Kas santīmu neskaita, pie lata netiek

Daži saimniekošanas un dzīvošanas ekonomiskie nosacījumi

Dr. habil. oec. Arnis Kalniņš

Lai veidotos konkurētspējīgi uzņēmēji un augtu iedzīvotāju labklājība, uzmanība pievēršama vairākiem nosacījumiem. Protams, ir tendences un likumsakarības, kuras varam maz ietekmēt un kuras nosaka globalizācijas procesi. Taču ir arī dažas iespējas, lai šie apstākļi būtu labvēlīgāki uzņēmējdarbībai un mājsaimniecībai Latvijā. Būtiska ir infrastruktūras attīstība, dažādu pakalpojumu cenas un tarifi, kas ļoti ietekmē ražošanas pašizmaksu
un iedzīvotāju dzīves līmeni.

Foto: Normunds Mežiņš, A.F.I.

Par gāzes glabāšanu nedrīkst palikt tukšā

Latvijā ir dārgākie telekomunikāciju pakalpojumi Baltijā (fiksētās līnijas, mobilā telefona izmaksas). Tas izriet no apjomīga Eiropas Komisijas pētījuma par elektronisko komunikāciju tirgu Eiropas Savienībā (ES). Pētījums liecina, ka, izmantojot tā saukto zvanu groza metodi un pārrēķinot vietējās izmaksas eirās, Latvijas uzņēmēji maksā 90 eiras mēnesī par fiksēto biznesa līniju, Lietuvas uzņēmēji – 59 eiras, bet Igaunijas – 54 eiras. Savukārt Latvijā fiksētās izmaksas aprēķinātas kā 19 eiras un sarunas – 71 eira mēnesī. Lietuvā fiksētās izmaksas ir 12 eiras un sarunas – 48 eiras, bet Igaunijā – attiecīgi 7 eiras un 47 eiras mēnesī.
Turklāt, ja tās samēro ar iedzīvotāju pieticīgajiem ienākumiem, aina izskatās vēl bēdīgāka. Vienlaikus peļņas masa aug strauji – gan LMT, gan “Lattelekom”. LMT pēdējos trijos gados uzrāda rentabilitāti virs 30% un vairākus desmitus miljonu latu peļņas gadā.
Nozīmīgas izmaksas siltuma un elektroenerģijas ražošanā nosaka dabasgāzes pieejamība un tās cenas. Tas būtiski ietekmē saimniecisko darbību un mājsaimniecību. Ir zināms, ka kompānijai “Latvijas gāze” gāzes iepirkšanas cenas ar 2005.gada 1.janvāri no Krievijas kompānijas “Gazprom” pieauga par 16%. Savukārt “Latvijas gāze” vēlas, lai cenu pieaugums būtu līdzvērtīgs, lai uzņēmums varētu gūt līdzekļus, kas nepieciešami investīcijām. Tāpēc “Latvijas gāze” ir iesniegusi Sabiedrisko pakalpojumu regulatorā priekšlikumu par dabasgāzes realizācijas gala tarifu koriģēšanu 2005. un 2006.gadā, kuros kopumā gan ražotājiem, gan individuālajiem patērētājiem ir paredzēts gāzes tarifu palielinājums līdz pat 20,3%. Taču vienlaikus vajadzētu izmantot to iespēju gāzes cenas piebremzēšanai, ka vasarā iesūknētā gāze ziemas patēriņam (ne tikai Latvijas vajadzībām) tiek uzglabāta Inčukalna gāzes pazemes krātuvē. Gāzes glabāšana ir pakalpojums, par ko jāsaņem kompensācija.
Atbilstoši “Latvijas gāzes” un “Gazprom” līgumam gāzes cena trīs gadu laikā sasniegs pašreizējo Eiropas cenu līmeni, neieskaitot gāzes tranzīta izmaksas. Būs nedaudz lētāka nekā Vācijā, taču tikai tāpēc, ka transporta izmaksas ir mazākas.
Visvairāk gāzes cenu kāpums palielinās siltuma tarifus lielajās pilsētās. Nelielās apdzīvotās vietās ekonomiski izdevīgāk ir likt lietā atjaunojamas enerģijas avotus (koksnes atkritumiem u.tml.) dabasgāzes vietā. Te valsts mērogā jāmeklē mērķtiecīgi ilgtermiņa risinājumi.

