Lietuvā dabas un valsts pavasara svētkos

Lietuva 11.martā vērienīgi un sirsnīgi svinēja savas valstiskās neatkarības atjaunošanas 15.gadadienu. Starp svētku viesiem bija arī Latvijas Augstākās padomes Tautas frontes frakcijas deputātu kluba biedri, kam izveidojušies cieši kontakti ar lietuviešu kolēģiem. Vareni izskanēja svētku pirmais akords – triju Baltijas valstu karogu pacelšana un karaspēka parāde Neatkarības laukumā pie Seima. Skanot Igaunijas valsts himnai, ar visu militāro godu augstu mastā uzvijās zilmelnbaltais karogs. Pēc tam ar tādu pašu godu tika pacelts Latvijas sarkanbaltsarkanais un visbeidzot – Lietuvas sarkanzaļdzeltenais karogs. Karaspēka parādi pieņēma un ar tautu sasveicinājās Valsts prezidents Valds Adamkus. Atgādinot par Baltijas valstu piederību pie NATO, augstu debesīs pāri svētku dalībnieku galvām aizlidoja Norvēģijas gaisa spēku lidmašīnas.
Pēcpusdien notika Lietuvas Republikas Seima svinīgā plenārsēde. Iespaidīga jau ar saviem apmēriem: zālē – 140 pašreizējā Seima deputāti, ložās – pašreizējās valdības un pirmās neatkarīgās valdības locekļi, deputāti, kas 1990.gada 11.martā parakstīja Neatkarības aktu un ko lietuvieši īsuma labad sauc svešvārdā par signatāriem (lat. signator – tas, kas uzspiež zīmogu – līguma vai cita akta parakstītājs) un reģionu delegāti, diplomātiskais korpuss, daudzi ārvalstu viesi, studējošās un skolu jaunatnes pārstāvji. Himna bez jebkāda pavadījuma un bez jebkādām skaņas pastiprināšanas iekārtām skanēja tik izjusti un vareni, ka likās – dzied tiešām visa Lietuva.
Runāja Valsts prezidents Valds Adamkus un premjerministrs Aļģirds Brazausks, Islandes Altinga priekšsēdētājs Haldūrs Blendals un Latvijas Saeimas priekšsēdētāja Ingrīda Ūdre.
Atgādinot par ideāliem, ko ceļā uz neatkarību izvirzīja un aizstāvēja tautas kustība “Sajūdis”, tās pirmais vadītājs, tagadējais Eiropas Parlamenta loceklis Vītauts Landsberģis pievērsa uzmanību tādām negatīvām parādībām kā varas atsvešināšanās no tautas un vērtību orientācijas zaudēšana. Patriotiskās audzināšanas lielo nozīmi izcēla Signatāru kluba prezidente Birute Vaļonīte.
Oriģinālā lietuviešu runas spēja uztvert tikai Ints Cālītis un Pēteris Simsons, taču arī tulkojums ļāva spriest, ka runāts tiek no sirds uz sirdi, tiek skartas arī saimnieciskas un sociālas problēmas.
Ar dedzīgu aicinājumu uz lielo svētku lielisku svinēšanu savu uzrunu beidza Eiropas Parlamenta locekle Laima Andrikiene, par pašu lielāko tēvzemes bagātību nosaukdama skolas bērnus un studējošo jaunatni. Un sēdes izskaņā pateicības vārdus paaudzei, kas izcīnīja neatkarību, teica Joza Miltina vidusskolas 12.klases audzēknes Sandra Tamošūnaite un Milda Tubelīte.
Tūlīt pēc svinīgās sēdes Neatkarības laukumā turpat pie parlamenta nama sākās tautas svētki. Dziesmas no Atmodas gadu pūra un visjaunākās. Ar līdzdziedāšanu un līdzdzīvošanu. Jau pavēlā nakts stundā, īsi pirms vienpadsmitiem, Parlamenta galerijā sākās Seima priekšsēdētāja Artūra Paulauska rīkotā pieņemšana.

