Goda diena dejai – Limbažos

Gadu gaitā esam pieraduši, ka tradicionālās tautas dejas norises – Deju svētki, Sudmaliņas, festivāls “Baltica” – koncentrējas galvenokārt Rīgā.Taču darbojas arī centrbēdzes spēki – jau ilgāk nekā desmit gadus valmierieši ik janvāri rīko Latviešu jaunrades deju konkursu, cēsnieki izdomājuši vasarīgos Ziedu un deju svētkus, bet limbažnieki – Goda dienu dejai, kuras laikā sacenšas par labāko tā vai cita tautas deju meistara darbu izpildījumu. Un piešķir par to Dižo balvu.

Tautas deju ansamblis “Katvari” Foto: Imants Prēdelis

Ulda Žagatas skola

Uldis Žagata, kurš mūsu Valsts deju ansambli “Daile” savulaik pacēla blakus pasaulslavenajiem “Žokam” un Moisejeva ansamblim, 20 gadus nekaunējās būt arī Limbažu rajona virsvadītājs. Ierindas virsvadītājs aptuveni divdesmit līdzīgu vidū.
Limbažos viņš teicās jūtam tuvību laukiem, no kuriem pats ir nācis, un smēlās te jaunrades iedvesmu. Pēc pāris gadiem viņam būs 80.
Bet joprojām top pa dejai. Tās uzzied kā puķes viņa Lielvārdes dārzā Daugavas malā, birst kā sulīgi bumbieri no viņa ziemas bumbieres. “Dzintariņam”, “Dancim”, pavisam nesen – “Daiļradei”.
Viņš ir dejas dārznieks šā vārda ļoti laucinieciskā izpratnē, tālab simbolisks un svētīgs bija tas mirklis 2001.gadā, kad Limbažu “Jampadrača” vadītājam Andim Lēnmanim ienāca prātā doma par “Ulda Žagatas dižo balvu”. Tā radās kā pateicības un cieņas apliecinājums vienam no viņa skolotājiem, jo Andis Lēnmanis savulaik bija dejojis arī “Dailē”. Vēlāk tā kļuva par balvu arī citiem latviešu dejas meistariem – Aijai Baumanei, Harijam Sūnam, Alfrēdam Spuram.
Par pirmo Dižās balvas laureātu kļuva LU “Dancis”, iegūstot Limbažu keramikas meistaru dāvināto Mūžības laivu. “Dancis” atkārtoja šo panākumu arī nākamajā gadā, dejojot Aijas Baumanes dejas. Trešo Dižo balvu pērn uz Rīgu aizveda “Daiļrade”. Par laureātiem kļuvuši arī kuldīdznieku “Venta”, valmieriešu “Agrā rūsa”, rīdzinieku “Gatve” un citi ansambļi, bet kā viesi Limbažos Goda dienas laikā uzstājušies “Dzintariņš”, “Zelta sietiņš”, “Rotaļa”, “Senā Daile” – vai viss latviešu deju zvaigznājs.
Un žūrijas priekšsēdētājs visu laiku ir Uldis Žagata.

Limbažnieku triumfs

Lieldienu ieskaņā Limbažu kultūras nams dimdēja Imanta Magones un Ritas Spalvas veidoto latviešu deju ritmos.
Viņi abi pieder pie ražīgākajiem latviešu horeogrāfiem, katrs savā paaudzē. Imants Magone bija tas, kurš pirms gadiem trīsdesmit aizsāka latviešu estrādes dejas žanru – atcerēsimies “Zēns paņēma līgaviņu”, “Vēju stundā”, dejas no “Māsas Kerijas” utt.
Rita Spalva kādu laiku, jau pēc Ulda Žagatas, bijusi arī Limbažu rajona virsvadītāja. Zināmā mērā savējā. Imants Magone iezīmē to laiku, kad mēs visi klusītēm dumpojāmies pret “obligāto repertuāru”, bet skaļi un reāli to darīja tikai retais – sacerot tautai tīkamas dziesmas un jauniešiem mīļas dejas. Kā mainījies deju skolotāja un pedagoga statuss pēdējos piecpadsmit, divdesmit gados! Rita Spalva jau ir akadēmiski izglītota deju skolotāja, maģistre, dejas un sporta pedagoģijas katedras vadītāja Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības augstskolā.
Bet dejas – tās joprojām ir un paliek vai nu labas, mīlamas un atkal no jauna dejojamas, vai – aizmirstas un viendienītes.

Deju kopas “Jampadracis” vadītājs Andis Lēnmanis saņem balvu no Ritas Spalvas un Imanta Magones Foto: Imants Prēdelis

Konkursā un pēc tam laureātu un viesu koncertā tika dejotas, protams, vismīļākās. Tāpēc no skatuves uz zāli veltnin vēlās silta sirsnīgu emociju straume, dejasprieks tā vistīrākajā būtībā. Imanta Magones “Skani, mana tēvu zeme!”, “Alsungas polka”, “Vēju stundā”, Ritas Spalvas “Pavasarī”, “Visi ciema suņi rēja”, “Mōseņ, zīle vēsti nesa” u.c. bija ne tikai divu gadsimtu dejas zīmes, bet arī kaut kas tieši šodien vajadzīgs.
Dižo balvu un atsevišķās Imanta Magones un Ritas Spalvas balvas ieguva trīs Limbažu ansambļi – “Jampadracis”, “Katvari” un “Sakta”, atstājot aiz sevis garkalniešus, ķekaviešus, baldoniešus. Bet pavisam mazdrusciņ “aiz”. Jo šādos konkursos jau punkti netiek pedantiski un skrupulozi likti un dalīti, galvenais ir dejas noskaņa un cieņa pret autoru.
Žēl, ka uz konkursu netika Uldis Žagata. Bet viņa dejas “Dzintariņa”, “Daiļrades” un “Jampadrača” izpildījumā tā svilināja lielo un mazo dejotāju papēžus, ka šķita – viņa laiki Limbažos nav beigušies. Gluži vai simboliski izskanēja viņa un Raimonda Paula “Cielaviņa” dienas izskaņā – “Ai, tēvu zeme, stūru stūriem, Tik mīļš un pazīstams it viss...”

Ar skatienu nākotnē

Dižās balvas pamatuzdevums (to atbalstījuši arī Valsts kultūrkapitāla fonds, Limbažu un Rīgas domes) ir rosināt Latvijas dejotājus neaizmirst tos cilvēkus, kas kopuši latviešu deju, nav ļāvuši tai iznīkt, godam nostādījuši Deju svētku tradīciju blakus tautai tik svētajai Dziesmu svētku kustībai.
Izrādās, ka to var izdarīt, sākot nevis ar direktīviem rīkojumiem iz Rīgas, bet arī pavisam parastā, klusā provinces pilsētiņā.
Un nav iespējams plānot un komandēt jaunradi. Rīt vai parīt kaut kur Jelgavā, Madonā, Rēzeknē vai kur citur piedzims kāda jauna un negaidīta dejas norise. Un mūsu ikdiena kļūs par kādu krāsu un piedzīvojumu bagātāka.

Eriks Tivums