Vakar, 14. martā, Ārlietu ministrijā notika diskusija par Lisabonas stratēģijas vidusposma izvērtējumu. Lisabonas stratēģija paredz, ka līdz 2010. gadam Eiropas Savienībai (ES) jākļūst par konkurētspējīgāko reģionu pasaulē. Zināms, ka galvenās ES sāncenses ir Amerikas Savienotās Valstis, kas Savienību attīstībā pārspējušas. Tagad arī Latvija kļuvusi par ES dalībvalsti, un arī mums jādara viss iespējamais, lai politiski uzstādītais ambiciozais mērķis kļūtu par realitāti.
Ārlietu ministrijas Eiropas Savienības departamenta direktors Normunds Popēns sarunā ar “Latvijas Vēstnesi” atzina, ka pašlaik Savienībā jautājums par Lisabonas stratēģijas izvērtēšanu ir ļoti aktuāls. “Tuvojas Eiropas Savienības dalībvalstu vadītāju sanāksme, kurā tiks izvērtēts, kā līdz šim Savienībā notikusi Lisabonas stratēģijā noteikto mērķu sasniegšana. Eiropadomē tiks pieņemti secinājumi, uz kuru pamata notiks turpmākā rīcība Eiropas Savienības dalībvalstīs un līdz ar to arī tālāka Lisabonas stratēģijā noteikto mērķu izpilde.”

Nacionālie rīcības plāni jeb Ko katrs dod Eiropai

N. Popēns atzina, ka līdz šim ES notiekošais neliecina, ka līdz 2010. gadam Savienība tiešām varētu kļūt par konkurētspējīgāko reģionu un apsteigt ASV. “Ja runājam par izpildi, tad jāteic, ka diemžēl progress nav jūtams. Lisabonas stratēģija nav bijusi pietiekami konkrēta. Mērķi ir bijuši labi, bet līdzšinējā izpilde nav bijusi ļoti veiksmīga.”
Ierēdnis prognozēja, ka, iespējams, dalībvalstu līderi vienosies: valstīm nepieciešami tā sauktie nacionālie rīcības plāni. Šajos dokumentos varētu būt noteikti instrumenti, kā panākt Lisabonas stratēģijas mērķu realizēšanu katrā valstī. “Nacionālajā rīcības plānā vajadzētu parādīties, ko valsts veic nacionālajā līmenī, lai sasniegtu Lisabonas stratēģijas mērķus. (..) Tas varētu būt tāds kā instrumentu uzskaitījums, ko mēs Latvijā varam darīt un darīsim, lai Eiropa kopumā kļūtu konkurētspējīgāka. Šāds pats uzskaitījums būs jāveic arī citām valstīm. Visticamāk, tiks izstrādātas vienotas vadlīnijas, uz kuru pamata tad valstīm būs jāizstrādā savi dokumenti.” N.Popēns skaidroja, ka Nacionālais rīcības plāns visciešākā veidā būs saistīts ar Latvijas Nacionālo attīstības plānu, kā arī citiem plāniem un programmām.
Diskusijas dalībnieki vakar norādīja uz nepieciešamību arī dalībvalstīm vienoties par konkrētu veidu, kā mērīt izaugsmi. “Pagaidām šādu kvantitatīvu konkrētu rādītāju nav. Tie ir nepieciešami, un iespējams, ka par to arī runās dalībvalstu līderi,” teica N.Popēns.

