Latviešu avangarda māksla grāmatā un izstāžu zālē

Gaismā tiek celtas latviešu 80. gadu avangarda mākslas parādības — izstāžu zālē “Arsenāls” atklāta plaša izstāde “Robežpārkāpēji: Laikmetīgā māksla 80 gadi”. Nozīmīga vieta tajā ir mākslas un mūzikas grupas “NSRD” (“Nebijušu sajūtu restaurēšanas darbnīca”) veikumam. Savukārt grāmatas veidolu tikko ieguvis šīs grupas pārstāvju Jura Boiko (1954—2002) un Hardija Lediņa (1955—2004) avangarda romāns “Zun”.
“NSRD” dalībnieki astoņdesmitajos gados vieni no pirmajiem Latvijā sāka praktizēt mūsdienu mākslas izpausmes veidus, ko mēdz saistīt ar postmodernismu   akciju mākslu, performansus, videomākslu un instalāciju. Viņi tiecās arī šīs aktivitātes teorētiski pamatot, izstrādājot savu “aptuvenās mākslas” koncepciju. Intelektuāļu vidē ir pazīstami arī viņu mūzikas ieraksti — mājas apstākļos ierakstītas magnetofona lentes ar dziesmām, kuru savdabība slēpjas ironiskajos un absurdajos tekstos, kā arī minimālistiskajā, meditatīvajā noskaņā. Ieraksta amatieriskā kvalitāte to vēl papildina.
Romāns “Zun” sarakstīts septiņdesmito gadu beigās, un par romānu to var dēvēt visai nosacīti — drīzāk tas ir mēģinājums sacerēt radikālu, plašai auditorijai neakceptējamu tekstu, kurā 20. gadsimta modernismam raksturīgā absurda un sirrealitātes izjūta tiktu papildināta ar sadzīvisku padomju absurdu.
Lai gan grāmatas pēcvārdā Pēteris Bankovskis “NSRD” poētiku skata tikai sociālā kontekstā kā alkatīgu vēlmi absorbēt mākslas parādības, kurām aiz padomju “dzelzs priekškara” ienākt nebija ļauts, tīši juceklīgais, fragmentārais un pareizrakstību ignorējošais romāns ir interesanta liecība par laiku, kad veidojās J.Boiko un H.Lediņa savdabīgā humora izjūta, literārais un muzikālais talants. Vairāki tajā klejojošie tēli un pateicieni vēlāk kļuva par viņu dziesmu vai akciju sastāvdaļu. Turklāt J.Boiko vēlāk izdeva dzejoļu krājumu un divas atdzejojumu grāmatas, savukārt H.Lediņš bija pazīstams kā elektroniskās mūzikas radītājs un avangarda operas “Rolstein on the Beach” līdzautors.
Analizēt šo tekstu ir ļoti nepateicīgs darbs — diez vai iespējams izprast, kas īsti tajā notiek ar Rūķi Jūniju, Brāli Annu, Tētiņu un citām personām, kas nav apveltītas ar raksturu un savu dzīvesstāstu. Ar viņiem var notikt viss un reizē nenotiek nekas. Tekstā haotiski uzpeld arvien jaunas personas, laiku pa laikam pavīd noslēpumaini caurviju motīvi, vēstījums brīvi mētājas starp prozu un dzeju, vārdu atkārtojumiem un neartikulētiem burtu sablīvējumiem.
Tādējādi šis teksts iegūst nozīmi galvenokārt citu “NSRD” projektu kontekstā un uzlūkojams par konceptuālu latviešu avangarda mākslas (un literatūras) manifestu — tas rāda, ka jau 70. gadu beigās dziļā pagrīdē tapa sacerējumi, kuru centienus pēc jaunas estētikas atbalstīja arī citi mākslinieki un mūziķi, bet prozā vēlāk turpināja 80. gadu beigu autori, piemēram, Aivars Ozoliņš ar hrestomātisko “Duktu”, kā arī vesela plejāde 90. gadu jauno rakstnieku.
Bet diez vai kāds no sekotājiem būs pārspējis “Zun” trakulībā un nepieskaitāmībā. Šo grāmatu skolās varētu demonstrēt kā tipisku avangarda piemēru, kā arī liecību par laiku, kad jauniem, zinātkāriem ļaudīm vajadzēja pašiem radīt savas kultūras saliņas, lai paglābtos no apkārtnes drūmuma un stagnācijas.

Mag.art. Kārlis Vērdiņš