Lai nekļūtu dārgāka elektrība un degviela

Jācenšas saglabāt ekonomiski pamatoti elektroenerģijas tarifi. Lai gan starp Baltijas valstīm tie ir visai izlīdzināti, tomēr būtiski zemāki nekā Vācijā vai Zviedrijā. Elektrības pieticīgie un nemainīgie tarifi ir viens no nopietnākajiem perspektīvajiem jautājumiem. Jaunais Eiropas komisārs Andris Piebalgs jau sākumā steidzīgi paziņoja, ka Latvijā smags jautājums ir energotirgus liberalizācija. Tam piebalsoja arī valsts vadošās amatpersonas, bilstot, ka “Latvenergo” pēc iespējas drīz jārestrukturizē – sadalot atsevišķos ražošanas, pārvades un sadales meitasuzņēmumos. Vienas padomes vietā būs vairākas, utt. Ekonomisko pamatojumu tam, vai elektroenerģijas pašizmaksa pēc tādiem pārkārtojumiem gala patērētājam kļūs zemāka, šie autori nedod. Gan tiek bilsts, ka tas tiešā veidā elektroenerģijas tarifus neietekmēs, – tātad jau pieļauj, ka netieši tas sekmēs tarifu palielinājumu.
Saskaldīt pēc izmēriem nelielo “Latvenergo” kompāniju nav pietiekami izvērtēts solis, un šā iemesla dēļ arī var celties tarifi. Jau šobrīd visu triju Baltijas valstu kvalificētiem patērētājiem ir iespējams pirkt enerģiju no jebkura ārējā tirgus. Protams, patērētājam jādod iespēja brīvi izvēlēties elektroenerģijas pārdevēju. Tāpēc tikko Saeimā iesniegtās izmaiņas Enerģētikas likumā un no jauna sagatavotais likumprojekts “Elektroenerģijas tirgus likums” varēs vēl labāk un pārskatāmāk nostiprināt elektrības piegādātāja izvēles iespējas.
Lai netieši nesadārdzinātos elektroenerģijas tarifi, likumdošanas izmaiņās nepieciešamas garantijas, ka gan mātesuzņēmums, gan arī vērtīgie meitasuzņēmumi (ja tos izveidos) netiks privatizēti, pēdējos neiepludinot privāto kapitālu. Un galu galā no ES 25 dalībvalstīm 18 nav ievērojušas direktīvas ieviešanas termiņus. Latvija kā ES dalībvalsts var Briselē pamatot savu nostāju, jo 18 valstu vidū, kuras nav liberalizējušas savu elektroenerģijas tirgu, pastāv arī savas īpatnības un apjomi.
Sagaidāms, ka Lietuvā tiks slēgti abi Ignalinas atomelektrostacijas reaktori (viens pērn jau devies atpūtā), no kuras Latvijas patērētāji par izdevīgām cenām saņem ievērojamu daļu elektroenerģijas. Tāpēc, lai saglabātu relatīvi zemu elektroenerģijas ieguves pašizmaksu un līdz ar to realizācijas tarifus, jaunās Lietuvas valdības programmā iekļauts jau cita kodolreaktora celtniecības plāns. Saņemts Francijas investoru piedāvājums nodrošināt tehnoloģijas plānojamā kodolreaktora celtniecībai (šogad tiek uzsākta arī jaunas atomelektrostacijas būve Somijā, izmantojot Vācijas un Francijas aprīkojumu). Elektroenerģijas tarifi visaptveroši ietekmē ražošanas un mājsaimniecības izmaksas.
Pēdējos gados pieaug degvielas cenas. Taču, izvērtējot stāvokli Latvijā, var vērot, ka degvielas tirgotāji te realizē šo produktu pat par augstākām cenām nekā vienā otrā kaimiņvalstī. Tā, piemēram, viena litra benzīna EuroSuper 95 neto cena (t.i., kad no bruto cenas atskaitīts akcīzes nodoklis un pievienotās vērtības nodoklis), Latvijā bija par 2,3 centiem augstāka nekā vidēji Eiropas Savienības valstīs, bet salīdzinājumā ar Vāciju pat par 4,6 centiem augstāka. Neto cena ir degvielu tirgotāju reālie ieņēmumi par degvielas pārdošanu.
Naftas tirgus kompānijām ir izdevīgs zems akcīzes nodoklis, jo rodas paplašināts koridors manevram ar neto cenas paaugstināšanu, lai kāpinātu savu peļņu. Tādēļ vairāku valstu valdības aicina saprātīgi un ekonomiski pamatoti risināt naftas un degvielas cenu politiku. Taču ne vienmēr atrod dzirdīgas ausis (atklājas dažādi skandāli par degvielas tirgotāju, gan pat par stikla ražotāju savstarpējām norunām cenu politikā). Par to netieši liecina arī šo kompāniju peļņas dinamika. Tā, Lielbritānijas un Nīderlandes naftas kompānijas “Shell” (jeb “Royal Dutch/Shell”) tīrā peļņa 2004.gadā pieauga par 48% (līdz 18,536 miljardiem ASV dolāru – ap 10 miljardi latu). Norvēģijas naftas kompānijas “Statoil” peļņa 2004.gadā sasniedza 2,07 miljardus latu, motivējot ar to, ka ir augstas naftas cenas un dabasgāzes cenas. Rekordliela peļņa 2004.gadā bija arī “Exxon Mobil” un “British Petroleum”.