Latvijas ieguldījums gan tikai uz papīra

Jāatzīmē, ka līdz šim, lai gan Latvija definējusi savas prioritātes, kas teorētiski saskan ar ES noteiktajām, praksē Lisabonas stratēģijas mērķu sasniegšana Latvijā politiski guvusi atbalstu lielākoties tikai vārdos. Ekonomists Uldis Osis sarunā ar “Latvijas Vēstnesi” atzinis, ka Latvija pagaidām īpaši nepalīdz sasniegt ambiciozos mērķus. “Viens ir tas, kas rakstīts plānošanas dokumentos, stratēģijās, bet pavisam kas cits – tas, kas reāli notiek. (..) Spēcīga mums pagaidām ir arī zinātne.” Tiesa, ekonomists piebilda, ka par zinātnes attīstību būtu īpaši jādomā, bet “pagaidām ir nevis zinātnei pienācīgs finansējums, bet gan sociālo pabalstu sistēma noteiktai personu grupai. Tāpēc nepieciešama radikāla reorganizācija. Pagaidām esam tālu no vēlamā un no veco Eiropas valstu finansējuma”. (Sīkāk skat. 26.10.2004. Nr. 169 (3117) raksts “Kā Latvija palīdzēs Eiropai kļūt konkurētspējīgākai?” – red.)
Jāatzīmē, ka tieši zinātnes un pētniecības attīstība un īpaši tādu pētījumu attīstība, kas ieviešami praksē, ir viens no Lisabonas stratēģijā noteiktajiem uzdevumiem. Bet ikvienam zināms, ka Latvijā zinātne atstāta pabērna lomā un valsts atvēlētais finansējums tai ir niecīgs pat tad, ja salīdzina ar citām Austrumeiropas valstīm, par veco Eiropu nemaz nerunājot.
N.Popēns pieļāva, ka ar laiku tieši Eiropas spiediena rezultātā finansējums zinātnei Latvijā varētu palielināties. “Ir skaidrs, ka tieši zinātne un pētniecība ES izaugsmes sekmēšanā varētu dot būtisku ieguldījumu. Pašlaik atbalsts Latvijas zinātniekiem nāk galvenokārt no Eiropas. Tad, kad Latvijai būs jāmin, kāds tad varētu būt mūsu ieguldījums Lisabonas stratēģijas īstenošanā, būs jāraksta konkrētas lietas un konkrēts finansējums. Iespējams, tad arī mūsu politiķi vienosies, ka zinātne un pētniecība Latvijā ir pietiekami stipra, lai sekmētu kopēju Eiropas izaugsmi. Un tad dokumentā arī būs jāieraksta, ka finansējuma avots Latvijas zinātnei un pētniecībai ir ne tikai Eiropas nauda, bet arī mūsu pašu budžeta nauda.”

Izaugsme kā nepārtraukts process

Jautāts, vai nav par vēlu 2005.gadā runāt par konkrētiem rīcības plāniem, kas vēl jāizstrādā, N.Popēns skaidroja: “Diemžēl situācija ir tāda, kāda ir. Vai nav par vēlu runāt par konkrētiem rīcības plāniem? Es domāju, ka nē. Nekas jau nav nokavēts un nebūs nokavēts arī 2010. gadā. Eiropas izaugsme ir nepārtraukts process.”

Ilze Sedliņa, “LV”
ilze.sedlina@vestnesis.lv

Uzziņai:

Kas ir Lisabonas stratēģija
Lisabonas stratēģija ir 2000.gadā Lisabonā Eiropadomes apstiprināts ES stratēģiskās attīstības dokuments, kas nosaka Savienības ekonomiskās attīstības virzienus līdz 2010.gadam. Stratēģijas pamatmērķis ir panākt, lai ES līdz 2010.gadam kļūtu par viskonkurētspējīgāko ekonomisko bloku pasaulē.

Lisabonas stratēģija paredz, ka ES konkurētspējas izaugsme ir panākama, veicinot katras dalībvalsts un visas ES ekonomisko attīstību. Lai sasniegtu šādu attīstību, ir izvirzīti precīzi uzdevumi, kuri iedalīti trīs lielos blokos:
• ekonomiskā izaugsme (stabila makroekonomika un konkurētspēja);
• sociālā kohēzija (nodarbinātība un sociālā iekļaušana);
• vide (ekoloģiski pieļaujama un efektīva dabas resursu izmantošana, piesārņojuma samazināšana).
Visi trīs bloki ir savstarpēji sabalansēti, lai nodrošinātu ilgtspējīgu attīstību. Katrā blokā ir izvirzīti stratēģiskie mērķi dalībvalstīm un noteikti ES līmeņa pasākumi, kas jārealizē stratēģijas sasniegšanai.