Koncentrētais kapitāls

Tālis Tisenkopfs, Latvijas Universitātes socioloģijas profesors, intervijā “Latvijas Vēstnesim”

Tālis Tisenkopfs: “Nezinu, ko gribēja panākt gadījumā ar digitālo televīziju, bet pierādījās, ka nevar vairs šauri izlemt par kapitālu piesavināšanu, izmantojot politisko lemšanu; mūsdienās tā vairs nenotiek.” Foto: Gatis Dieziņš, A.F.I.

– Pēc pašvaldību vēlēšanām atkal plašāk izskanējis viedoklis, ka sabiedrība ir polarizējusies. Vai, jūsuprāt, sabiedrība tik tiešām turpina šķelties, turklāt vairākās dimensijās, un kāpēc tas notiek, par spīti demokrātijas pieredzes pieaugumam, ekonomikas izaugsmei un valsts lielo ārpolitisko mērķu sasniegšanai?

– Jā, šķelšanās tendence ir un pat pastiprinās vairākos griezumos. Lielākais no tiem, manuprāt, ir starp pilsētām un laukiem, Rīgas reģionu un pārējiem reģioniem. Izskaidrojumu, kāpēc tā notiek, ir ļoti, ļoti grūti rast. Un atsauces uz formālajiem iemesliem ne sevišķi pārliecina, jo tās ir grūti nofiksēt. Piemēram, runājot par minēto demokrātijas nostiprināšanos. Gadījumi ar balsu pirkšanu pašvaldību vēlēšanās ir pilnīga katastrofa. Tā ir nevis demokrātijas pieredzes nostiprināšanās, bet degradācija visaugstākajā mērā. Redzu gan optimistisku, gan pesimistisku tendenču attīstību. Taču šie vektori sabiedrībā nesaistās kopā, bet iet nodalīti – katrs savā sabiedrības daļā.

– Vai piekrītat arī bažām par etnisko šķelšanos pašvaldību vēlēšanu sakarā?

– Es to nepārspīlētu. Ja skatāmies uz citām dzīves jomām – darba dzīvi, izglītību, tad aina ir cita. Mani studenti savos bakalaura darbos ir izpētījuši, ka notiek krievu pašapziņas ļoti intensīva formēšanās Latvijā. Tas veidojas gan saistībā ar valodas prasībām, gan protestiem pret izglītības reformu. Bet viņi formējas arī kā šīs valsts etniska grupa, kas atšķiras no Krievijas krieviem.

– Kā jūs vērtējat krievvalodīgo integrācijas iespējas Latvijā? Kā vēlamais saskan ar realitāti?

– Man liekas, šī integrācija nav pirmās nozīmes integrācija tagad Latvijā. Interesanti, ka tad, kad integrācijas programma tika veidota, tās galvenā doma bija etniskā integrācija. Tagad šis process lielās līnijās notiek. Paralēli tam gan vērojami arī zināmi konflikti, no kuriem nevarēs izvairīties. Taču pašlaik kā pirmā izvirzās cita prioritāte – kas notiek ar mūsu reģionu, lauku integrāciju? Protams, Vecrīga ir perfekta Eiropas Savienības teritorija, bet, kad aizbrauc uz mazajiem ciemiem, tur ir drūma aina. Un kā integrēt šo sabiedrības daļu?

– Vienā no savām pēdējā laika publikācijām jūs kā iemeslu reģionālās attīstības atšķirību problēmai minat solidaritātes trūkumu, norādot uz šā jēdziena komponentiem – kopīgajām vērtībām, spēju iejusties, rēķināties ar otru. Ciktāl, izejot no šāda definējuma, jūsuprāt, Latvijas apstākļos ir iespējama sabiedrības solidarizēšanās?

– Vārdos jau visi ir solidāri. Šausminās: ak šausmas, kādi tur laukos neizbraucami ceļi, nu jābrauc ar džipiem! Kad ir runa par investīciju pārdali no Rīgas uz lauku reģioniem, tad tā iejūtība apstājas. Ne tikai nauda, bet arī varas kapitāls, intelektuālais un kultūras kapitāls koncentrējas Rīgā. Proti, ja cilvēki dzīvo Rīgā, viņi ir gudrāki, varenāki, viņi ir pie politiskās ietekmēšanas svirām, publisko līdzekļu pārdales, viņiem apkārt ir konsultanti. Viss mehānisms, no kura ir atkarīga līdzekļu aiziešana uz reģioniem, ierīkots tā, ka cilvēki domā: vienalga, viņi tur augšā to naudu pievāks sev. Tas nenotiek ne kā laupīšana un ne kā korupcija, bet vienkārši naudas apguves centrs ir Rīga.

