods tika uzticēts politisku apsvērumu vārdā – lai grautu padomju “ļaunuma impēriju”. Šī tēze bija arī visnotaļ populāra padomju ideoloģiskā kara klišeja. Tagad, no laika distances atceroties pagājušā gadsimta septiņdesmito gadu beigas, jāsecina, ka šāds kardinālu lēmums gan vispirms bija vēsturiska likumsakarība: politiskas un morālas spriedzes piesātinātais laiks no Katoļu baznīcas vadības prasīja augstākās raudzes lēmumu, liekot izšķirties par pašu spilgtāko personību.
Situācija pagājušā gadsimta septiņdesmitajos gados gan Katoļu baznīcā, gan pasaulē kopumā bija sarežģīta un nomācoša. Īpaši “rietumvalstu atstātajā Austrumeiropā”, kā šā gada sākumā zinātniskā konferencē Rīgā teica bijušais Polijas prezidents Lehs Valensa. Pēc viņa vārdiem, komunistiskais režīms “joprojām bija draudīgs lācis, kurš varēja mūs – Austrumeiropas pakļautās tautas – nokost pa vienai. Tāpēc šim lācim vajadzēja izsist zobus, jo lācis bez zobiem vairs nav īpaši bīstams.” Un “zobus lācim izsita” tieši no komunistiskās Polijas nākušais pāvests.
Varbūt kādam šie bijušā “Solidaritātes” līdera, pirms tam vienkārša Gdaņskas kuģu būvētavas elektriķa, vārdi var likties neadekvāti – runājot par Katoļu baznīcas līdera pāvesta rīcību. Apstākļu nezinātājs varētu arī pārprast, jo pāvesta darbība bija tik tālu no vardarbības.
Līdzīgi kā mēs, latvieši, Dziesmotajā revolūcijā atguvām brīvību, ejot “ar gara spēku pret karaspēku”, pāvests komunistiskās impērijas sagraušanu sekmēja ar garīguma dominantes nostiprināšanu Austrumeiropā un lielā pasaules daļā.
Daudzkārt, Dieva vārdu sludinot, viņš pats atradās bīstamā situācijā. Apmeklējot Čīli Pinočeta diktatūras laikā, pāvests vadīja dievkalpojumu simtiem tūkstošiem katoļu. Kad milzīgā laukuma galā sākās spontāna demonstrācija pret diktatorisko režīmu un policija izšāva asaru gāzes granātas, pāvests, neraugoties uz saindēto gaisu un dzīvības briesmām, kad viņam vaicāja, kā rīkoties, teica: “Atkāpies!” Savukārt Nikaragvas apmeklējuma laikā viņš nepieņēma kreisi noskaņotā kardināla padevības apliecinājumu, bet bargi pateica: “Nožēlo grēkus!”
Grūti un laikam pat neiespējami būs atrast cilvēces vēsturē otru mirstīgo, kurš ar savu darbību sekmējis tik milzīga cilvēku skaita apvienošanos. Saliedējot ne vien miljardu līdz tam sašķelto pasaules katoļu, bet sekmējot arī visu pasaules kristiešu saliedēšanos varenā ekumeniskā kustībā. Pāvests arī parādīja ikvienam politiskajam līderim cildenu paraugu pagātnes kļūdu izvērtēšanai, paužot nožēlu par baznīcas tumšajiem darbiem pagātnē.
Dievs viņa misijai bija iedalījis apbrīnojami precīzu laika posmu – nedaudz vairāk par gadsimta ceturksni. Pāvesta ieguldījums šajā laika posmā ir tik liels, ka grūti, par viņu domājot, iztēloties psalma vārdus, ka “mēs aizlidojam kā ar spārniem”. Šķiet, pāvests aizlidoja kā komēta, ieņemot savu godam nopelnīto vietu debesīs starp zvaigznēm.