Arī ar aizņemtu grasi var pelnīt

Saimniekošanas apstākļus ietekmē arī vairāki finansiālie instrumenti. Vienmēr uzņēmējiem svarīgi ir aizņemties naudas līdzekļus ar labvēlīgiem nosacījumiem savas saimnieciskās darbības stabilizācijai un paplašināšanai. Diemžēl ilgus gadus un joprojām Latvijas kredītiestādēs tiek uzturēti augstāki aizdevumu procenti nekā kaimiņvalstīs (skat. tabulu). Arī 2005.gada janvārī Latvijā vidēji svērtā gada eirās izsniegtajiem īstermiņa kredītiem likme bija 5,35% un ilgtermiņa – 7,92%, bet Lietuvā (2004.gada decembrī) attiecīgi 3,50 un 3,93%, Igaunijā (2004.gada decembrī) – 3,55 un 3,72%. Turklāt kreditēšanas segmentos tradicionāli izteikti liels īpatsvars pieder tirdzniecībai un darījumiem ar nekustamo īpašumu.
Latvijā reģistrēto banku lielākā šeit iegūtā peļņa, kas aizceļojusi pie tā īpašniekiem ārpus valsts, ir devusies tieši uz ES valstīm. Jārēķinās arī ar to, ka patlaban 54% noguldījumu Latvijas bankās pieder nerezidentiem. Taču jādomā, ka nerezidenti vienā mirklī nesāks izņemt savu noguldījumus, kas arī var izraisīt kredītprocentu paaugstināšanos.
Vēlams palabot nodokļu sistēmā vairākas iekavējušās lietas. Mērķtiecīgāk virzīties ne par uzņēmuma ienākuma nodokļa likmes vienkāršu samazināšanu, bet gan par atlaižu noteikšanu uzņēmuma peļņas nodoklī tiem, kuri savu peļņu iegulda pie sevis investīciju veidā. Pagaidām atlaides noteiktas tikai tiem uzņēmumiem, kuri iegulda 10 miljonus latu lielas investīcijas. Šo kādreiz neveiksmīgi pieņemto normu nekādi nespējam pielabot. Ievilcies arī vairāku gadu process par nodokļu šķēres novēršanu dažādām uzņēmēju grupām (15% un 25% no peļņas). Apsverams jautājums par uzņēmuma ienākuma nodokļa diferencēšanu atkarībā no iegūtās peļņas masas, kā to ilgstoši praktizē vairākās pasaules valstīs.
Uzņēmējdarbības aktivizēšanai un bezdarba samazināšanai Latvijas dziļākajos reģionos, tajā skaitā sevišķi Latgalē, var izmantot arī tādu finansiālu instrumentu kā, piemēram, diversificēt to atbalstu, ko varam īstenot ES strukturālo fondu izmantošanas procesā. ERAF – Eiropas reģionālās attīstības fonda – līdzekļus apsaimnieko Latvijas investīciju un attīstības aģentūra.