– Tomēr ir arī reģioni, kas spēj attīsties. Kas ir šo panākumu atslēga?

– Mani vienmēr ir fascinējusi Smiltene, kas, šķiet, ir perfekta no attīstības viedokļa. Tur sakrituši vairāki labvēlīgie faktori – ir infrastruktūra, piekļuve pa labiem ceļiem, pietiekams skaits lielo uzņēmumu, rosīga mazā uzņēmējdarbība, attīstību veicinoša pašvaldība, izglītības un kultūras iestādes un kultūras dzīve, tur ir inovācijas lauksaimniecībā. Iespējams, ka zināma loma ir arī citiem tuvējiem dzīvīgajiem centriem, piemēram, Valmierai, ar reģionālo augstskolu. Iespējams, ka tur veidojas pilnīgi jauns pozitīvas attīstības modelis Latvijā, ko sauc par bipolārismu vai daudzcentrību, kad vairākas mazās pilsētas izveido vienu centru, ap kuru veidojas attīstība.

– Par vienu no attīstītas pilsoniskas sabiedrības pazīmēm uzskata attīstītas nevalstiskās organizācijas (NVO). Taču nupat konstatēts, ka pārsteidzoši maz NVO reģistrējušās sabiedriskā labuma organizācijas statusam, kas tām atvieglotu ziedojumu pieņemšanu. Kā jūs vērtējat NVO attīstību Latvijā un to iespējas ietekmēt varas lēmumus?

– Pilsoniskās sabiedrības jēdziens Latvijā lielā mērā ir importēts no Rietumu sabiedrības ar attīstības organizāciju starpniecību. Tās teica: jums ir jāveido pilsoniska sabiedrība, bet šī formula tika sašaurināta, saprotot, ka pilsoniska sabiedrība ir galvenokārt nevalstiskās organizācijas. Taču tā ir tikai viena no pilsoniskās sabiedrības daļām, pastāv arī individuālais līmenis, kas te ir mazāk attīstīts.
Runājot par NVO ietekmi uz varas lēmumiem, man liekas, ir saprotams, ka tās veidojas kā biedru labuma organizācijas. Piemēram, mednieki domā, kā uzlabot medniecības likumus. Taču NVO attīstība kopumā ir kūtra. Viss joprojām ir atkarīgs no indivīda, viņa spējas darboties, zināšanām, interesēm. Pilsoniskā sabiedrība būtībā aug no individuālisma saknēm.

– Kādā intervijā pirms gadiem pieciem jūs teicāt, ka sabiedrība netiek pietiekami uzklausīta, pastāv lemšanas procesu noslēgtība, kas kombinācijā ar korupciju un korporatīvo saišu pastāvēšanu draud novest pat pie varas gāšanas tautas dumpja ceļā. Arī tagad, lai gan vērojami uzlabojumi, lēmumu caurspīdīguma trūkums un nerēķināšanās ar sabiedrību joprojām tiek pārmesta visu līmeņu varai.

– Mana atbilde var būt ierobežota, jo politiskām debatēm un lēmumu pieņemšanas procesiem pēdējā laikā esmu sekojis fragmentāri. Man liekas, ja ņemam atsevišķas politikas jomas, slēgtā lēmumu pieņemšana Latvijā gan ir bijusi ļoti izteikta, bet stāvoklis šai ziņā kļuvis labāks. Lemšanā piedalās arvien vairāk dalībnieku. Domāju, ka koruptīvu notikumu ir mazāk nekā pirms pieciem gadiem. Nezinu, ko gribēja panākt gadījumā ar digitālo televīziju, bet pierādījās, ka nevar vairs šauri izlemt par kapitālu piesavināšanu, izmantojot politisko lemšanu; mūsdienās tā vairs nenotiek. Taču stereotips paliek, sliktā slava nāk līdzi politikai. Taču ņemsim, piemēram, jaunās izmaiņas veselības aizsardzībā,– nekas tur netiek slēpts, gan ministrs, gan veselības iestāžu vadītāji padarījuši procesu atklātu, informējot par to sabiedrību, apspriež paredzamās pārmaiņas, finansējumu. Tas izskatās pietiekami caurspīdīgi. Taču man vairāk ir pazīstama lauku un lauksaimniecības politika, tur atklātība panākta ar lauksaimnieku organizāciju piesaistīšanu, un Zemkopības ministrijā neviens lēmums netiek pieņemts, pirms nav apspriests Lauksaimniecības organizāciju sadarbības padomē. Līdz ar to politiskā lemšana par subsīdijām dažādām programmām nebūt nav slēgta. Esmu pārliecināts, ka politiskā kultūra Latvijā uzlabojas.