Senas saknes

Ints Cālītis ar lietuviešu pretestības kustības dalībniekiem iepazinies gulaga nometnēs. Ticis brīvībā, viņš savā dzīvoklī 1968.gadā sapulcinājis bijušos ieslodzītos no Baltijas zemēm, lai kopīgi domātu, kā tālāk rīkoties. 1977.gadā tapusi Latvijas, Lietuvas un Igaunijas nacionālo kustību galvenā komiteja, kas aktīvi sāka propagandēt ideju par atdalīšanos no PSRS. Tika parakstīta tā sauktā Baltijas harta, kurā triju Baltijas valstu disidenti izvirzīja prasību atzīt par spēkā neesošu Ribentropa–Molotova paktu un publicēt šīs noziedzīgās vienošanās tekstu, ieskaitot slepenos protokolus. 2003.gadā Ints Cālītis par līdzdalību lietuviešu nacionālās pretošanās kustībā tika apbalvots ar Vīta Krusta ordeni.
Par šiem svētkiem Ints Cālītis varot pateikt tikai to vislabāko: “Parastais lietuviešu vēriens. Rīkojot šādus pasākumus, viņi nežēlo līdzekļus un netaupa spēkus. To esmu novērojis jau no seniem laikiem. Viņiem izdodas sarīkot īstus tautas svētkus. Arī lietuviešu televīzija, radio un prese ļoti akcentē patriotismu, ko nevar teikt par mūsu plašsaziņas līdzekļiem.”
Līdzīgu atziņu izteica Arnolds Bērzs: “Lietuvieši atceras savu vēsturi. Viņi atceras cilvēkus, kas palīdzēja atgūt neatkarību. Godinot šos cilvēkus, viņi parāda godu savai vēsturei.”

Stipra emocionālā stīga

Veltu Čebotarenoku svētki saviļņoja līdz sirds dziļumiem: “Neaizmirstams brīdis bija visu triju Baltijas valstu karogu pacelšana. Tik lielu godu pret savu valsti nevienā citā valstī nebiju piedzīvojusi. Staltās karavīru rindas! Apgarotas, skaistas sejas!” Svinīgajā sēdē pats emocionālākais brīdis bija, kad visa zāle dziedāja savas valsts himnu. Likās, ka neviens nedzied skaļi, bet kopskaņā tas bija kaut kas varens. Kā vēlāk sacīja Laima Andrikiene, tā skanēja kā zvērests un kā lūgšana. Sēde bija līdzīga konferencei, ļoti plašs jautājumu loks. Tāpat kā mēs, runātāji pauda sāpi, ka pārāk maz mācām neseno vēsturi, neatgādinām par grūto ceļu uz neatkarību.
Asi kritiskās atziņas vairāku signatāru runās uzsvēra Gunārs Preinbergs: “Problēmu loks jau tas pats, kas mums, – izglītība, valoda, vēsture. Tas bija labi, ka svētku reizē bija arī tik nopietnas, dziļi tvertas runas. Un brīnišķīgi, ka tik liels gods tika parādīts visām trim Baltijas valstīm.”
Līdzīgās domās bija Imants Geidāns: “Kad mastos cits pēc cita tika pacelti tie trīs karogi, es nekaunējos raudāt. Izrādās, lietuviešiem tā ir tradīcija – Neatkarības atjaunošanas dienā šādā veidā parādīt cieņu visām trim Baltijas valstīm. Un vēl mani ļoti saviļņoja tautas dzīvā līdzdalība. Līksmie tautas svētki pie pašām Seima durvīm – tie man likās gandrīz simboliski. Patiesa tuvība. Mums kaut kas līdzīgs notiek barikāžu atceres dienās, kad pie Saeimas nama tiek kurināts ugunskurs, bet arī tad lielākā pulcēšanās notiek Doma laukumā. Arī es piekrītu, ka vairāk jādomā par patriotisma uzturēšanu. Eiropas vienotībai jāatjaunojas uz labestības pamatiem, jāpretojas ļaunumam, lai uzvarētu humānisma ideāli. Lehs Valensa pareizi saka, ka pretošanās gēns ir katrā cilvēkā, bet vajadzīgs rosinātājs, kas ieslēgtu šo enerģētisko lauku.”

