Bēgļi un teroristi

Nav jāuzskata bēgļi un patvēruma meklētāji par teroristiem un ekstrēmisma ideju paudējiem. Vairumā gadījumu tie ir nelaimīgi cilvēki, kuri spiesti pamest dzimteni labākas dzīves meklējumos. Katru gadu ES robežas šķērso 500000 patvēruma meklētāju. Prognozē, ka Latvijā patvēruma meklētāju skaits varētu būt 150–200 (kā Portugālē) līdz 1500 patvēruma meklētājiem (kā Somijā). Jāpiebilst, ka šie rādītāji ir zemākie “veco” ES valstu vidū.
Pēdējos gados izveidojies priekšstats, ka ar radikālo islāmu saistīto teroristu problēma ir ASV problēma. ASV un musulmaņu pasaules pretstatījums, kurā karu kā simbolu cīņā par ticību, pārstāv Osama bin Ladens un “Al Qaeda”, pilnā mērā nav vēl skāris Rietumeiropas valstis. Protams, visas civilizētās valstis aktīvi atbalsta cīņu ar starptautisko terorismu. Taču Rietumeiropā terorisms attīstās vairāk lokāli, atsevišķu valstu vai reģionu ietvaros. Kaut arī terorismam vecajā kontinentā ir senas tradīcijas, šeit meklējami mūsdienu terorisma iedīgļi, ne revolucionāri un anarhisti pirmsākumos, ne dažādo novirzienu radikāļi vēlāk nav spējuši izveidot īsti vienotu terorisma fronti.
Zināma sadarbība teroristisko grupu vidū notika un pastiprinājās Palestīnas atbrīvošanas kustības (PAO) iespaidā. Rietumeiropas teroristi apguva amatu Palestīniešu nometnēs un piedalījās to organizētajos terora aktos. Palestīniešu iespaidā 1985.gadā vācu “Sarkanās armijas frakcija” (RAF) apvienoja pūles ar franču kreisā novirziena teroristisko organizāciju “Aktīvā darbība” (Action Directe), lai izveidotu vienotu Rietumeiropas antiimperiālistisko fronti pēc PAO parauga. Tika ieplānots, ka nākotnē piesaistīs arī “Sarkanās brigādes” (Itālija) un beļģu komunistiskās kaujas šūniņas. Taču, mēģinot atkārtot palestīniešu panākumus, vācu un franču ekstrēmisti cieta neveiksmi. Pēc diviem gadiem plaši izsludinātā akcija pret NATO struktūrām – kā militārajām tā politiskajām – piedzīvoja pilnīgu krahu. Notikumi pasaulē mainījās tik strauji, ka Eiropas teroristi nespēja pielāgoties jaunajiem apstākļiem un atrast jaunas idejas, kuras būtu par pamatu organizāciju kopīgai darbībai. Daudz no tā, kas veicināja teroristisko organizāciju attīstību, izzuda, viņu idejas par kopīgo antiimperiālistisko fronti novecoja un kļuva neaktuālas. Vecie saukļi nespēja piesaistīt organizācijai jaunus biedrus. Pēc franču un beļģu grupu līderu arestiem kopīgajā frontē radās sajukums, kurš ļoti līdzinājās panikai. Itālijā “Sarkanās brigādes” atklāja, ka gandrīz četrdesmit gadus ilgā cīņa par tautas laimi zaudējusi nozīmi un paaudžu maiņas rezultātā organizācija zaudēja aktualitāti. Grupējumu līderi sāk pārkārtot darbības ideoloģisko bāzi: deklarē jaunus cīņas mērķus, meklē jaunas iespējas atbalstītāju vervēšanai. “Aktīvā darbība”, izmantojot sociālistu valdības izsludināto amnestiju Francijā 1981.gadā un policijas spiediena atslābumu, mēģina aktivizēties, bet jau uz citas sociālas bāzes. “Aktīvā darbība” sāk vervēt piekritējus no turku un Ziemeļāfrikas ieceļotāju vidus, vēlāk pievēršot uzmanību arī Parīzes naktspatversmju iemītniekiem. Sociālās bāzes maiņa, varbūt pašiem negribot, liek mainīt cīņas taktiku un lozungus, lai piesaistītu jaunus atbalstītājus. Iepriekšējos gados grupējums “Aktīvā darbība” izvirzīja prasības, saistītas ar interesēm Francijas valsts iekšienē, tagad cīņas mērķus papildina ar internacionāliem–antiimperiālistiskiem un anticionistiskiem–lozungiem.