– Par ko, jūsuprāt, liecina tas, ka vairākās piejūras pašvaldībās, kur iepriekš tika pieļauta apšaubāma apbūve, iedzīvotāji atkal ievēlējuši līdzšinējos pagastu vadītājus?

– Tas ir diezgan šausmīgi. Lielās preses un televīzijas uzmanība visu laiku galvenokārt ir bijusi piesaistīta nacionālā līmeņa politikai, un tāpēc arī sabiedrība vairāk ir skatījusies uz nagiem Saeimai, valdībai un ministrijām. Pa to laiku pašvaldībās politiskā kultūra ir bijusi novārtā atstāts lauks. Izskatās, ka demokrātijas principi, atklātība, informācijas pieejamība pašvaldībās ir problēmzona. No vienas puses, lauku cilvēki saka, ka pagasts viņiem ir tuvāks un svarīgāks un tur neko īsti nenoslēpsi. Tai pašā laikā pašvaldības pieņem lēmumus, ar kuriem gandrīz pusi pagasta pārdod vienam uzņēmējam vai aizceļ jūrai priekšā žogu. Taču arī šajā gadījumā jārunā par cilvēku kapitālu. Daži no viņiem ir spējīgi savu balsi pārdot par dažiem latiem, un viņiem mājās krāsns durtiņu vietā ir piesliets skārds. Te mēs redzam to milzīgo sociālo plaisu un faktu, kāpēc daudzi nav spējīgi izkontrolēt vietējo varu.

– Jūs jau vairākus gadus piedalāties Tautas attīstības pārskata veidošanā, savulaik – 2001. gadā – arī “Valsts ilgspējīgas attīstības koncepcijas” izstrādāšanā. Cik prognozējama ir Latvijas attīstība, ja to uztver kā tautas lielākās daļas labklājības pieaugumu? Kādas tendences vērojamas?

– Šogad tieši mūsu Sociālo un politisko pētījumu institūts veidos nākamo pārskatu par tautas attīstību, kas sauksies “Tautas attīstība

Latvijas reģionos”. Es nebūšu autoru vidū, bet daļēji piedalīšos. Profesore Aija Zobena pašlaik veido komandu un strādā pie tēmu izvēles. Taču es jūtu, ka ir diezgan kritisks, izšķirošs brīdis, jo, kā jau teicu, viss ir nonācis līdz atsevišķam cilvēkam – cik viņš ir spējīgs veidot savu dzīvi. Valsts politika šajā ziņā ir bijusi izvairīga, it sevišķi – stiprinot attīstību laukos, un daudzi, kuri grib kaut ko darīt, pamet šo valsti, dodas strādāt citur. Līdz ar to notiek liela tautas dzīvā spēka noplicināšanās. Un ir arī jautājums, cik tālu Latvijas lauki iztukšosies.

– Kādu prognozējat vidusslāņa attīstību?

– Tas pašlaik intensīvi veidojas. Bet tas galvenokārt notiek Rīgas apkaimē un pilsētās, un lielākoties tie ir jaunās un vidējās paaudzes cilvēki, kuriem ir darbs, kuri var atļauties ņemt kredītus, ieguldīt dzīves kvalitātes nostiprināšanā. Tie ir vairāki desmiti procentu sabiedrības, bet tas otrs – beigu – gals ir diezgan padrūms. Tur redzam balsu pārdošanu par diviem latiem, ugunsgrēkos sadegušas ģimenes, nodzērušos sādžu, kur viens pēc otra pēkšņi nomirst, bet pārējie vienalga turpina dzert.

Guntars Laganovskis, “LV”

guntars.laganovskis@vestnesis.lv