Mīts: cilvēks izdara pašnāvību, jo ir apnicis dzīvot.
Fakts: visbiežāk cilvēki izdara pašnāvības tad, kad nevar izturēt emocionālas sāpes. Cilvēki jūtas tik sāpināti, ka nespēj saredzēt citas iespējas, kā atrisināt situāciju. Bieži konkrētais indivīds jūtas izolēts no apkārtējiem, nespēj atrast kādu, pie kā vērsties pēc palīdzības.

Mīts: cilvēki, kuri izdara pašnāvības, ir psihiski slimi.
Fakts: mēģinājums izdarīt pašnāvību ne vienmēr nozīmē, ka cilvēks ir psihiski slims. Lielākajai daļai nav pamata uzstādīt psihiskas saslimšanas diagnozi. Vairumā gadījumu pašnāvības mēģinājums liecina, ka cilvēks jūtas nelaimīgs, vientuļš un neredz citas iespējas, kā tikt galā ar emocionālajām sāpēm, problēmām vai zaudējumu.

Mīts: tie, kas runā par pašnāvībām, reti to izdara.
Fakts: lielākā daļa cilvēku, kas nolēmuši izdarīt pašnāvību, to arī izdara, pirms tam tiešā vai netiešā veidā brīdinot par saviem nolūkiem.

Mīts: cilvēku nekas nevar apturēt, ja viņš nolēmis izdarīt pašnāvību.
Fakts: vairums cilvēku, kas nolēmuši izdarīt pašnāvību, vēlas nevis mirt, bet gan atbrīvoties no neizturamajām sāpēm vai situācijas.

Avots: Kampaņas pret vardarbību rīkotāju apkopojums

Problemātiku par to, ka Latvijā nav īpašas nacionālās politikas un rīcības stratēģijas pašnāvību līmeņa samazināšanai, kā arī visaptverošas palīdzības sistēmas, izgaismojām “LV” rakstā “Pret pašnāvību aptiekā nav zāļu” (publicēts 2005.gada 22.februārī). Marta vidū ANO saime Latvijā sāka kampaņu pret vardarbību, viens no akcentētajiem aspektiem ir pret sevi vērstā vardarbība jeb tīšs paškaitējums. Kampaņa ilgs līdz gada beigām.
Tās ietvaros Pasaules veselības organizācija (PVO) 18.martā ANO namā uz diskusiju pulcināja pārstāvjus no Saeimas, Veselības ministrijas, Bērnu un ģimenes lietu ministrijas, Garīgās veselības valsts aģentūras, Psihologu apvienības, Valsts veselības veicināšanas aģentūras, Sabiedrības veselības aģentūras, nevalstiskajām organizācijām, ANO aģentūrām, pacientu organizācijām un izglītības iestādēm. Tika spraigi diskutēts par pašnāvību problēmu un meklēti Latvijas situācijai piemēroti risinājumi.

Kurli pret palīgā saucienu

No dzīves biežāk aiziet vīrieši nekā sievietes, biežāk pilsētnieki nekā laucinieki. Mirstība no suicīda ieņem piekto vietu starp visiem mirstības cēloņiem, un tā joprojām ir nepārspētākā starp visām vardarbīgajām nāvēm. Speciālisti līdzās terminiem “pašnāvība” un “pašnāvības mēģinājums” min jēdzienu “parasuicīds”, kas ir rīcība bez letāla iznākuma, kad kaitējums reāli neapdraud dzīvību. Cik Latvijā ir nelaimīgu cilvēku, kas šādi, iespējams, meklē palīdzību? Datu nav. Bet ir citi šokējoši dati.
Vairums cilvēku pirms pašnāvības par to tieši vai netieši ziņo. Garīgās veselības valsts aģentūras departamenta vadītājs Dr. Māris Taube uzsvēra, ka 90 procentos gadījumu cilvēki to izdarījuši psihiskas krīzes vai slimības nomākti. Tātad tikai desmit procentos cilvēki rīkojas impulsīvi. Puse pacientu pēdējā mēnesī pirms pašnāvības mēģinājuma gājuši pie ārsta. Ceturtā daļā pie ārsta gājuši pēdējā nedēļā pirms pašnāvības mēģinājuma. Kā uzskata M.Taube, cilvēki meklējuši palīdzību un, iespējams, to nav saņēmuši. Viņu problēmas palikušas nepamanītas.
Taču ļoti būtiski ir nepalaist šo brīdi garām. Ceļš līdz pašnāvībai vai tās mēģinājums ved cauri vairākiem posmiem. Vispirms cilvēks sāk apsvērt šādu varbūtību un savos apsvērumos bieži dalās ar apkārtējiem, stāsta M.Taube. Nākamais posms ir ambivalence, kad viņš vēl šaubās pieņemt lēmumu un meklē palīdzību, bet līdzcilvēki bieži vien tā arī paliek kurli pret šiem meklējumiem. Pēdējais posms – tiek pieņemts lēmums....
Garīgās veselības valsts aģentūras speciāliste pašnāvību izpētes jautājumos Ilze Gerharde, raksturojot pašnāvību vispārējās iezīmes, kā vienu no tām minēja cilvēka pretrunīgo pirmspašnāvības attieksmi pret labprātīgu aiziešanu no dzīves. To var un vajag izmantot, lai viņam palīdzētu. Cita iezīme ir sašaurināta apziņas sfēra. Proti, kad cilvēks izlēmis šķirties no dzīves, viņš vairs nespēj domāt ne par ko citu – arī par bērniem, dzīvesbiedru, vecākiem vai citiem tuviem cilvēkiem ne.