Pārmaiņas Eiropā skar arī teroristus

Vācijā RAF vēl turpināja cīņu, lai gan Berlīnes mūris bija kritis, Vācija apvienojusies un notikušas milzīgas politiskās pārmaiņas Austrumeiropā. Zaudējusi lielāko daļu no ideoloģiskajiem mērķiem, drošās patvēruma vietas un finansiālo atbalstu VDR, RAF cīņa nonāca krīzes stāvoklī. Oficiālais RAF likvidācijas gads ir 1998. taču jau no 1992.gada tā pārstāja darboties kā vienota organizācija. No četriem radikālajiem grupējumiem, kuri Eiropā centās izveidot vienotu fronti, neviens nav spējis saglabāt bijušo spēku un darbības aktivitāti. Organizāciju šķelšanās dēļ sāka darboties atsevišķas ekstrēmistiskas grupas. Taču nupat arī “vecie” teroristu grupējumi sāk atgūt otro elpu. 2004.gada maijā Eiropas Savienība atjaunoja teroristu un teroristisko organizāciju “melno sarakstu”, kurā iekļautas kustības, organizācijas un grupējumi, kuri tiek turēti aizdomās par līdzdalību teroristiskajās darbībās. Saraksts papildināts ar 10 itāļu radikālajiem grupējumiem, t.sk. “Sarkanās brigādes”, kuras uzņēmās atbildību par vēstuļbumbu nosūtīšanu ES institūciju vadītājiem. “Sarkano brigāžu” dalībniecei 44 gadus vecai Nadjai Desdemonai Liočei tika piespriests mūža ieslodzījums par policista Emanuēles Petri slepkavību. Transporta policijas kārtējās pārbaudes laikā vilcienā Roma–Florence notika apšaude, kurā gāja bojā policijas darbinieks un Liočes ceļabiedrs Mario Galēzi. Tomēr Eiropā joprojām turpina darboties tādi plaši pazīstami grupējumi kā IRA Lielbritānijā, ETA Spānijā. Gadu desmitiem tie cenšas ar terora aktiem īstenot politiskos mērķus. Taču viņu darbība galvenokārt ir ierobežota vienas valsts teritorijā.
Pēdējo gadu notikumi liek Eiropas valstīm pārdomāt par nopietniem kopīgiem soļiem, lai turpmāk nepieļautu islāma radikāļu organizāciju darbību kontinentā. Bijušais Izraēlas premjers Bendžamins Netanjahu savā grāmatā “Karš ar terorismu. Kā demokrātija var uzvarēt starptautisko terorismu’’ (Fighting Terrorism. How Democracy can Defeat the International Terrorist Network. New York, 2001.) raksta, ka jau 1995.gadā Eiropā darbojās ne mazāk kā 14 islamistu teroristisko organizāciju. ASV Valsts departamenta sniegtajās ziņās par valstīm, kurās darbojas “Al Qaeda” organizācijas nodaļas, minētas 14 Eiropas valstis: Albānija, Austrija, Beļģija, Bosnija, Francija, Īrija, Itālija, Kosova, Krievija, Lielbritānija, Nīderlande, Šveice, Turcija, Vācija. Jāņem vērā, ka vairākās valstīs darbojas starptautiskie fondi, kuri sniedz finansiālo atbalstu islāmistu teroristiskajām organizācijām un ir saistīti ar finanšu institūcijām Tuvajos Austrumos un ASV (“Vispasaules islāma palīdzība” Lielbritānijā; “Turku labdarības fondi” Vācijā).

