Raiba gan tā mūsdienu pasaule. Aukstais karš pieder pagātnei. Tas gan vēl nenozīmē, ka vakardienas naidnieki ar savu baismīgo ieroču krājumiem šodien būtu sirdsdraugi. Neaizmirsīsim – katrai valstij ir savas specifiskas intereses. Ja intereses sakrīt, veidojas valstu apvienības, kā NATO, Neatkarīgo Valstu Savienība (NVS), Eiropas Savienība (ES). Katra no šīm interešu apvienībām vēlas savu ietekmes sfēru nostiprināt. Vai šinī miera gaisotnē ar lokālo karu uzplaiksnījumiem vēl darbojas klaji imperiālistiskie spēki? Diemžēl gan! Krievijā ir iespaidīgas politiskas partijas (Krievijas Komunistiskā partija, bloks “Rodina”, LDPR), kas sapņot sapņo par PSRS atjaunošanu, bet politiskais āksts V.Žirinovskis propagandē domu par atgriešanos pie carisma impērijas, kad Lielkrievijas sastāvā būtu atkal Somija, Polija, visa Baltija.
Ukraina pēc jaunā prezidenta ievēlēšanas šādiem centieniem pārvilktu strīpu.

Pretrunīgi stratēģiskie partneri

Ne visas vēlmes ātri izpildāmas. Ja noticam prezidenta Viktora Juščenko vārdiem, Ukraina vēlētos pēc iespējas drīzāk kļūt par ES kandidātvalsti. Bet Ukraina, ar nabas saiti saistīta ar NVS, ir blakus Krievijai un ir šīs apvienības kodols. Bez Ukrainas NVS var it viegli izirt. Bet ne jau tas uztrauc jauno prezidentu. V.Juščenko paziņojis, ka “mums faktiski ir cita nācija, cita valsts un cita vara”. Un šī cita valsts var atļauties revolucionāro soli – atraisīties no tām važām, kas to saista ar Krieviju un NVS. Bet vēlmes vēl nav realitāte. V.Juščenko jāievēro: pirmkārt, tikai puse vēlētāju nobalsojuši par viņu; otrajai pusei ciešās ekonomiskās un kultūras saites ar Krieviju ir visai nozīmīgs faktors; otrkārt, Ukrainas ekonomika daudzpusīgi integrēta ar Krievijas ekonomiku; Ukrainas ogļu rūpniecība un metalurģija apkalpo Krievijas un citu NVS valstu vajadzības; treškārt, Ukraina naftu un gāzi saņem no Krievijas. V.Juščenko uzskata, ka Ukraina līdz šim piekopusi starptautiskā mēroga bizantisku politiku, Ukraina nebija pietiekami atklāta (patiesa) gan pret Krieviju, gan pret Eiropas Savienību. Nu situācija mērķtiecīgi jāmaina. Ukraina ir Krievijas stratēģiskā partnere. Tur veidojas ievērojama daļa Ukrainas interešu. Jaunā Ukrainas vadība vēlas šīs intereses saglabāt un nostiprināt. Iet uz Eiropu ar krievu-ukraiņu problemātiskajām attiecībām nevienam nav vajadzīgs. Ukraina atklāti atzīst, ka tās rietumu robeža ir Eiropas Savienības austrumu robeža. Aiz tās atrodas Ukrainas otrais stratēģiskais partneris – ES. Šai Savienībai ir piecas sešas reizes ietilpīgāks ekonomiskais tirgus, kas tik nozīmīgi Ukrainas attīstībai perspektīvā. Eiropas Savienības integrācijas mehānisms ar savu preču, kapitāla un darbaspēka brīvo kustību ir tik pievilcīgs, ka Ukrainai būtu grēks to ignorēt, necensties kļūt par ES kandidātvalsti ar skaidru izredzi turpmāk iestāties ES kā dalībvalstij. Nav jāaizmirst, ka Krievija cenšas ciešāk sadarboties ar Eiropas Savienību, kaut gan to ekonomiskās intereses brīžiem ir pretrunīgas.
Vienlaikus sēdēt uz diviem krēsliem – NVS un ES – ne vienmēr Ukraina būtu kā visjaunākās ES kandidātvalsts straujākās un efektīvākās attīstības ideālākais variants. Bet pa šo garo un pretrunu pilno ceļu V.Juščenko apņēmies Ukrainu vadīt.

Ukraina ir Eiropas daļa

Eiropas Savienībai ir sava teritoriālās attīstības stratēģija. Pirmais solis ārpus Eiropas ir Turcijas uzņemšana pagājušā gada nogalē par ES oficiālo kandidātvalsti. Arī ieceres pakāpeniski ietvert Eiropas Savienībā Alžīriju, Tunisiju, Maroku nozīmē iziet ārpus Eiropas robežām, sev piesaistot ekonomiski visumā vārgas attīstības valstis ar iedzīvotājiem, kam citas kultūras tradīcijas, reliģiskie uzskati, mentalitāte.
Ukraina ir tipiski eiropeiska valsts, iedzīvotāji – eiropieši ar eiropiešu tradīcijām un morāli. Ukrainai turklāt ir nozīmīgs ekonomiskais potenciāls, plašs tirgus, kas būtiski pārsniedz jaunuzņemto ES locekļu tirgu. Ukraina ar savu ogļrūpniecību, metalurģiju, mašīnbūvi būtu varens faktors Eiropas integrācijas tālākajai izvēršanai. Politiskā situācija Ukrainā mainījusies, un ģeopolitiski būtu lietderīgi, pat nepieciešams, Ukrainu uzņemt Eiropas Savienībā. Izbrīnu izraisa to eiropolitiķu nostāja, kas dedzīgi atbalstīja Turciju, bet atturīgi izturas pret perspektīvu Ukrainai piešķirt ES kandidātvalsts statusu. Ne faktisku, ne formālu argumentu Ukrainai liegt kļūt par Eiropas Savienības dalībvalsti nav. Saprotams, jāievēro visi kritēriji, kas ļauj kādai valstij pretendēt uz kandidātvalsts statusu.

Dr.h.c. Latvijas valsts emeritētais zinātnieks