Ļeņina saukļi un Parīzes ainava

Trīs iemesli izstādes nepieciešamībai

Gustavs Klucis (1895–1938) tiek atzīts par pasaulē pazīstamāko latviešu mākslinieku. Doma par šādas izstādes sarīkošanu radusies pagājušajā gadā, kad mākslinieka darbu kolekcija tika eksponēta Ženēvā. Jau vairākus gadus tiek gaidīta valsts atsaucība Gustava Kluča monogrāfijas izdošanai latviešu valodā, tomēr nauda netiek piešķirta.
Darbi, kas atrodas Valsts Mākslas muzeja fondos, ir zināmi un regulāri tiek eksponēti izstādēs Latvijā un citur pasaulē. Šī izstāde dod iespēju iepazīties ar tikpat kā neizzināto Latvijas Kara muzejā esošo Gustava Kluča darbu kolekciju. Gatavojot ekspozīciju, apzināti arī visi Gustava Kluča zīmējumi Vladimira Majakovska poēmai “V.I. Ļeņins”. Daļa no tiem atrodas VMM un Latvijas Kara muzeja fondos, daļa – Maskavā.
Sadarbība ar RDMV sākusies 1998.gada izstādē “Gustavs Klucis: starp varu un mīlestību”. Skolēni mācību procesā apgūst un lieto praksē Gustava Kluča konstruktīvisma teorijas. Tāpēc izstāde papildināta ar izteiksmīgākajiem skolēnu konstruktīvo un telpisko kompozīciju darbiem.

Starp Purvīti, Maļēviču un kultūrvidi

Par Gustava Kluča ceļu mākslā stāsta izstādes kuratore Irēna Bužinska.
Divus gadus pēc Rīgas mākslas skolas absolvēšanas Gustavs Klucis tika iesaukts krievu armijā un piedalījās cara gāšanā. 1919.gadā viņš turpināja mākslas studijas Maskavā pie Konstantina Korovina un supremātisma pamatlicēja Kazimira Maļēviča. 1924.gadā, pierādījis sevi kā profesionālu konstruktīvistu, G.Klucis kļuva par krāsu teorijas pasniedzēju Augstākajā mākslinieciski tehniskajā darbnīcā (VHUTEMAS).
Līdz pilnībai izkopis konstruktīvisma metodes, Gustavs Klucis pievērsās fotomontāžai kā jaunam mākslas veidam un radīja jaunu plakātu, žurnālu un grāmatu vizuālo modeli. Laikā, kad tika radītas fotomontāžas, mākslinieks rakstījis teorētiskus pamatojumus savai daiļradei, kā arī piedalījies vairākās izstādēs.
Laiks, kurā darbojās Gustavs Klucis, bija saspringts gan politiskā, gan sociālā ziņā. Tas bija laiks, kad mākslinieki atteicās no reālistiskām izpausmēm mākslā un meklēja jaunu māksliniecisko valodu. 20.gs. 20.gados Krievijā mākslinieka radošā izaugsme bija ļoti strauja. Jau skolas laika zīmējumi liecina par tendencēm, kam Gustavs Klucis pamatīgāk pievērsās kā profesionāls mākslinieks. Būtiskākais faktors, kas ietekmēja mākslinieka daiļradi, ir kultūras situācija un radošā vide. To laiku mākslinieku sabiedrībā bija manāmas tādas personas kā brāļi Peuzneri, Maļēvičs, Rodčenko, Ļisickis un citi, kuri veidoja augsni tā sauktajam pirmajam avangarda vilnim. Šie mākslinieki darbojās dažādos stilos un žanros, tomēr tos vienoja kopējas idejas un kultūras telpa, kurā katrs centās radīt savu niansi. Mākslas zinātnieki šo laiku strukturālismu uzskata par vienu no grūtāk pētāmajiem stiliem, jo katrs mākslinieks centās radīt savu konstruktīvisma variantu.

Foto montāžas un akvareļi

Viens no visvairāk atainotajiem tēliem Gustava Kluča daiļradē ir Vladimirs Iļjičs Ļeņins. Boļševiku līderi redzam neskaitāmi daudzās fotomontāžās, zīmējumos un skicēs. Valda uzskats, ka Gustavs Klucis ir vispolitiskākais no māksliniekiem konstruktīvistiem. Viņš uzskatīja, ka mākslas darbs ir ne tikai aktīvs dzīves atspoguļotājs, bet arī veidotājs.
Parīzes posms sākas ar 1937.gadu, kad Gustavs Klucis piedalījās PSRS paviljona noformēšanā vispasaules izstādē. Brīvajā laikā, kura gan bijis visai maz, mākslinieks apmeklējis muzejus un daudz zīmējis. To varēja uzskatīt par sava veida psiholoģisko atpūtu no darba paviljonā. Šā laika zīmējumi un akvareļi liecina par klasiskās zīmēšanas tehnikas pārvaldīšanu, kas sakņojas gan Vilhelma Purvīša skolas pārzināšanā, gan arī Konstantīna Korovina glezniecībā.

Pazudis bez vēsts

Neilgi pēc atgriešanās no Parīzes Gustavu Kluci arestēja, un 1938.gada 26.februārī viņš tika nošauts. Mākslinieka ģimene astoņpadsmit gadus gaidīja ziņas par viņa likteni. Tomēr vienīgā vēsts, ko ģimene sagaidīja, bija 1956.gadā saņemtā viltus izziņa, kurā teikts, ka mākslinieks 1944.gada 16.martā miris kādā Vidusāzijas darba nometnē ar sirds nepietiekamību. Gustava Kluča sieva māksliniece Valentīna Kulagina aizgāja mūžībā ar pārliecību, ka vīrs miris gulagā. Mākslinieka dēls Eduards Kulagins tēva īsto nāves gadu un dienu uzzināja tikai pēc 1990.gada.