Vai pareizi aprēķinām iekšzemes kopproduktu?

Pārdale tiek ignorēta

Valsts budžets ir liels un daudzšķautņains ievākto ienākumu (galvenokārt visdažādāko nodokļu) pārdales mehānisms. Izvirzās jautājums – vai visi valsts budžeta izdevumi ir raženi jeb, kā daži raksta, produktīvi?
Nepārprotamas un skaidras atbildes nav. Valsts aparāta ierēdņi ir nepieciešami, vispārējās interesēs tie sniedz produktīvus pakalpojumus, līdz ar to piedalās iekšzemes kopprodukta (IKP) veidošanā. Bet valsts aparātam ir raksturīgs arī birokrātisms. Birokrātiskas barjeras kavē IKP pieaugumu, var runāt par noteiktu ierēdņu antiproduktīvo darbu. Viņu alga ir nodokļu pārdales rezultāts, kas ne tikai nepalielina IKP, bet pat to pamazina. Vai valsts ar uzpūstu mazāk efektīvi strādājošo ierēdņu skaitu ir ar attiecīgi lielāku IKP, bagātāka, attīstās straujāk nekā valsts ar nelielu, bet augsti kvalificētu un visai raženi strādājošu ierēdņu skaitu? Jautājums retorisks, jo atbilde labi zināma. Statistikā valsts ar lielāku ierēdņu armiju un lielāku to darba algas fondu ieskaitīs IKP “maisā” varenāku pievienoto vērtīgumu. Arī neefektīvi strādājoši ierēdņi ne slikti izdzīvo, jo tos sabiedrība uztur uz citu radītā IKP rēķina.
IKP pārdales iespēju uzskatāmi rāda viscaur atzīta Dž.M.Keinsa iekšzemes kopprodukta izlietošanas formula:
IKP=C+G+I-E, kur C – privātais patēriņš, G – valsts patēriņš, I – investīcijas, E – tīrais eksports.
Pieņemsim, ka attiecības starp C, G, I,E ir konstantas. Pārdalīt var tikai to, kas jau pirms tam reāli radīts. Palielinot C ietvaros ierēdņu un karavīru patēriņu, to var darīt vienīgi citu iedzīvotāju grupu patēriņu mazinot, jo lielāks ierēdņu un karavīru skaits IKP nepalielina. Toties mazinot bezdarbu un vairojot tās iedzīvotāju grupas, kas veic produktīvo darbu, palielināsies IKP avots privātam patēriņam. Ražens darbinieks mijiedarbībā ar citiem ražošanas resursiem, radīs ne tikai savu uzturēšanas fondu, bet arī pievienoto vērtīgumu valsts patēriņam, investīcijām tīram eksportam, kas tālāk sekmēs IKP pieaugumu.
Pievērsīsimies problēmas citam aspektam. Pēc Centrālās statistikas pārvaldes informācijas, 2004.gadā ap 18% iekšzemes kopprodukta veidoja finanšu starpniecība, operācijas ar nekustamo īpašumu, noma un cita komercdarbība. Vai darba pūliņi šinīs jomās rada ko sabiedrībai jaunu, ir pievienotā vērtīguma avots? Statistiķi, balstoties uz ekonomikas teorijas it kā nepārprotamajām atziņām, atbild: runa ir par pakalpojumiem, kas apkalpo noteiktas vajadzības, tātad veidojas pievienotais vērtīgums (darbinieku algas, amortizācija, peļņa) un līdz ar to iekšzemes kopprodukts. Liekas, teorijā te kaut kas klibo. Ieskatīsimies banku darbībā. Bankas apkalpo savu klientu kontus, veic valūtu konvertāciju. Saprotams, pelna. Brīžiem brangi. Kādā veidā? Pateicoties esošo līdzekļu elementārajai pārdalei. Klientiem par bankas pakalpojumiem jāmaksā mesli. Bankas iegūst, klienti zaudē. Bilance = 0. Sabiedrība kopumā nav kļuvusi ne par grasi bagātāka, bankas gan.
Nedrīkst aizmirst, ka IKP netiek ieslēgti valsts transferta maksājumi, jo tādas finanšu operācijas kā pensiju, sociālo pabalstu izmaksa ir valsts budžeta ieņēmumu pārdales formas. Tāds pats neražens raksturs ir privātiem transfertiem, naudas pārvedumiem, dāvanu pasniegšanai, mantojuma piešķiršanai.
Arī spekulācija ar vērtspapīriem un valūtu IKP nevairo. Reālo bagātību dublikāti, valūta pāriet no vienām rokām otrās, maina īpašnieku, bet produktīvs darbs ar vērtīguma īstenošanos nenotiek. Nav pamata agrāk uzcelto nekustamo īpašuma objektu pirkšanu un pārdošanu, juridisko īpašnieku maiņu, spekulāciju šai jomā dēvēt par produktīvu darbu ar IKP pieaugumu.
Pakalpojumu sfēra aptver lielu skaitu visdažādāko operāciju. Viena daļa šo operāciju ir ražena, cita ne, pārstāvot tikai līdzekļu pārdali bez jaunrades. Pakalpojumu sfēra IKP statistikā ir pārlieku liela. Katrai valstij ir savas īpatnības, tāpēc IKP starptautiski salīdzinājumi ir a priori neprecīzi.
Jāīsteno teorētiski un praktiski pamatota selekcija, atdalot pakalpojumus, kas rada IKP, no neproduktīviem pakalpojumiem. Kas to darīs?

Priekšlikumi

Valsts statistika ar pašdarbību nenodarbojas. Tās IKP aprēķini balstās uz ANO statistikas un “Eurostat” priekšrakstiem. Vērienīgai šo priekšrakstu revīzijai Statistikas pārvaldei nav ne kadru, ne naudas. Atsevišķai valstij mainīt IKP aprēķina metodoloģiju arī nav prāta darbs, jo tas sagraus jebkuru starptautisku salīdzināšanas iespēju.
Uz sabiedriskiem pamatiem būtu jāizveido komisija iekšzemes kopprodukta aprēķināšanas metodoloģisko pamatu rūpīgai pārbaudei. Komisijas darbā būtu jāaicina speciālisti no CSP, Finanšu ministrijas, Ekonomikas ministrijas, Latvijas Bankas, LZA Ekonomikas institūta, augstākajām mācību iestādēm, lielākajām privātajām bankām. Sava darba pirmajā posmā komisijai būtu jāizstrādā saskaņots projekts, kā mainīt iekšzemes kopprodukta aprēķināšanas kārtību. Otrajā posmā būtu jāveic IKP aprēķins pēc jaunās kārtības, vēlams, visās trijās Baltijas valstīs.
Pēc IKP aprēķina, jaunās un vecās kārtības plusu un mīnusu rūpīgas analīzes komisijai jāiesniedz savi priekšlikumi starptautiskām statistikas institūcijām, kam ir tiesības mainīt pasaules mērogā IKP aprēķināšanas metodoloģiju.
Ir pienācis laiks IKP aprēķinus pilnveidot.
Zem guloša akmens ūdens netek.

Georgs Lībermanis,
LU Dr.h.c., Latvijas valsts emeritētais zinātnieks