Māksla bez robežām

Stāsts par “jauno mākslu”

“Robežpārkāpēji” stāsta par laiku, kad latviešu mākslas vēsture pirmo reizi iepazinās ar jaunu māksliniecisko valodu. Tas ir stāsts par māksliniekiem, kas rada iedvesmu tālaika Rietumu kultūras estētikā un veidoja priekšstatu par savu laiku.
Kaut gan te pārstāvētie mākslinieki darbojušies individuāli, viņu ceļi ir krustojušies dažādās grupu izstādēs un akcijās. Laikabiedri viņus dēvējuši par “robežpārkāpējiem”, “latviešu avangardu”, “aktīvo”, “jauno mākslu”.
Izstādes veidotājas centušās maksimāli atainot 80. gadu novatoriskās mākslas parādības. Tāpēc te ir dažādu žanru un stilu darbi – kā instalācijas, objekti, akcijas, lielformāta grafikas, bet plakāts, glezniecība, fotogrāfija un citi tradicionālie žanri ekspozīcijā apzināti nav iekļauti.
Ir pagājuši gandrīz divdesmit gadi kopš brīža, kad izstādē apskatāmie darbi pirmo reizi tika eksponēti apskatei. Šai astoņdesmito gadu mākslai joprojām nav dots visaptverošs vērtējums, un nav arī izveidota sistemātiska Latvijas laikmetīgās mākslas kolekcija. Lielākā daļa mākslas darbu glabājas vai nu pie pašiem autoriem, vai arī privātkolekcijās, daži saglabājušies tikai aiz laimīgas sakritības.

Procesi un mīti

Izstāde ir divdaļīga. Viena telpa skatītāju ievada ekspozīcijā “Procesi”, bet otrai ekspozīcijai dots nosaukums “Mīti”.
Pirmajā tiek aktualizēta 80.gados svarīgā vides tēma, kā arī sabiedrības un mākslas mijiedarbība. Šajā telpā parādīts padomju impērijas vizuālo simbolu vēriens, iezīmēta to norieta un sabrukuma līkne, kā arī atainots mainīgais dzīves fons, kas ietekmēja radošās domas veidošanos. Ekspozīcijā ir gan visu žurnāla “Avots” numuru vāki (dažādos laikos tos veidojuši Andris Breže, Sarmīte Māliņa, Sergejs Davidovs, Ojārs Pētersons un Kristaps Ģelzis), gan 1986. gada Mākslas dienās rīkotā Miervalža Poļa akcija “Bronzas cilvēks”, gan arī mūzikas, mākslas un literatūras grupa “Nebijušu sajūtu restaurēšanas darbnīca” (NSRD) ar Juri Boiko un Hardiju Lediņu priekšgalā.
Mītu zonā apskatāmi alegorijām, metaforām un bagātīgiem zemtekstu slāņiem piesātināti darbi, kas paredz plašas interpretācijas iespējas. Kā galvenās tēmas iezīmētas identitātes un neatkarības meklējumi, kas traktēti gan personiskā, gan sociālpolitiskā kontekstā. Šajā sadaļā varbūt pats būtiskākais ir Aijas Zariņas darbs “Eiropas nolaupīšana”, kurā antīkā mīta simbola transformācija mijas ar personisku vēstījumu. Folkloras un romantisma idejas meklējamas Kristapa Ģelža darbā “Burtnieka pils”, kas ir sava veida parafrāze par nacionālās atmodas simbolu. Mītus radījuši arī Leonards Laganovskis, Oļegs Tilbergs, Andris Breže un Juris Putrāms, kuru piesātinātā mākslas valoda uzrunā ar savdabīgu tēlainību un oriģinalitāti.

Laiks, kas vēl jāizzina

“Robežpārkāpēji” aktualizē būtisko jautājumu par pagājušā gadsimta 80. un 90. gadu mijas mākslu. Pasaules mākslas kontekstā tā tiek augstu vērtēta, bet mūsmāju mākslas vēstures lappusēs tai atvēlēts visai maz vietas. Lai arī 90. gados šad tad tika atklātas 80. gadu laikmetīgās mākslas izstādes, tomēr joprojām trūkst pētījumu par tām. Jācer, ka pagājušajā gadā notikušās izstādes “Daba. Vide. Cilvēks” pavadošā kataloga teksti mudinās dziļāk pētīt šī laika mākslu. Izglītošanos varam sākt ar izstādes “Robežpārkāpēji” apmeklēšanu, kurā līdzās eksponētajiem darbiem iespējams iepazīties ar plašu faktu materiālu un laikmeta liecībām.
Kā patstāvīgs izstādes papildinājums ir arī Jura Boiko un Hardija Lediņa 1977.–1978. gadā sarakstītā romāna “ZUN” pirmpublicējums, ko izdevis apgāds “Jumava”.