Kā pārvarēt bailes

Pirms dažiem gadu desmitiem eksperti pat nespēja iedomāties, ka pasaules politiskās un ekonomiskās sistēmas galvenais destabilizējošais faktors būs terora akti, kuri paralizē valsts vadītāju gribu un iedveš šausmas iedzīvotājos. Mūsu acu priekšā pasaule nonākusi stāvoklī, kad mainās priekšstati par drošību, mierīgu un civilizētu sabiedrības eksistenci. Pēc 2001.gada 11.septembra notikumiem ASV valsts sekretārs Kolins Pauels paziņoja, ka pasaule saskārusies ar jaunu karadarbības veidu, pret kuru tradicionāli organizētiem bruņotajiem spēkiem ir grūti cīnīties. Var teikt, ka uz planētas samazinājies drošo vietu skaits un, iespējams, drīz tādu nebūs vispār.
Cilvēki jūtas nedroši gan metropolēs, gan provinces pilsētās, gan ekonomiski attīstītajās, gan trešās pasaules valstīs.
Mūsdienām raksturīgs ir “neizvēlīgs” terorisma veids, kuram piemīt grūti prognozējama un nemotivēta uzbrukuma vietas izvēle, vardarbības akts tiek vērsts nevis pret konkrētām personām vai objektiem, bet tā galvenais mērķis ir maksimāls gadījuma upuru skaits.
Proporcionāli zinātnes un tehnoloģijas attīstības tempiem pieaug teroristu intelektuālais potenciāls, līdz ar to arī viņu iespējas izmantot cilvēces pēdējos sasniegumus savā graujošajā darbībā. Saglabāt sabiedrības psiholoģisko līdzsvaru, kuru ar draudiem un vardarbību cenšas izjaukt visu virzienu ekstrēmisti, ir katras valsts interešu prioritāte. Tas prasa laikus izzināt negatīvās ietekmes un analizēt sabiedrības dzīves drošības problēmas. Informācijas pasniegšana plašsaziņas līdzekļos var gan pozitīvi, gan negatīvi ietekmēt sabiedrības psiholoģisko stāvokli. Diemžēl atsevišķos gadījumos tiekšanās pēc sensacionālā materiāla liek publikai vērot tikai notikušā asiņainās ainas bez argumentēta komentāra. Redzētā iespaidā cilvēks secina, ka terorisms ir visspēcīgs, ka mums nav ko tam pretstatīt. Grupa “Romir Monitoring” publicējusi aptaujas rezultātus par terorisma atspoguļošanas problēmām plašsaziņas līdzekļos Krievijā. Aptaujā 52% respondentu atzīst, ka terorisma tēma viņus interesē, 27% šī interese kļuvusi par ieradumu, jo terorisms kļuvis par viņu dzīves sastāvdaļu, 18% cenšas izvairīties no šīs tēmas. Uz jautājumu, kā plašsaziņas līdzekļos tiek atspoguļoti ar terorismu saistīti notikumi, saņemtas šādas atbildes: 19% respondentu atzīst, ka plašsaziņas līdzekļi netieši popularizē teroristus; 24% uzskata, ka tie ir viena no sabiedrības iespējām cīņā ar terorismu; 40% norādīja, ka prese un televīzija ir tikai bezkaislīgs novērotājs. Ko lasītājs un skatītājs gaida no žurnālista? 47% atbildē uzsver, ka galvenais uzdevums ir informēt par drošības pasākumiem; 37% pirmajā vietā norāda informāciju par notikušajiem terora aktiem; 25% uzskata, ka jāsniedz informācija par valdības uzsāktajiem pasākumiem cīņai ar terorismu. Neviena aptauja nedod absolūti precīzu ainu, taču zināmas tendences sabiedrības noskaņā sniedz noteikti – tieši nedēļu pirms traģiskajiem notikumiem Spānijā parādījās aptaujas rezultāti, kura tika veikta vairākās Rietumeiropas valstīs. Viss liecina, ka koalīcijas iebrukums Irākā ir palielinājis terorisma draudus pasaulē. Raksturīgi, ka vislielāko uztraukumu par iespējamiem terorisma draudiem aptaujā izteica tieši Spānijas iedzīvotāji: 85% no aptaujātajiem apgalvoja, ka dzīvo bailēs no terorisma. Viņiem piekrita ¾ aptaujāto Vācijā un Itālijā un puse aptaujāto franču. Var iebilst, ka spāņiem ir pietiekami daudz iemeslu uztraukties arī bez Irākas problēmas (ETA uzbrukumi gadu desmitu garumā), tomēr...
Nobeidzot par atspoguļojumu plašsaziņas līdzekļos, vēl viens aspekts par ekrānā redzētajiem līķiem un asins peļķēm. Socioloģiskā aptauja, ko veikusi organizācija “Harris Interactive”, rāda, ka piektā daļa amerikāņu vēlas redzēt televīzijas tiešraidē nāvessoda izpildi starptautiskajam teroristam Osamam bin Ladenam, ja viņš tiks apcietināts un atzīts par vainīgu. 37 procenti aptaujāto bija pret nāvessoda demonstrēšanu televīzijā. Vēlēšanos redzēt gāztā Irākas prezidenta Sadama Huseina nāvi izteica 11 procenti respondentu. Aptaujā tika intervēti 1000 amerikāņu, kas vecāki par 18 gadiem. Psihiatri secinājuši, ka atsevišķi cilvēki, vērojot vardarbību, kataklizmas, izjūt tās pašas emocijas, kuras būtu izjutuši, ja būtu šo notikumu dalībnieki. Viņiem parādās pēctraumatiskā stresa traucējumi, kas veicina slimību attīstību, jo organismam ir izjaukts iekšējais līdzsvars. Katram trešajam, kurš vērojis šausmīgus skatus vai pats atradies vardarbības situācijā un izjutis nāves briesmas, parādās pēctraumatiskā stresa traucējumi. Pētījumi, kas veikti 90.gados, rāda, ka ASV ar pēctraumatiskā stresa traucējumiem sirgst 8–12%, bet tajās zemēs, kurās notiek bruņotās sadursmes, rādītāji ir krietni iespaidīgāki. Alžīrijā – 37%, Kambodžā – 28%, Etiopijā – 16%, Gazas sektorā – 17,8%.