Palikšana vai iziešana no savrupības

Ielūgumu uz šiem Neatkarības atjaunošanas 15.gadskārtas svētkiem Latvijas Augstākās padomes Tautas frontes frakcijas deputātu klubs saņēma kopā ar Inteliģences apvienību rīkotajā starptautiskajā konferencē “Baltijas Brīvības ceļš”, kurā lietuviešu signatāru delegācija bija pati lielākā – 40 cilvēku.
Kluba prezidents Juris Karlsons: “Lietuvieši ļoti atsaucīgi piedalījās jau konferencei veltītās izstādes sagatavošanā. Delegācijā bija ne vien signatāri, bet arī pieaicinātie zinātnieki. Ļoti priecājamies, ka ir izdevies tikt ārā no savrupības čaulas un spējam tik labi sadarboties. Žēl, ka igauņu kolēģi šoreiz nav atsaukušies uz ielūgumu. Arī viņi to saņēma konferences laikā. Varbūt viņi nesaskata to īpašo vērtību, kāda ir klātbūtnei, tiešiem kontaktiem un kopīgi pārdzīvotām emocijām. Igauņu signatāriem ir grūtāk tai ziņā, ka viņiem nav atbalsta valdībā un parlamentā.”
Pēteris Simsons atgādina vēl arī tādu niansi – igauņi par lielākiem svētkiem uzskata 21.augustu, kad beidzās pārejas periods un Igaunija kļuva patiesi brīva, savukārt lietuviešiem tāda otra datuma nemaz nav, jo Lietuva atšķirībā no Igaunijas un Latvijas savā Neatkarības aktā nekādu pārejas periodu nebija noteikusi.

Sarunas Parlamenta galerijā

Plašajās Seima nama foajē telpās iekārtotā fotoizstāde atspoguļo Atmodas gadu manifestācijas Viļņā, Klaipēdā, Panevēžā, Ukmerģē – visā Lietuvā, rāda ģerboņu maiņu, pirmo Seima sesiju, pirmo Lietuvas Republikas izsniegto vīzu un daudzas citas svarīgas lietas, kas pavadīja valstiskuma atdzimšanu. Parlamenta galerijā notika svinīgā pieņemšana, ko Seima priekšsēdētājs Artūrs Paulausks ar savu sirsnīgo uzrunu ievadīja priecīgā, ļoti draudzīgā gaisotnē.
Neviens no Latvijas delegācijas Seima namā nebija pirmo reizi. Daži bija iemantojuši draugus pirmajā Baltijas valstu parlamentāriešu tikšanās reizē 1990.gada decembrī, dažiem bija senāka draudzība. Ints Cālītis tikās ar vairākiem kādreizējiem gulaga biedriem – lietuviešu Helsinku kustības dibinātāju, vairāku vēstures grāmatu autoru Viktoru Petku, filozofiski noskaņoto vēstures pētnieku Aļģirdu Endrukaiti un vēl citiem.
Latviešu valodu padzirdējis, mums pienāca Henriks Leitāns, kādreizējais līvānietis, kas lielāko daļu mūža pavadījis Lietuvā. Brālis bijis leģionārs, tāpēc ģimene tikusi represēta. Pa dienu strādājis, pa vakariem mācījies, tomēr galu galā pabeidzis Rīgas Politehnisko institūtu, bijis labs inženieris mehāniķis. Viņam pie krūtīm 13.janvāra dalībnieka medaļa, jo arī viņš bijis starp televīzijas torņa sargiem.
Spēlēja stīgu ansamblis, jautri zēni visus viesus ieviļņoja tautasdziesmu ritmos. Greznajā augš-taitiešu tērpā ieradās Ona Ciceniene un Ludviga Beļauskiene. Viņu folkloras ansamblis, kas esot viens no daudzajiem Aizsardzības ministrijas kolektīviem, tikko esot saņēmis Zelta putnu – balvu, ko piešķirot pašiem labākajiem tautas mākslas ansambļiem. Ludvigas kundze lūdz pasveicināt Lidiju Lasmani: “Mēs satikāmies Mordvijas nometnē. Man tas bija otrais izsūtījums, viņai jau trešais. Lai viņai laba veselība!”