Šajā pašā kontekstā sevišķs atbalsts piešķirams industriālajiem parkiem Latvijas reģionos un to pilsētās. Varētu regulēt industriālo parku attīstību, ar struktūrfondu atbalstu attīstot šo parku izveidošanu reģionos, Rīgai papildu atbalstu nepiešķirot. Jāpiezīmē, ka koncepcija par industriālo parku attīstību tika izvirzīta jau pirms kādiem pieciem gadiem, bet tikai tagad valsts vadošās institūcijas sāk nopietnāk apsvērt šo uzņēmējdarbības attīstīšanas iespēju. It sevišķi svarīgi te iekļaut mašīnbūves uzņēmumus, kas labāk nodrošinātu industriālo parku noslogojumu.
Patlaban galveno interesi gūst infrastruktūras sakārtošanas projekti, tālāk – komercdarbības pilnveidošana atbilstoši starptautisko standartu prasībām. Pēdējā gadījumā gan projekti saistīti ar būvmateriālu rūpniecību – dolomīta, dolomīta šķembu, minerālo ceļu būvmateriālu, asfaltbetona, polistirola, putupoliuretāna, fibrolīta, flīžu, māla pulvera ražotņu modernizāciju, saistībā ar koksnes izmantošanu – granulu, logu un durvju, iepakojuma un līdzīgām ražotnēm. Mazāk projektu ir aparātbūvniecībā, mašīnbūvē – te ir tikai SIA “Hanzas elektronika”, SIA “Dambis” un daži citi. Pavisam maz pretendē uz jaunu produktu un tehnoloģiju attīstības jomu. Vispār kopumā normatīvajos aktos veicami kompleksi grozījumi, lai panāktu lūzumu saimnieciskajā attīstībā valsts attālākajos reģionos, kā arī rūpniecības attīstībā.
Uzņēmēji un iedzīvotāji ļoti ilgojas, lai tiktu sakārtoti tādi infrastruktūras objekti kā autoceļi. Reālākā izeja apstākļos, kad Latvijā ir zemākais iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju ES valstu vidū, ir veidot valsts ilgtermiņa investīciju programmu autoceļu remontam, rekonstrukcijai un būvniecībai. Valsts investīciju programmā, ko varētu izstrādāt līdz šā gada vidum, šai stratēģijai jāparedz prioritāra, pirmšķirīga vieta, pārējās nepieciešamās investīcijas atliekot, iekonservējot. Valsts parāds pašreiz nav liels, un valstij ir jāaizņemas naudas līdzekļi ārvalstīs vai jāmeklē cits finanšu piesaistes veids. Tas ne tikai uzlabos saimniekošanas apstākļus reģionos un atbilstošu investīciju piesaisti, bet arī paaugstinās nodarbinātību, radīs papildu impulsus būvmateriālu un citu ar šo sfēru saistīto nozaru attīstībai.

Kredītlikmes Latvijā, Igaunijā un Lietuvā 2004.gadā, procentos