ATSAUCĒ IETVERT:
Goda diena dejai - Limbažos. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 30.03.2005., Nr. 50 https://www.vestnesis.lv/ta/id/104549
RĪKI
Tiesību aktu un oficiālo paziņojumu oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā. Piedāvājam lejuplādēt digitalizētā laidiena saturu (no Latvijas Nacionālās bibliotēkas krājuma).
Goda diena dejai – Limbažos
Gadu gaitā esam pieraduši, ka tradicionālās tautas dejas norises – Deju svētki, Sudmaliņas, festivāls “Baltica” – koncentrējas galvenokārt Rīgā.Taču darbojas arī centrbēdzes spēki – jau ilgāk nekā desmit gadus valmierieši ik janvāri rīko Latviešu jaunrades deju konkursu, cēsnieki izdomājuši vasarīgos Ziedu un deju svētkus, bet limbažnieki – Goda dienu dejai, kuras laikā sacenšas par labāko tā vai cita tautas deju meistara darbu izpildījumu. Un piešķir par to Dižo balvu. Tautas deju ansamblis “Katvari” Foto: Imants Prēdelis |
Ulda Žagatas skola
Uldis Žagata, kurš mūsu Valsts deju ansambli “Daile” savulaik
pacēla blakus pasaulslavenajiem “Žokam” un Moisejeva ansamblim, 20 gadus
nekaunējās būt arī Limbažu rajona virsvadītājs. Ierindas virsvadītājs aptuveni
divdesmit līdzīgu vidū.
Limbažos viņš teicās jūtam tuvību laukiem, no kuriem pats ir nācis, un smēlās te
jaunrades iedvesmu. Pēc pāris gadiem viņam būs 80.
Bet joprojām top pa dejai. Tās uzzied kā puķes viņa Lielvārdes dārzā Daugavas
malā, birst kā sulīgi bumbieri no viņa ziemas bumbieres. “Dzintariņam”,
“Dancim”, pavisam nesen – “Daiļradei”.
Viņš ir dejas dārznieks šā vārda ļoti laucinieciskā izpratnē, tālab simbolisks
un svētīgs bija tas mirklis 2001.gadā, kad Limbažu “Jampadrača” vadītājam Andim
Lēnmanim ienāca prātā doma par “Ulda Žagatas dižo balvu”. Tā radās kā
pateicības un cieņas apliecinājums vienam no viņa skolotājiem, jo Andis Lēnmanis
savulaik bija dejojis arī “Dailē”. Vēlāk tā kļuva par balvu arī citiem
latviešu dejas meistariem – Aijai Baumanei, Harijam Sūnam, Alfrēdam Spuram.
Par pirmo Dižās balvas laureātu kļuva LU “Dancis”, iegūstot Limbažu keramikas
meistaru dāvināto Mūžības laivu. “Dancis” atkārtoja šo panākumu arī
nākamajā gadā, dejojot Aijas Baumanes dejas. Trešo Dižo balvu pērn uz Rīgu aizveda
“Daiļrade”. Par laureātiem kļuvuši arī kuldīdznieku “Venta”, valmieriešu
“Agrā rūsa”, rīdzinieku “Gatve” un citi ansambļi, bet kā viesi Limbažos Goda
dienas laikā uzstājušies “Dzintariņš”, “Zelta sietiņš”, “Rotaļa”,
“Senā Daile” – vai viss latviešu deju zvaigznājs.
Un žūrijas priekšsēdētājs visu laiku ir Uldis Žagata.
Limbažnieku triumfs
Lieldienu ieskaņā Limbažu kultūras nams dimdēja Imanta Magones un
Ritas Spalvas veidoto latviešu deju ritmos.
Viņi abi pieder pie ražīgākajiem latviešu horeogrāfiem, katrs savā paaudzē. Imants
Magone bija tas, kurš pirms gadiem trīsdesmit aizsāka latviešu estrādes dejas žanru
– atcerēsimies “Zēns paņēma līgaviņu”, “Vēju stundā”, dejas no “Māsas
Kerijas” utt.
Rita Spalva kādu laiku, jau pēc Ulda Žagatas, bijusi arī Limbažu rajona
virsvadītāja. Zināmā mērā savējā. Imants Magone iezīmē to laiku, kad mēs visi
klusītēm dumpojāmies pret “obligāto repertuāru”, bet skaļi un reāli to darīja
tikai retais – sacerot tautai tīkamas dziesmas un jauniešiem mīļas dejas. Kā
mainījies deju skolotāja un pedagoga statuss pēdējos piecpadsmit, divdesmit gados!
Rita Spalva jau ir akadēmiski izglītota deju skolotāja, maģistre, dejas un sporta
pedagoģijas katedras vadītāja Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības augstskolā.
Bet dejas – tās joprojām ir un paliek vai nu labas, mīlamas un atkal no jauna
dejojamas, vai – aizmirstas un viendienītes.
 Deju kopas “Jampadracis” vadītājs Andis Lēnmanis saņem balvu no Ritas Spalvas un Imanta Magones Foto: Imants Prēdelis |
Konkursā un pēc tam laureātu un viesu koncertā tika dejotas,
protams, vismīļākās. Tāpēc no skatuves uz zāli veltnin vēlās silta sirsnīgu
emociju straume, dejasprieks tā vistīrākajā būtībā. Imanta Magones “Skani, mana
tēvu zeme!”, “Alsungas polka”, “Vēju stundā”, Ritas Spalvas “Pavasarī”,
“Visi ciema suņi rēja”, “Mōseņ, zīle vēsti nesa” u.c. bija ne tikai divu
gadsimtu dejas zīmes, bet arī kaut kas tieši šodien vajadzīgs.
Dižo balvu un atsevišķās Imanta Magones un Ritas Spalvas balvas ieguva trīs Limbažu
ansambļi – “Jampadracis”, “Katvari” un “Sakta”, atstājot aiz sevis
garkalniešus, ķekaviešus, baldoniešus. Bet pavisam mazdrusciņ “aiz”. Jo šādos
konkursos jau punkti netiek pedantiski un skrupulozi likti un dalīti, galvenais ir dejas
noskaņa un cieņa pret autoru.
Žēl, ka uz konkursu netika Uldis Žagata. Bet viņa dejas “Dzintariņa”,
“Daiļrades” un “Jampadrača” izpildījumā tā svilināja lielo un mazo dejotāju
papēžus, ka šķita – viņa laiki Limbažos nav beigušies. Gluži vai simboliski
izskanēja viņa un Raimonda Paula “Cielaviņa” dienas izskaņā – “Ai, tēvu
zeme, stūru stūriem, Tik mīļš un pazīstams it viss...”
Ar skatienu nākotnē
Dižās balvas pamatuzdevums (to atbalstījuši arī Valsts
kultūrkapitāla fonds, Limbažu un Rīgas domes) ir rosināt Latvijas dejotājus
neaizmirst tos cilvēkus, kas kopuši latviešu deju, nav ļāvuši tai iznīkt, godam
nostādījuši Deju svētku tradīciju blakus tautai tik svētajai Dziesmu svētku
kustībai.
Izrādās, ka to var izdarīt, sākot nevis ar direktīviem rīkojumiem iz Rīgas, bet
arī pavisam parastā, klusā provinces pilsētiņā.
Un nav iespējams plānot un komandēt jaunradi. Rīt vai parīt kaut kur Jelgavā,
Madonā, Rēzeknē vai kur citur piedzims kāda jauna un negaidīta dejas norise. Un mūsu
ikdiena kļūs par kādu krāsu un piedzīvojumu bagātāka.
Eriks Tivums