Cīnīties. Bet kā?

Terorisma sērgas skartās valstīs drudžaini pārkārto savas drošības sistēmas, paredz jaunus pretterorisma pasākumus. Tiek paplašināta starptautiskā sadarbība cīņā ar terorismu. Vai šodienas pasākumi dos rezultātu, vai spēki un līdzekļi nebūs tērēti velti? Lai analizētu terorisma kā parādības pašreizējo stāvokli un prognozētu tā iespējamo attīstību pasaulē, jāmeklē atbilde uz mūžīgo jautājumu par notiekošā iemesliem. Arī mums valstī jāmēģina rast savu atbildi un laikus realizēt pretpasākumus terorisma izplatībai. Par vienu no Iekšlietu ministrijas prioritātēm nosaukta cīņa ar terorismu. Latvija ir kļuvusi par Eiropas Savienības un NATO dalībvalsti, mēs aktīvi iesaistāmies starptautiskajās pretterorisma un miera uzturēšanas operācijās. Latvijas stāvoklis pēc 9.aprīļa un 1.maija ir mainījies ne tikai attiecībās ar kaimiņvalstīm, bet arī starptautiskās teroristiskās organizācijas uztver mūs kā vienu no saviem aktīvajiem pretiniekiem. Ja tiek izteikti draudi koalīcijas spēku dalībvalstīm Irākā vai tiek gatavota jauna asinspirts Eiropā, mums jāapzinās, ka tas pilnā mērā attiecas arī uz mums. Mēs varam būt pateicīgi, ka mūsu zemi nav skāruši terorisma viļņi, kuri regulāri uzbango Eiropā. Taču ir jāanalizē notiekošās izmaiņas, jāpauž sava nostāja attieksmē pret starptautiskā terorisma izplatību un jāizstrādā rīcības plāns.