Palīdzības sistēmas aprises

Latvijā nav vienotas sistēmas, kā palīdzēt cilvēkiem, kas mēģinājuši izdarīt pašnāvību, kur nu vēl efektīvas trauksmes sistēmas, kas laikus pamanītu, kad cilvēks mokās ar pašnāvības domām un apzināti vai neapzināti meklē palīdzību. Palīdzības devēji ir, bet tie ir izkliedēti, bieži vien bez savstarpējiem kontaktiem. Kā uzskata Saeimas deputāts Jānis Strazdiņš, koordinācijas ļoti trūkst – Rīgā situācija ir labāka, bet valstiskā līmenī koordinācijas nav.
I.Gerharde skaidroja aģentūras redzējumu par vēlamo modeli problēmas risināšanai. Stūrakmenis ir pašnāvību profilakse. Kā labs piemērs tika minēta ANO aģentūru kampaņa pret vardarbību. Proti, profilakses sūtība ir izglītot sabiedrību, lai mazinātu to cilvēku skaitu, kas nonāk līdz pašnāvības mēģinājuma slieksnim, un palīdzētu apkārtējiem viņus atpazīt. Nākamais posms ir intervence – palīdzības sistēma cilvēkam pēc pašnāvības mēģinājuma. Tā ir ļoti būtiska, jo daudzi cenšas atkārtoti šķirties no dzīves. Būtiska ir arī postvencija – palīdzības sistēma ģimenei un draugiem pēc tuva cilvēka aiziešanas.

Trieciens arī ekonomikai

J.Strazdiņš uzskata, ka Latvijā par maz tiek runāts par alkohola un narkotisko vielu atkarības problēmu un saistību ar pašnāvībām. Proti, to lietošanas sekas ir smaga depresija un paranoja. Liela daļa narkologu pacientu ir potenciālo pašnāvnieku riska grupā. Turklāt tagad Latvijas smagajai atkarību nastai pievienojusies arī spēļu atkarība.
Savukārt Sabiedrības veselības aģentūras direktora vietniece Lelde Vancoviča izgaismoja aspektu par tā sauktajiem zaudētajiem dzīves gadiem. No dzīves šķiras cilvēki, kam vēl dzīvot un dzīvot, kā arī strādāt un strādāt. Trieciens ekonomikai ir milzīgs, uzskata L.Vancoviča. Viņasprāt, šis problēmas aspekts ir vēl viens spēcīgs arguments, lai valstij prasītu līdzekļus pašnāvību skaita samazināšanai.
Speciālistu diskusijās izkristalizējās daudzi cēloņi, kas sekmē augsto pašnāvības līmeni, kā arī vairāki iespaidīgi trūkumi, kas bremzē situācijas pavērsienu kaut nedaudz uz labo pusi. Piemēram, daudz tika spriests par psihologu nenoteikto statusu un nepieejamību. Par politikas dokumentu apšaubāmo lietderību, ja vienlaikus nav rīcības plāna un līdzekļu. Par fragmentāro darbu sabiedrības izglītības labā.
Noslēgumā diskusijas dalībnieki bija vienisprātis, ka tā bijusi labs aizsākums turpmākiem risinājumu meklējumiem un to iedzīvināšanai. Tā kā diskusija notika laikā, kad Veselības ministrija gatavo Garīgās veselības pamatnostādnes, PVO pārstāvniecības vadītāja Latvijā Aiga Rūrāne uzsvēra, ka šai politikai jābūt reālai un sabiedrības vajadzībām atbilstošai. “Pašnāvības ir paredzamas un novēršamas, ja tās laikus atpazīst un sniedz adekvātu palīdzību,” rezumēja A.Rūrāne.